Pāriet uz saturu

Fēlikss Cielēns

Vikipēdijas lapa
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Fēlikss Cielēns
Latvijas ārlietu ministrs
Amatā
1926. gada 19. decembris — 1928. gada 23. janvāris
Premjerministrs Marģers Skujenieks
Priekštecis Kārlis Ulmanis
Pēctecis Antons Balodis

Dzimšanas dati 1888. gada 7. februārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Ādažu pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija
Miršanas dati 1964. gada 10. jūlijā (76 gadu vecumā)
Valsts karogs: Zviedrija Stokholma, Zviedrija
Tautība latvietis
Politiskā partija LSDSP
Dzīvesbiedrs(-e) Maija Cielēna (dzimusi Eliasa)
Bērni Izabella
Profesija jurists
Augstskola Pēterpils Universitāte

Fēlikss Cielēns (1888. gada 7. februāris1964. gada 10. jūlijs) bija Latvijas jurists, politiķis, rakstnieks un sabiedrisks darbinieks. Bijis Latvijas ārlietu ministrs (1926—1928), kā arī Satversmes sapulces un visu četru pirmskara Saeimu deputāts. LSDSP biedrs. 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda autors. Literārais pseidonīms - M. Baltezers.[1]

Cielēns bija Ģederta Eliasa māsas Maijas (1889–1988) vīrs. Viņu meita Izabella Cielēna (1927) dzīvo Zviedrijā, kur vada Ģ. Eliasa fondu.[1][2]

Dzimis 1888. gada 7. februārī Ādažu pagasta Alderu muižā aldara ģimenē.[1] Mācījās Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzijā. No 1906. līdz 1910. gadam studēja Ķeizariskās Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Pēc tam vairākus semestrus mācījās Sorbonnā.[3]

1903. gadā sāka darboties sociāldemokrātu pagrīdes biedrībās un 1904. gadā iestājās LSDSP. Piedalījās 1905. gada revolūcijā, piedalījās vairākās kaujās. 1906. gadā viņu aizmuguriski notiesāja uz nāvi un tā paša gada janvārī kopā ar Marģeru Skujenieku un Voldemāru Salno arestēja. Atbrīvots par naudu, bija propagandists Rīgas un Pēterburgas sociāldemokrātu organizācijās. 1910. gadā devās uz Rietumeiropu, dzīvoja Briselē, Bernē, Parīzē un citās pilsētās. Lietojot dažādus pseidonīmus (F. Cinis, Cis F. Cns, u.c.) publicēja rakstus par starptautisko politiku laikrakstos "Arodnieks", "Jaunā Dienas Lapa", "Jaunais Vārds", "Domas", u.c.[3] 1914. gada 9. jūnijā Parīzē salaulājās ar Maiju Eliasu.[4] Pēc Krievijas revolūcijas 1917. gada rudenī ieradās Pēterburgā, bet Krievijas pilsoņu kara laikā 1918. gadā pārcēlās uz Sibīriju, kur Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padome viņu nosūtīja uz Parīzi piedalīties Latvijas delegācijas sastāvā Parīzes miera konferencē.

1919. gada augustā Cielēns atgriezās dzimtenē, kādu laiku strādāja Ārlietu ministrijā par padomnieku. LSDSP deleģēja Cielēnu darbam Tautas padomē — Latvijas Republikas pagaidu parlamentā.[3] 1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē, darbojās ārlietu, juridiskajā un Satversmes komisijā.[5] 1922. gadā ievēlēts 1. Saeimā, kur darbojies ārlietu, juridiskajā, kā arī publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijā.[6] 1925. gadā ievēlēts 2. Saeimā, darbojies izglītības, organizācijas, kā arī publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijā.[7] 1928. gadā ievēlēts 3. Saeimā, darbojās ārlietu, Centrālajā vēlēšanu, juridiskajā, kā arī publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijā.[8] 1931. gadā ievēlēts 4. Saeimā, darbojies ārlietu, Centrālajā vēlēšanu, juridiskajā, mandātu, publisko tiesību, kā arī sodu likuma komisijā.[9] 1923. gadā bija ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica biedrs ar balsstiesībām Pauļuka valdībā. 1926. gadā kļuvis par ārlietu ministru Marģera Skujenieka vadītajā valdībā.[3]

Pēc Ulmaņa apvērsuma, Fēliksam Cielēnam atrodoties Parīzē, Kārlis Ulmanis atņēma viņam Latvijas pavalstniecību. Tādējādi Cielēns ar ģimeni bija spiests palikt trimdā Francijā. Otrā pasaules kara laikā Cielēns ar ģimeni atgriezās Latvijā. Vācu okupācijas laikā viņš piedalījās Latvijas Centrālās padomes — nacionālās pretestības kustības centra — darbībā. 1944. gada maijā kā viens no pirmajiem LCP locekļiem bēgļu laivā pārcēlās uz Zviedriju. 1964. gada 10. jūlijā Stokholmā miris. 2001. gadā Cielēns kopā ar sievu tika pārapbedīts Raiņa kapos.[2]

  1. 1,0 1,1 1,2 «Fēlikss Cielēns». literatura.lv (latviešu). Skatīts: 2022-06-08.
  2. 2,0 2,1 «Muzejā atcerēsies Ģ.Eliasa radinieku». Jelgavas Vēstnesis. 2008.02.07. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 14. jūlijā. Skatīts: 2012.06.09.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 «Latvijas tagadējie (jaunie) ministri». Valdības Vēstnesis. 1926. gada 20. decembrī.
  4. «Fēlikss Cielēns: jurists, diplomāts un politikas karstgalvis». JURISTAVARDS.LV (latviešu). Skatīts: 2022-06-08.
  5. H. Kārkliņš. Latvijas Satversmes Sapulces stenogramu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
  6. H. Kārkliņš. Latvijas Republikas I. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1923.
  7. H. Kārkliņš. Latvijas Republikas II. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
  8. H. Kārkliņš. Latvijas Republikas III. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1928.
  9. H. Kārkliņš. Latvijas Republikas IV Saeimas stenogramas I un ārkārtējā sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1931.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Kārlis Ulmanis
Latvijas ārlietu ministrs
1926. gada 19. decembris1928. gada 23. janvāris
Pēctecis:
Antons Balodis
Priekštecis:
Vilis Šūmanis
Latvijas sūtnis Francijā, Spānijā un Portugālē
19331934
Pēctecis:
Oļģerds Grosvalds