Feniķija

Arheoloģiskie pētījumi rāda, ka feniķieši savas pirmās apmetnes izveidojuši ap 2500.g. p.m.ē. Feniķiešu, tāpat kā Babilonijas kultūras attīstībā, vērojama stipra šumeru un akadiešu civilizācijas ietekme, lai gan sākotnējā pašu feniķiešu izcelsme tiek saistīta ar kanaāniešiem. Sākot ar 1800.g. p.m.ē. feniķiešu zemes, tāpat kā Kanaānu, iekaroja Ēģipte un tā tās paturēja savā kontrolē apmēram 400 gadu, tādējādi no savas puses būtiski iespaidojot feniķiešu kultūras veidošanos.^[1]

Feniķieši ieguvuši slavu kā labākie antīkās pasaules tirgotāji un jūras braucēji. Viņi konstruktīvi pārveidoja līdz tam Vidusjūrā dominējošos kuģus — gallejas, pilnveidojot un padarot efektīvāku to takelāžu un buras. Tā bija būtiska inovācija, jeb, pareizāk sakot, vesela inovāciju „pakete”, jo pateicoties tai viņi ieguva iespēju atteikties no airiem un airētājiem, kā līdz tam galvenā kuģu dzinējspēka. Līdz ar to tika panākts ievērojams kuģu tilpuma un kravnesības pieaugums. Šādi feniķiešu buru kuģi vagoja Vidusjūru līdz pat Atlantijas okeānam. Daudzās Vidusjūras piekrastes pilsētās bija izveidotas pastāvīgas feniķiešu tirdzniecības faktorijas. Feniķiešu gallejas kļuva arī par galveno Vidusjūras tā laikmeta loģistikas elementu, kas būtiski paātrināja visa šī reģiona ekonomisko integrāciju un kultūru mijiedarbību.

Feniķiešu „zelta laiki” sakrita ar citu valstu un tautu dažādām nelaimēm. Pēc Egejas civilizācijas (Mikēnu), hetu norieta, Ēģiptes novājināšanās, sākās feniķiešu „pļaujas laiks”. Viņi pakāpeniski sāka atjaunot laupītāju postījumu dēļ panīkušo tirdzniecību Vidusjūras austrumu daļā. Būdami teicami jūras braucēji, viņi spēja organizēt tobrīd riskantos jūras pārvadājumus. Sākumā viņi atjaunoja vairāk vai mazāk regulāru tirdzniecību starp Kipru un Egeju, bet vēlāk arī ar Ēģipti. Neskatoties uz to, ka arī feniķiešus nepārtraukti tiranizēja „jūras ļaužu” sirojumi pa Vidusjūru un tās piekrastes valstīm, viņiem soli pa soliem Levantā izdevās izveidot labi nocietinātas tirdzniecības pilsētas — Biblosu, Sidonu, Tīru un citas. Tas ļāva nodrošināt pat tik tālus jūras pārvadājumus kā vara un alvas piegādes no attālajām Spānijas raktuvēm. Līdz ar to tika nodrošināta progresīva darbarīku un ieroču uzlabošana, tādējādi kāpinot darba ražīgumu visās saimnieciskajās jomās. Šis ir viens no piemēriem, kā revolucionāras inovācijas kādā jomā, šinī gadījumā kuģošanā, rada garu citu izgudrojumu ķēdes reakciju, kura radikāli pārveido visu civilizāciju, tās dzīves apstākļus un kultūru kopumā.

Feniķiešu organizētā tirdzniecība plauka, ļaujot viņiem gūt milzīgu tirdzniecības un starpniecības peļņu līdz ap 680.-670.g. p.m.ē., kad Vidusjūras austrumu piekrastē arvien vairāk pastiprinājās Asīrijas ekspansija. Drīz vien viena no galvenajām un bagātākajām feniķiešu pilsētām Tīra nonāca Asīrijas rokās.

Asīrija bija viena no pirmajām senajām tautām, kas augstā līmenī bija apguvusi dzelzs tehnoloģiju. Tehnoloģiski feniķiešus no asīriešiem atšķīra divas būtiskas īpatnības. Pirmkārt, feniķieši turpināja pielietot pārsvarā bronzas tehnoloģiju un, iespējams, šeit tos pievīla viņu priekšrocība — viņu pašu izveidotā Vidusjūras tirdzniecības loģistika kur vara un alvas „bizness” nodrošināja labāku peļņu. Otrkārt, asīrieši galveno uzmanību jaunās dzelzs tehnoloģijas pielietošanā galveno uzmanību veltīja ieroču izgatavošanai, kas militārās sadursmēs deva tiem pārsvaru pār daudziem, bieži vien daudzskaitlīgākiem pretiniekiem. Šis ir visai tipisks piemērs, kā turēšanās pie kādreiz efektīvas tehnoloģijas, kas ilgstoši nodrošināja kādas civilizācijas dominanci pār citām, zināmā brīdī kļūst par tās lamatām un nereti arī par bojāejas cēloni.

Tā, pēc svarīgāko pilsētu zaudēšanas feniķiešu stāvoklis Tuvajos Austrumos kļuva bezcerīgs. Tādēļ liela feniķiešu tirgotāju un jūrasbraucēju daļa pakāpeniski pārcēlās uz vienu no savām agrāk nodibinātajām kolonijām Ziemeļāfrikas piekrastē — Kartāgu, kā arī kolonijām citās Vidusjūras piekrastes vietās. Kartāga feniķiešu valodā nozīmējusi „Jaunā pilsēta”. Šinī gadījumā feniķiešu izvēle tos paglāba no katastrofas, tā pat izrādījās tik veiksmīga, ka Kartāga drīz vien apsteidza Tīru tirdzniecības apgrozījuma un ietekmes ziņā Vidusjūrā. Kartāga arī ieguva galveno lomu tirdzniecībā Vidusjūras centrālajā un rietumu daļā ar zeltu, vergiem, ziloņkaulu, alvu, varu, svinu, tekstilu utt. Kartāgas kuģi arvien biežāk un drošāk sāka iziet cauri Gibraltāram Atlantijas okeāna bezgalīgajos plašumos. Ne asīrieši, nedz arī kāda cita valsts nespēja kavēt Kartāgu tās ekonomiskajā ekspansijā, jo tā bija ne vien saglabājusi, bet arī tālāk turpināja attīstīt un pilnveidot savu seno kuģubūves un kuģošanas prasmi. Tā feniķieši sākotnēji bija zaudējuši, kavējoties ar vienas tehnoloģijas izmantošanu (pāreju no bronzas uz dzelzi), bet izrādījās ieguvēji, veiksmīgi izmantojot citu tehnoloģiju, nemitīgi attīstot un pilnveidojot to.

Pēc Maķedonijas Aleksandra veiktās feniķiešu zemju iekarošanas 332.g. p.m.ē., Vidusjūras austrumu piekrastē, savā vēsturiskajā dzimtenē palikušie feniķieši arvien vairāk zaudēja savu identitāti, līdz vēl pirms mūsu ēras sākuma tie jau bija helenizējušies un kā patstāvīga kultūra pilnībā izzuduši. Arī tie feniķieši, kas aizceļoja uz dažādām kolonijām pakāpeniski asimilējās ar vietējiem iedzīvotājiem. Tikmēr kā viens no lielākajiem antīkās pasaules politiskajiem un militārajiem spēkiem arvien vairāk nostiprinājās Kartāga, tomēr tā šai laikā tiek uzskatīta par atsevišķu civilizāciju.

Neskatoties uz savu seno izzušanu, feniķieši atstājuši ievērojamu artavu Eiropas civilizācijas attīstībā. Viens no galvenajiem viņu (arī viņu etnisko „radinieku” — kanaāniešu) ieguldījumiem pasaules civilizācijas attīstībā ir alfabēts.

Daudzi vēsturnieki uzskata, ka arī stikla izgudrošana ir feniķiešu nopelns, lai gan senākie stikla priekšmeti atrasti Ēģiptē. Tie tikuši izgatavoti ap 1500. g. p.m.ē. Feniķieši bija slaveni antīkajā pasaulē arī ar saviem amatniecības izstrādājumiem — tekstilu, krāsvielām, metālizstrādājumiem un no stikla izgatavotiem priekšmetiem.

Ne mazāk svarīgi ir feniķiešu ģeogrāfiskie atklājumi. Nozīmīgākā feniķiešu jūras ekspedīcija, kas tika veikta lielā mērā ar Ēģiptes atbalstu, bija Āfrikas kontinenta apbraukšana. Šī bija grūta ekspedīcija, kas ilga trīs gadus un beidzās 595.g. p.m.ē. Feniķiešu kuģi devās ceļā no Nīlas deltas, izbraukuši cauri Sarkanajai jūrai tie zēģelēja gar Āfrikas austrumu piekrasti, līdz nonāca līdz tās galējam dienvidu punktam (Agulhas un Labās cerības ragam). Apliekuši tos, viņi gar Āfrikas kontinenta Atlantijas okeāna piekrasti, caur Gibraltāra šaurumu atgriezās Ēģiptē. Paši feniķieši gan uzskatīja, ka viņi apbraukuši apkārt Lībijai, kā tolaik sauca Āfriku. Tā feniķieši, kuru tehnoloģiskā atpalicība bija viņiem likusi zaudēt savu vēsturisko teritoriju, vēlāk virzīja civilizāciju uz jaunām zemēm un atklājumiem.

• Kartāga

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Feniķija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Ebreju enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Senie feniķieši
• Feniķieši