Pāriet uz saturu

Vakcinācija

Vikipēdijas lapa
Vakcinācijas metodika

Vakcinācija, arī aizsargpotēšana, ir vakcīnas ievadīšana organismā, lai veicinātu indivīda imūnsistēmas adaptīvās imunitātes attīstīšanu pret patogēnu. Ar vakcīnām tiek novērsta saslimšana ar infekcijas slimībām vai samazināta iespēja ar tām saslimt. Vakcinācija ir visefektīvākā infekcijas slimību profilakses metode.[1] Vakcinācijas rezultātā ir izskausta tāda slimība kā bakas, kā arī ievērojami samazināta saslimstība ar poliomielītu, masalām un stingumkrampjiem.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pret baku vakcināciju vērsta karikatūra (1802)
Masalu vakcīnas izgatavošana, izmantojot olas

Parādība, ka vienu reizi infekcijas slimību pārslimojušie lielāko tiesu ar šo slimību otru reizi vairs nesaslimst, tika konstatēta un aprakstīta Senajā Ķīnā jau m.ē. sākumā. 6. gadsimta ārsts Suņs Simjao (piņjiņs: Sūn Sīmiǎo, 581.-682.) uzsāka variolācijas praksi, ar adatu ņemot audu paraugu no slimnieka un ieskrāpējot ar to vesela cilvēka ādu. Veselais cilvēks saslima vieglā formā, ātri izveseļojās un ieguva imunitāti uz atlikušo mūžu. Taču, tā kā nebija iespējas iegūt standarta daudzuma slimo audu paraugu, metode nebija droša: mērķtiecīgi inficētie, kas bija saņēmuši pārāk daudz slimības izraisītāju, dažkārt saslima ļoti nopietni vai pat mira.[2] 18. gadsimtā šo metodi no Ķīnas ieviesa Centrālāzijas zemēs, Osmaņu impērijā, bet no turienes Eiropā, tā dodot Eiropas pētniekiem pamatu vakcinācijas principu izstrādei.

Angļu aptiekārs un ķirurgs Edvards Dženers Eiropā pirmais eksperimentāli pierādīta profilakses iespējamību, kas pamatojās uz divu radniecīgu slimību dažādo aktivitāti. Savukārt franču mikrobiologs Luijs Pastērs pirmais mērķtiecīgi vājināja slimības ierosinātājus un pagatavoja no tiem preparātus, ko ierosināja saukt par vakcīnām, bet procesu — par vakcināciju.

Vakcinācijas pirmsākumi Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo baku variolāciju Vidzemes guberņā veica A. Sulins 1756. gadā un F. Rīls 1763. gadā.[3]

Kopš 1785. gada Rūjienas draudzes mācītājs Gustavs fon Bergmanis izpotēja pret bakām ap 12 000 Rūjienas apkārtnes ļaužu, par ko 1802. gadā saņēma zelta pateicības medaļu. 1806. gadā Maskavas Zinātņu biedrība G. fon Bergmani ievēlēja par savu goda biedru.[4]

Vakcinācijas darbības plāns

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pasaules vakcinācijas darbības plānā tuvāko gadu laikā ietilpst difterijas, garā klepus, masalu un masaliņu, poliomielīta un stingumkrampju izskaušana.[5]

Latvijā obligātās vakcīnas ir: B hepatīts, tuberkuloze, difterija, stinguma krampji, garais klepus, b tipa Haemophilus influenzae infekcija, pneimokoku infekcija, masalas, vējbakas. Lai gan lielā daļā valstu obligātā vakcinēšana pret tuberkulozi ir pārtraukta, tomēr Latvijā joprojām tā tiek lietota sakarā ar salīdzinoši augsto tās izplatību.[6]

Salīdzinoši jauna ir rotavīrusa vakcīna. Vācija tā bija obligāta jaundzimušajiem no 2006. līdz 2011. gadam, un tika secināts, ka slimnīcā nonākušo bērnu skaits samazinājies par 60%.[7]

Mūsdienās vakcīnas ir stingri testētas, ilgi pārbaudītas un starp drošākajiem medicīnas produktiem ko lietojam. Nopietnas blakusparādības vai nāves iestāšanās vakcinācijas dēļ ir ļoti retas. Lai izvairītos no šīm, jau tā retajām, bet ļoti nepatīkamajām īpašībām, pirms vakcinācijas vienmēr tiek ievākta rūpīga pacienta anamnēze, lai izslēgtu kontrindikācijas. Jebkura informācija par vakcinācijas blakusparādībām tiek nodota kontroliestādēm un vakcīnas ražotājam.[6]

Sabiedrības ieguvums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kolektīva imunitāte

Vakcinācija ne vien paaugstina cilvēka imunitāti, bet arī sabiedrības kopējo, ko dēvē par „kolektīvo imunitāti”. Ja 90—95% sabiedrības ir imunitāte pret konkrēto infekciju, tad tā neizplatās valsts teritorijā, pat ja infekcija tiek ievesta. Kolektīvā imunitāte arī pasargā cilvēkus, kuriem vakcinācija ir liegta īslaicīgu vai absolūtu kontrindikāciju dēļ. Tāpat tā aizsargā bērnus, kuri vēl nav vakcinēti, jo nav sasnieguši vakcinācijai atbilstošo vecumu. Samazinoties kolektīvajai imunitātei, saslimstība ar atsevišķām infekcijas slimībām pieaug, tādēļ, lai nepieļautu infekciju atgriešanos, vakcināciju nepieciešams turpināt arī tad, ja valstī saslimšanas gadījumi ar atsevišķām infekcijas slimībām pēdējos gados netiek reģistrēti vai tiek reģistrēti ļoti reti.[6]

Vakcinācijas blaknes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īslaicīgas lokālas reakcijas — apsārtums, sāpes ir biežākas blaknes pēc vakcinācijas. Biežākie sistēmiski simptomi ir temperatūras paaugstināšanās, miegainība un nogurums. Šie simptomi ir pašlimitējoši un pāriet nedēļas laikā.[8]

1955. gadā ASV izveidotā poliomielīta vakcīna saturēja dzīvu vīrusu, un no 40 tūkstošiem vakcinēto reģistrēja 51 pastāvīgu paralīzi un 5 nāves gadījumus, kā arī 113 paralīzes un vēl 5 nāves, tiem, kas bija kontaktējušies ar inficētajiem pacientiem.[9]

Veikti vairāki pētījumi par blakusparādībām pēc vakcinācijas.[10] Anafilaktiskais šoks iespējams mazāk kā diviem pacientiem no miljona, Gijēna-Barē sindroms vienam no miljona, dzeltenais drudzis pēc attiecīgas vakcīnas 0,4 no simts tūkstošiem.[11]

Daudzi vakcinācijas pretinieki pasaulē protestē pret kaitīgo vielu klātbūtni vakcīnās (alumīnija, dzīvsudraba u.c. savienojumiem), apgalvojot, ka šādi tiek izraisīti CNS bojājumi, autisms.[nepieciešama atsauce] Tomēr pētījumos tas nav apstiprināts.[12]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ LR1: "Kā labāk dzīvot". «Vakcinācija arī pieaugušajiem ir efektīvākā infekciju slimību profilakses metode». LSM.LV, 2017. gada 7. decembris. Skatīts: 2018. gada 14. decembrI.
  2. ↑ «Лекция Михаила Фаворова: Вакцины, вакцинация и их роль в общественном здравоохранении». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 10. novembrī. Skatīts: 2010. gada 31. maijā.
  3. ↑ Medicīna — neslimo.lv
  4. ↑ «www.rujiena.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 22. oktobrī. Skatīts: 2018. gada 14. decembrī.
  5. ↑ 2014 ASSESSMENT REPORT OF THE GLOBAL VACCINE ACTION PLAN [tiešsaiste] — [atsauce 17.10.2015.] Pieejams: http://www.who.int/immunization/ global_vaccine_action_plan/SAGE_DoV_GVAP_Assessment_report_2014_English.pdf?ua=1
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 25. februārī. Skatīts: 2015. gada 22. oktobrī.
  7. ↑ Uhlig U, Kostev K, Schuster V, Koletzko S, Uhlig HH. Impact of Rotavirus Vaccination in Germany. Rotavirus Surveillance, Hospitalization, Side Effects and Comparison of Vaccines 2014, 33(11):299-304
  8. ↑ «Update: Vaccine Side Effects, Adverse Reactions, Contraindications, and Precautions Recommendations of the Advisory Committee on Immunization Practices (ACIP)». Skatīts: 2018.
  9. ↑ P.A. Offit. The Cutter incident, 50 years later. N Engl J Med 2005, 352 (14):1411—1412
  10. ↑ N.L. McCarthy, E. Weintraub, C. Vellozzi, J. Duffy, J. Gee, J.G. Donahue, et al. Mortality rates and cause-of-death patterns in a vaccinated population. Am J Prev Med 2013, 45(1):91—97
  11. ↑ E. R. Miller, , P. L. Moro, M. Cano, T. T. Shimabukuro. Deaths following vaccination: What does the evidence show? Vaccine 2015, 33 (29):3288—3292
  12. ↑ R. J. King, D. B.Walderhaug, M. O. Forshee, R. A. A. Mitkus. Comparative Pharmacokinetic Estimate of Mercury in U.S. Infants Following Yearly Exposures to Inactivated Influenza Vaccines Containing Thimerosal. 2014, 34(4):735-750

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vakcinācija&oldid=4112820"