Ziemeļkaukāzs

Ziemeļkaukāzs (krievu: Северный Кавказ) ir Krievijas Federācijas Kaukāza reģiona ziemeļu daļa starp Melno un Kaspijas jūru, kura robežojas ar Krievijas Eiropas daļu. Lielu daļu no šī reģiona aizņem lauksaimniecības zemes. Ziemeļkaukāzā dzīvo liels skaits dažādu etnisko grupu pārstāvju, tostarp čečeni, dargi un avāri.

Ziemeļkaukāza reģionā ietilpst^[1]:

Krievijas reģiona kolonizācija

18. un 19. gadsimts bija izšķirošs laiks Ziemeļkaukāzam, jo Krievijas Impērija mēģināja nostiprināt savu uz dienvidiem, kas noveda pie ilgstošiem kariem ar vietējām ciltīm. Viens no svarīgākajiem notikumiem bija Kaukāza karš (1817–1864), kura laikā Ziemeļkaukāza tautas izrādīja sīvu pretošanos Krievijas Impērijai. Šajā karā izcēlās leģendārais kaukāziešu līderis Šamils, kurš vadīja kaujiniekus pret Krieviju, izmantojot partizānu taktiku.

Pēc Kaukāza kara beigām Krievija nostiprināja kontroli pār reģionu, bet tas noveda pie ievērojamas iedzīvotāju deportācijas, asimilācijas un kolonizācijas politikas. Daudzas vietējās tautas, īpaši čečeni un čerkesi, tika deportēti vai piespiesti bēgt uz Osmāņu impēriju.

Pēc Krievijas revolūcijas 1917. gadā Ziemeļkaukāzs piedzīvoja politisku un militāru nestabilitāti. Īsu brīdi pēc Oktobra revolūcijas tika mēģināts izveidot neatkarīgas valstis, piemēram, Kalnu Republiku (1917–1920), taču Padomju Savienība drīz vien atguva kontroli. Padomju periodā Ziemeļkaukāzs tika sadalīts vairākās autonomajās republikās un reģionos. Otrā pasaules kara laikā vācu karaspēks 1942. gadā iebruka Kaukāzā un padomju valdība apsūdzēja vairākas Ziemeļkaukāza tautas, īpaši čečenus un ingušus, sadarbībā ar nacistiem. Rezultātā Josifs Staļins 1944. gadā deportēja aptuveni pusmiljonu cilvēku no Čečenijas-Ingušijas uz Vidusāziju. Deportācijas un represijas padarīja situāciju Ziemeļkaukāzā vēl saspringtāku un veicināja ilgstošu neuzticību pret Maskavas centrālo varu. Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā Ziemeļkaukāzā izcēlās vairāki konflikti, īpaši Čečenijā, jo tā mēģināja pasludināt neatkarību no Krievijas, kas noveda pie diviem brutāliem kariem:

Pirmais Čečenijas karš (1994–1996): Krievija uzsāka militāru iejaukšanos, lai nepieļautu Čečenijas neatkarību, bet karš izrādījās iznīcinošs gan Krievijas armijai, gan čečenu civiliedzīvotājiem. Tas beidzās ar pamieru un de facto Čečenijas neatkarību.
Otrais Čečenijas karš (1999–2009): Krievija atkal iejaucās Čečenijā, lai atjaunotu savu kontroli. Karš beidzās ar Krievijas uzvaru. Pie varas nonāca prokrieviskais līderis Ramzans Kadirovs.

Tāpat citos Ziemeļkaukāza reģionos, piemēram, Dagestānā un Ingušijā, notiek periodiskas sadursmes starp vietējiem nemierniekiem un Krievijas drošības spēkiem