Remines pils

Remines pils (latīņu: castrum Remin) bija Vidzemes līvu pils, kas atradās pie sena kara lielceļa starp Sidgundas un Aizkraukles pilskalniem. Tā pieminēta Indriķa hronikā un vairākos citos 13. gadsimta dokumentos un Atskaņu hronikā. Visticamāk, ka Remines pils atradusies vai nu Plāteres, vai Vecužānu pilskalnā.^[1]

Remines pils pirmoreiz pieminēta Indriķa hronikas vēstījumā par 1206. gada notikumiem, kad katoļu priesteris Daniēls kristīja Daugavas līvus vispirms Lielvārdes, tad Sidgundas, Remines un Aizkraukles pilsnovados, pēc tam devās uz Turaidu un tālāk pie vendiem Cēsīs. Pēc Daugavas līvu zemju kristīšanas Remines pilsnovads nokļuva Rīgas bīskapijas teritorijā. Pēc Letijas dalīšanas līguma notikušajās zemes īpašumu pārdalēs 1211. un 1213. gadā starp bīskapu Albertu un Zobenbrāļu ordeni minēts, ka Alenes pilsnovadu bīskaps atdevis ordenim par diviem ciemiem Remines pilsnovada robežās (in terminis castri Remin).

Atskaņu hronikā aprakstīts, ka Remines (Remyn) pilī 1218. gadā pēc sirojuma uz Sāmsalu un Sakalu atpūtās ap 500 vīru liels lietuviešu karaspēks. Tur viņus sakāva ap 400 vīru liels latgaļu un līvu karaspēks 12 zobenbrāļu vadībā.^[2]

N. Bušs uzskatīja, ka Remine atradusies Daugavas līvu teritorijā apmēram starp Lielvārdi, Sidgundu un Aizkraukli. Pēc Brastiņa arheoloģisko pētījumu datiem šajā apvidū 13. gadsimtā ir atradušies pilskalni - Plāterē un pie Vecužāniem. Brastiņš izteica domu, ka Remines atrašanās vieta bijusi Ķentes pilskalns, tomēr pēc Indriķa hronikas Reimens novads atradies sāņus no Daugavas ceļa. Maz ticams, ka Remines nosaukums ir saistāms ar Aizkraukles pagasta "Rīmaņiem", tomēr šis vietvārds cēlies no daudz jaunākā Rīmaņu muižas (Römershof) nosaukuma. Kārlis fon Lēviss of Menārs uzskatīja, ka Remine atradusies Ķoderu pilskalnā Suntažos, tomēr tad iznāktu pretruna ar rakstīto avotu ziņām par Remines un Aizkraukles pilsnovadu robežstāvokli. Valodnieciski nav pamata Remini saistīt ar Rembates muižu (Ringmundshof). Atskaņu hronikas tulkotājs Matīss Siliņš mēģināja Remini lokalizēt ar Tulku pilskalnu, tomēr kultūrslāņa un nocietinājumu iztrūkums liek to apšaubīt.

• Plāteres pilskalns atrodas Madlienas-Meņģeles ceļa malā 3 km no Madlienas centra pie "Krēsliņu" mājām. Pilskalns izveidots 20 m augstā kalnā, nolīdzinot tā plakumu un izveidojot stāvākas sānu nogāzes. Pilskalna ziemeļu, austrumu un dienvidu pakājē plats grāvis, rietumu malā – terase. Ieeja vedusi no dienvidiem pa rietumu puses nogāzi. Plakums ovāls, tā garums 100 m, platums vidū 50 m. Plakuma dienvidaustrumu pusē 3 m augsts zemes valnis. Spriežot pēc savrupatradumiem, tas bijis apdzīvots no 5. līdz 13. gadsimtam. Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis.^[3]
• Vecužānu pilskalns jeb Užēnu pilskalns atrodas ap 200 m attālumā no Ogres upes labā krasta pie ceļa, kas ved no Dzērves dzirnavām. Tas ir pazems, izteikts pilskalns ar plakanu, klaju virsu. Mazliet klajāka ziemeļu nogāzē, pārējās stipri aizaugušas. E. Brasiņš rakstīja: „Vecužānu pilskalns ir gandrīz pilnīgi iznīcināts apcietinājums, kura aizsardzībai vairs nav nozīmes.” Arī Juris Urtāns izteicis pieņēmumu, ka tas ir Atskaņu hronikā minētais Remines pilskalns.

• Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)