Ziemeļvācija

Ziemeļvācija ir Vācijas ziemeļu daļa, kurai raksturīga kopīga ģeogrāfija, vēsture un lejasvācu valodas izloksnes. Ziemeļvācijas valstis spēlēja vadošo lomu Vācijas Impērijas izveidē 19. gadsimtā.

Vēsture

Ziemeļvāciju līdz 12. gadsimtam apdzīvoja sakši, frīzi, Elbas vendi (polabieši) un obodrīti. Vendu krusta karu (1147—1164) laikā Saksijas hercogs Heinrihs Lauva sakāva vendu ķēniņu Niklotu netālu no Gistrovas un pakļāva tagadējās Mēklenburgas un Brandenburgas zemes. 1241. gadā Hamburgas un Lībekas pilsētas noslēdza līgumu par tirgošanos Ziemeļu un Baltijas jūrā, kas tradicionāli tiek uzskatīts par Hanzas savienības sākumu. 1282. gadā līgumam pievienojās vendu pilsētas Vismāra, Rostoka, kā arī Ķelne, Minstere, Dortmunde un citas Lejassaksijas, Vestfāles un Reinzemes pilsētas. 1367. gadā tika noslēgta Ķelnes konfederācija, piešķirot Hanzas savienībai noteiktu organizāciju. 16. gadsimta kristīgās baznīcas reformācijas laikā Ziemeļvācijas valstīs izplatījās luterisms.

Trīsdesmitgadu kara (1618-1648) laikā Ziemeļvācija tika izpostīta, pēc kara beigām strauji attīstījās Brandenburgas-Prūsijas valsts ar galvaspilsētu Berlīnē. Napoleona karu periodā Prūsijai bija vadošā loma 39 valstu Vācu Savienības (Deutscher Bund) dibināšanā 1814. gadā, kas 1833. gadā izveidoja Vācu muitas savienību. Prūsijas uzvaras 1864. gada karā pret Dāniju un 1866. gada karā pret Austriju noveda pie Ziemeļvācijas savienības (Norddeutscher Bund) izveides, bet pēc uzvaras 1871. gada parā pret Franciju pie Vācijas Impērijas radīšanas ar galvaspilsētu Berlīnē.

Pēc Vācijas zaudējuma Pirmajā un Otrajā pasaules karā Ziemeļvācijas ekonomika un infrastuktūra bija sagrauta, 1949. gadā Ziemeļvāciju sadalīja starp Vācijas Federatīvo Republiku un Vācijas Demokrātisko Republiku, ko sāka dēvēt par Rietumvāciju un Austrumvāciju.