Vilis Holcmanis

Vilis Holcmanis
Latvijas tieslietu ministrs
Amatā 1921. gada 19. jūnijs — 1924. gada 26. janvāris
Prezidents	Jānis Čakste
Premjerministrs	Zigfrīds Anna Meierovics Jānis Pauļuks
Priekštecis	Rūdolfs Bēnuss
Pēctecis	Voldemārs Zāmuēls
Dzimšanas dati	1889. gada 24. maijā Līvbērzes pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija
Miršanas dati	1941. gada 9. novembrī (52 gadu vecumā) Usoļlags, Molotovas apgabals, PSRS
Tautība	latvietis
Politiskā partija	LSDSP, Mazinieku partija, Progresīvā apvienība
Profesija	advokāts
Augstskola	Maskavas Universitāte

Vilis Holcmanis (1889. gada 24. maijs — 1941. gada 9. novembris) bija Latvijas advokāts un sabiedrisks darbinieks. No 1921. līdz 1924. gadam bija Latvijas tieslietu ministrs. Tautas padomes loceklis, kā arī Satversmes sapulces, 1. un 2. Saeimas deputāts.

Vilis Holcmanis piedzima 1889. gada 24. maijā Līvbērzes pagasta "Ķērpjos" mežsarga ģimenē. Tēvu sauca Kārlis, māti — Gotlība. 1909. gadā beidzis Jelgavas ģimnāziju. 1913. gadā absolvējis Maskavas Universitāti. Tajā pašā gadā iestājies par kandidātu Rīgas apgabaltiesā, bet 1914. gada 22. maijā kļuva par zvērināta advokāta J. Graudiņa palīgu Rīgā. No 1914. līdz 1917. gadam bija laikraksta "Jaunais Vārds" izdevējs. Kara apstākļos 1915. gada rudenī pārcēlās uz Maskavu, kur darbojās Viskrievijas darba birojā kā darba biržu instruktors Dienvidkrievijā. Šajā laikā palīdzējis organizēt 16 darba biržas pilsētās. 1916. gadā pārcēlies uz Pēterburgu, kur strādājis Bēgļu Centrālajā komitejā. Šajā gadā arī iesaukts aktīvajā kara dienestā, dienējis rezerves pulkā Pečoros. 1917. gada janvārī pārcelts uz latviešu strēlnieku rezerves pulku. Februāra revolūcijas laikā deleģēts uz Pēterburgas zaldātu padomi kā latviešu strēlnieku rezerves pulka pārstāvis. Vēlāk piekomandēts strēlnieku laikraksta "Brīvais Strēlnieks" redakcijai, no kurienes kopā ar Marģeru Skujenieku izstājies, kad strēlnieku pulkos ņēma pārsvaru lielinieku virziens.

1917. gada beigās Vilis Holcmanis bija Vidzemes Zemes padomes sekretārs. Vasarā bija mājskolotājs Dzelzavas pagastā. Rudenī atgriezies Rīgā, centies atjaunot zvērināta advokāta praksi. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī bijis Tautas padomes loceklis LSDSP frakcijā. Darbojies Amnestijas, Juridiskajā, Kārtības ruļļa, Sabiedrisko darbu, Satversmes, Satversmes sapulces centrālā vēlēšanu, Sevišķās amnestijas un Tirdzniecības un rūpniecības komisijā. Pēc tam, kad Rīgā 1919. gada sākumā ienāca Latvijas SPR karaspēks, viņš pilsētu nepameta un strādāja Rīgas apriņķa tieslietu sistēmas vadībā. No 24. jūlija bijis zvērināts advokāts Rīgā.

1920. gadā Vilis Holcmanis tika ievēlēts Satversmes sapulcē: pirmajā tautas vēlētajā Latvijas parlamentā. Lai gan ievēlēts no LSDSP saraksta, drīz izstājās un pievienojās Marģera Skujenieka vadītajai Mazinieku partijai. Viņu ievēlēja parlamenta Amnestijas, Juridiskajā un Mandātu pārbaudīšanas komisijā. No 1921. gada 19. jūnija līdz 1924. gada 26. janvārim bija tieslietu ministrs. Viņa laikā tika likvidēta kancelejas pārvaldnieka un viena departamenta direktora amati, kā arī samazināts pārējo ministrijas darbinieku skaits. 1921. gada 16. oktobrī Holcmanis dibināja 15 locekļu lielu komisiju, kuras uzdevums bija Latvijas Soda likuma izstrādāšana, ņemot par izejas punktu pastāvošās tiesības, bet tās formējot saskaņā ar dzīves prasībām un kriminālzinātnes jaunākajiem sasniegumiem un vadoties no ārzemju likumdošanas labākajiem paraugiem. Komisijas sastāvā bija Tieslietu ministrijas, Latvijas Universitātes, galvenās cietumu valdes un citu iestāžu pārstāvji.

1921. gada 22. decembrī ar valdības lēmumu Tieslietu ministrija ieguva namu Antonijas ielā 6, uz kuru pārgāja 1922. gada 11. augustā. Tā paša gada 9. janvārī ministrs iesniedza valdībā jaunā Latvijas Soda likuma pirmās astoņas nodaļas. Pārējās nodaļas valdībā tika iesniegtas 1928. gadā. 1923. gadā no 15. janvāra līdz 13. novembrim pildīja arī Valsts kontroliera pienākumus. 1. un 2. Saeimā bijis Juridiskās komisijas sekretārs. Kandidēja arī 3. Saeimas vēlēšanās, taču netika ievēlēts, tādēļ atsāka strādāt advokatūrā, nodevās partijas darbam un politiskajai žurnālistikai. No 1927. līdz 1929. gadam rediģēja nedēļrakstu "Laukstrādnieks", no 1929. līdz 1931. gadam — nedēļas laikrakstu "Lauku Dzīve", bet no 1931. līdz 1934. gadam — nedēļrakstu "Latviešu Balss". Viņš ne tikai rediģēja laikrakstus, bet arī pats tiem regulāri rakstīja, lielākoties par politiku un jurisprudenci.

1931. gada martā kandidējis Rīgas domes vēlēšanās no Progresīvās apvienības saraksta, tā paša gada oktobrī — 4. Saeimas vēlēšanās no Progresīvās apvienības saraksta, taču netika ievēlēts. No 1935. līdz 1940. gadam bija zvērinātu advokātu padomes loceklis. Bijis arī Latvijas-Igaunijas robežkomisijas priekšsēdētājs. Bija uzņēmumu "Jelgavas Linu vērptuve", "Baltijas Papīra un papes fabrika" un "Rīgas audums" juriskonsults. No šiem amatiem atbrīvots 1941. gada februārī. Tāpat bijis Ugunsapbedīšanas biedrības valdes loceklis, apsaimniekojis savu īpašumu Līvbērzes pagasta "Svētēs". Padomju okupācijas laikā piedalījies demokrātiskā vēlētāju saraksta sagatavošanās procesā Tautas Saeimas vēlēšanām, taču saraksts nav ticis pielaists vēlēšanām.

1941. gada 14. jūnijā apcietināts, izvests uz Soļikamskas soda nometnēm. Miris 9. novembrī.

• Latvijas advokatūra 1919 – 1945 Biogrāfiskā vārdnīca, 239.lpp.
• Latvju enciklopēdija, 1.sēj., Stokholma, 1950.-1951.
• Temīda, 1990., II
• Es viņu pazīstu: Latvijas biogrāfiskā vārdnīca, Rīga 1939.
• Latvijas Vēstnesis 04.11.1997.