Vladislavs Tarnovskis (poļu: Władysław Tarnowski; dzimis 1836. gada 6. aprīlī, miris 1878. gada 19. aprīlī) bija 19. gadsimta poļu komponists un pianists, dzejnieks un dramaturgs, romantisma pārstāvis.
Vladislavs Tarnovskis ir dzimis 1836. gada 4. jūnijā nelielā Rutēnijas ciematiņā Vroblevicē. Viņa māte bija Ernestīna Tarnovska (1808—1840) un tēvs Valerians Tarnovskis (1811—1861). Tarnovskisam bija arī brālis — Staņislavs (1738—1909), saukts par "Biały", un arī māsa — Maria Jozefa (1840—1938).[1] Vladislavs Tarnovskis studēja jurisprudenci un filozofiju Jagaiļa Universitātē.[2]
- Trois Mazurkas pour Piano, ap 1870.
- Chart sans paroles, 1870.
- Valse-poeme, 1870.
- Fantazie-Impromptu
- Impromptu „L’adieu de l’artiste”, yaklaşık 1870.
- Souvenir de la Canée,1870.
- Polonez dla Teofila Lenartowicza, 1872
- Grande Polonaise quasi rapsodie symphonique composée et dediée à son ami T. Lenartowicz, 1874.
- Sonate à son ami Br. Zawadzki, ap 1875.
- Extases au Bosphor, fantasie rapsodie sur les melodies orientales, op. 10, ap 1875.
- Marsz żałobny z osobnej całości symfonicznej poświęcony pamięci Augusta Bielowskiego, 1876.
- Ave Maria, 1876.
- Pensée funebre.
- Andantino pensieroso, 1878 (publicēts pēc nāves).
- Symfonia d’un drammo d’amore, 1871.
- Karlińscy, 1874.
- Joanna Grey, 1875.
- Achmed oder der Pilger der Liebe veya Achmed, czyli pielgrzym miłości, (operā), 1875.
- A kto chce rozkoszy użyć, vai Jak to na wojence ładnie, 1863, (dziesmu vārdi: Władysław Tarnowski).
- Herangedämmert kam der Abend, (dziesmu vārdi: Heinrich Heine).
- Die Perle, (dziesmu vārdi: Władysław Tarnowski).
- Die Schwalben, (dziesmu vārdi: Władysław Tarnowski).
- Im Traum sah ich das Lieben, (dziesmu vārdi: Heinrich Heine).
- Ich sank verweint in sanften Schlummer vai Widzenie, (dziesmu vārdi: Władysław Tarnowski).
- Neig, o Schöne Knospe, (dziesmu vārdi: Mirza-Schaffy Vazeh).
- Kennst du die Rosen, ap 1870, (dziesmu vārdi: Władysław Tarnowski).
- Du Buch mit sieben Siegeln, ap 1870, (dziesmu vārdi: Ludwig Foglár).
- Ob du nun Ruhst, ap 1870, (dziesmu vārdi: Ludwig Foglár).
- Klänge Und Schmerzen, ap 1870, (dziesmu vārdi: Robert Hamerling).
- Nächtliche Regung, ap 1870, (şarkının metni: Robert Hamerling).
- Strofa dello Strozzi e la risposttadi Michalangelo, (dziesmu vārdi: Filippo Strozzi ve Michelangelo).
- Au soleil couchant, (dziesmu vārdi: Victor Hugo), 1873.
- Still klingt das Glöcklein durch Felder, vai Dźwięczy głos dzwonka przez pole, 1874, (şarkının metni: Władysław Tarnowski).
- Alpuhara, 1877, (dziesmu vārdi: Adam Mickiewicz).
- Mein kahn, pirms 1878, (dziesmu vārdi: Johann von Paümann ps. Hans Max).[4]