Asiņošana (latīņu: haemorrhagia) ir asiņu izplūšana no asinsvadiem. Asiņošanas cēloņi lielākoties ir trauma, ateroskleroze, aneirismas izmainīta asinsvada plīsums, deģenerēšanas procesi un iekaisumi apkārtējos audos, kas var pāriet uz asinsvada sienu un to bojāt, asinsvada palielināta caurlaidība, asins sastāva pārmaiņas. Asiņošana ir iedalīta arteriālajā, venozajā un kapilārajā asiņošanā, kā arī parenhimatozo orgānu asiņošanā un jauktajā asiņošanā.
Asiņošanas intensitāte un sekas ir atkarīgas no asiņošanas veida, straujuma, asinsvada lieluma un tā atrašanās vietas. Svarīga nozīme ir arī organisma vispārējam stāvoklim, asinsspiedienam, vecuma un dzimumam, jo vīrieši asiņošanu panes sliktāk nekā sievietes. Asiņošana rada smagus vielmaiņas un orgānu funkcionālos traucējumus, jo traucēta audu apgāde ar skābekli. Sevišķi jutīgas pret skābekļa trūkumu ir smadzenes. Ja cilvēks ir zaudējis apmēram vienu trešdaļu asiņu, ir apdraudēta cilvēka dzīvība. Asiņošanu ir iespējams apturēt ar spiedošu pārsēju, žņaugu vai ķirurģiski. Iespējams pielietot arī asiņošanu apturošus medikamentus. Asiņošanas dēļ zaudētās asinis var kompensēt, veicot asins pārliešanu.
