| Argons |
|---|
|
|
| 18
|
8
8
2
|
Ar
39,948 g/mol
|
| [Ne]3s23p6
|
|
| |
 
Sasaldēta argona kušana un argona spīdēšana elektriskajā laukā |
|
|
| Oksidēšanas pakāpes |
0 |
|---|
| Elektronegativitāte |
4,3 |
|---|
| Blīvums |
1,7837[1] kg/m3 |
|---|
| Kušanas temperatūra |
83,8 K (-189,35 °C) |
|---|
| Viršanas temperatūra |
87,3 K (-185,85 °C) |
|---|
| Kritiskais punkts |
150,87 K, 4,898 MPa |
|---|
| Skaņas ātrums |
(gāze, 27 °C) 323 m/s |
|---|
Argons ir ķīmiskais elements ar simbolu Ar (līdz 1957. gadam tā simbols bija A)[2] un atomskaitli 18. Argons ir viena no cēlgāzēm. Argons dabā ir sastopams brīvā veidā, gaisa sastāvā. Tas sastāda 0,93% no Zemes atmosfēras. Līdz ar to tā ir trešā izplatītākā gāze.[1] Argons neveido stabilus ķīmiskos savienojumus. Šī iemesla dēļ tas ieguva savu nosaukumu no grieķu vārda αργον (argon), kas nozīmē "slinks", "bezdarbīgs". Pirmais ķīmiskais savienojums — argona fluorhidrīds (HArF) — tika iegūts 2000. gada augustā.[3][1] Argonu ir iespējams iegūt no sašķidrināta gaisa. Tīr�� veidā argons ir bezkrāsaina gāze bez garšas un smaržas.
Argonu 1894. gadā atklāja skotu ķīmiķis Viljams Remzijs un angļu ķīmiķis Džons Strats, lai gan jau 1785. gadā angļu ķīmiķis Henrijs Kevendišs konstatēja, ka pēc skābekļa un slāpekļa atdalīšanas no gaisa paliek aptuveni 1/100 daļa gāzes, ar kuru neviena viela nesavienojas.[4] Toreiz viņš neveica padziļinātus pētījumus, lai noskaidrotu, kas tā ir par vielu.
Dabiskais argons sastāv no trijiem stabiliem izotopiem — argona-40 (99,6003% no kopējā daudzuma dabā), argona-36 (0,3365%) un argona-38 (0,0632%).[5] Dabā radioaktīvais argons nav sastopams.
Argons tiek izmantots elektriskajā apgaismojuma un dienasgaismas lampās, gāzizlādes stabilitronos un lāzeros.[6] Argons tiek lietots arī kā inertā gāze metālu metināšanā un griešanā.[6]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Argons.
