Latviešu valodas vīr. 2. deklinācijas lietvārds

1. Cilvēks, kam ir nepietiekami attīstīts, arī nepietiekami aktivizēts prāts.

Katrs muļķis (prot, spēj u. tml.) sar. — kurš katrs, ikviens (prot, spēj u. tml.).

Nav muļķis sar. — saka, uzsverot, ka kāds ir gudrs, saprātīgs.

adj. nozīmē; reti.

Dzīvnieks, kas — pēc kādiem cilvēka priekšstatiem — nav gudrs.

(Ne)ķert muļķus (arī muļķi) sar. — (ne)uzskatīt citus par muļķiem.

Apaļš muļķis sar. — ļoti muļķīgs, aprobežots cilvēks.

(Pa)ķert uz muļķa sar. — izmantot kāda nezināšanu, neattapību.

Muļķa desa žarg. — muļķis; ģeķis.

muļķe -es, dsk. ģen. -ķu, s. [LLVV]

• pajoliņš (žargons)
• duraks (barbarisms)