Jelgavas pamiers

Jelgavas pamiers (poļu: Rozejm w Mitawie, zviedru: Stilleståndet i Mitaw) bija pagaidu izlīgums starp karojošajām pusēm Poļu-zviedru kara (1600-1629) trešā posma (1620—1622) noslēgumā. Pamieru 1622. gada novembrī Jelgavas pilī parakstīja Zviedru Vidzemes ģenerālgubernators Jakobs Delagardijs un Lietuvas hetmanis Kristaps Radvils.

1622. gada 5. jūlijā lietuviešiem izdevās atgūt Jelgavu un 17. jūlijā zviedru karalis Gustavs II Ādolfs ierosināja Jelgavas pilī sākt pamiera sarunas. Sarunu sākumā karalis piedāvājis Lietuvas hetmanim Kristapam Radvilam noslēgt pret Poliju vērstu Zviedrijas-Lietuvas ūniju, bet Kristaps Radvils pieprasīja atdot zviedru ieņemto Rīgu. Gustavs Ādolfs pārtrauca sarunas, tomēr pēc hercoga Frīdriha ierosmes tās atsākās 26. jūlijā. Zviedri pieprasīja brīvas armijas pārvietošanās tiesības Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā, Kurzemes ostu brīvu izmantošanu, aizliegumu hercogistē ierīkot poļu-lietuviešu kara nometnes un cietokšņos uzņemt poļu karavīrus, kas jāapstiprina arī Polijas karalim.

Savukārt hercogs Frīdrihs sarunu laikā centās panākt Kurzemes un Zemgales hercogistes neitralitātes statusa atzīšanu no Zviedrijas un Lietuvas pusēm. Abu valstu armiju pārvietošanai starp Lietuvu un Zviedru Vidzemi viņš piedāvāja Biržu — Sēlpils ceļu un pieprasīja atdot okupētās Bauskas, Jelgavas un Tukuma pilis. Ostas viņš bija gatavs atvēlēt brīvai tirdzniecībai, bet ne armijas ievešanai, savukārt Polijas karaļa piekrišanu solījās iegūt tuvākā seima laikā.^[1] Lai atbalstītu savu vīru pamiera sarunās, Hercogiene Elizabete Magdalēna izvērsa plašu saraksti ar dažādu valstu valdniekiem un viņu sievām.^[2]

Polija—Lietuva piekrita uz laiku atteikties no zviedru ieņemtās Vidzemes daļas, jo 1621. gada 16. septembrī zviedru karaspēks pēc mēnesi ilga aplenkuma bija ieņēmis Rīgu. Pamiers paredzēja, ka tikai Pārdaugavas hercogistes dienvidu daļa (Latgale) paliek Lietuvas tiešā kontrolē. Kurzemes un Zemgales hercogiste turpināja pastāvēt kā suverēns Polijas—Lietuvas lēnis.

s d l Nozīmīgākie tiesību akti un starptautiskie līgumi Latvijas vēsturē Par Senlatvijas valstīm Līvzemes dalīšanas līgums Līgums ar Jersikas ķēniņu Visvaldi Letijas dalīšanas līgums Jersikas miera līgums Tālavas dalīšanas līgums Rīgas miera līgums ar kuršiem Līgums ar Kursas ķēniņu Lamekinu Upmales dalīšanas līgums Zemgales dalīšanas līgums Kursas dalīšanas līgums Sēlijas dalīšanas līgums Par Livonijas Konfederācijas valstīm Livonijas Konfederācijas līgums Melnas līgums Livonijas savienības līgums Salaspils līgums Viļņas ūnija Možaiskas līgums Grodņas ūnija Drohičinas līgums Jamas Zapoļskas miera līgums Livonijas konstitūcijas Livonijas ordinācijas Par Latgali, Kurzemi un Vidzemi Stolbovas miera līgums Jelgavas pamiers Altmarkas pamiers Olivas miera līgums Kardisas miera līgums Andrusovas pamiers Rīgas kapitulācija Nīštates miera līgums Polijas dalīšanas Brestļitovskas miera līgums Berlīnes papildvienošanās (1918) Par Latvijas valsti Deklarācija par Latvijas autonomiju Deklarācija par Latvijas Republikas izveidi Latvijas valsts pasludināšana Latvijas Padomju Republikas pasludināšana Latvijas valsts atzīšana de facto Latvijas—Vācijas līgums par sakaru atjaunošanu Latvijas—Krievijas miera līgums Latvijas valsts atzīšana de iure Latvijas un PSRS līgums par neuzbrukšanu Baltijas valstu sadarbības līgums Latvijas—Vācijas neuzbrukšanas līgums Molotova—Ribentropa pakts Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS Deklarācija par valsts varu Par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā Latvijas Centrālās padomes memorands Deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu (1944) Latvijas PSR suverenitātes deklarācija Neatkarības atjaunošanas deklarācija Par Latvijas Republikas valstisko statusu PSRS Valsts domes lēmums par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu 2003. gada Eiropas Savienības paplašināšanās līgums