Trikolors

Trikolors (no franču: tricolore — 'trīskrāsu') ir karoga veids ar trīs dažādu krāsu joslām, kas radās XVI gadsimtā kā simbols republikānismam, politiskajai brīvībai vai revolūcijai. Francijas, Itālijas, Īrijas, Rumānijas un Meksikas karogi — trikolori pirmoreiz tika pieņemti, izveidojot neatkarīgu republiku laika posmā no Franču revolūcijas līdz 1848. gada revolūcijām.^[1]

Reizēm par trikoloru neprecīzi sauc arī karogu ar trīs joslām (tribendu), kurā lietotas tikai divas krāsas, kā Latvijas vai Hondurasas karogos.^[2]

Vēsture

Sākotne

Trikolora pirmā apvienošana ar republikānisma ideju bija oranži-balti-zilais Prinča karogs (Prinsenvlag, Nīderlandes karoga priekštecis), kuru no 1579. gada Orānas Vilhelms izmantoja Neatkarības karā. Karš noveda pie Nīderlandes Republikas neatkarības no Spānijas impērijas.^[3] XVII gadsimtā oranžā krāsa tika nomainīta pret sarkano.

Lai gan vēsturiski ne pirmais trikolors, tomēr viens no slavenākajiem, pazīstams kā Le Tricolore, ir Franču revolūcijā pieņemtais zilais, baltais un sarkanais (no kurienes to sauc arī par Le Bleu-Blanc-Rouge) Francijas karogs, kura rašanos ietekmēja Nīderlandes karogs.^[4]

Pēc 1795. gada, armijai veidojot franču "māsu republikas" — Francijas vasaļvalstis, revolucionārais trikolors tika eksportēts un plašāk izplatīts Eiropā. Piemēram, Albas Republika Pjemontā (1796, sarkans-zils-zelts), Piealpu Republika (1797, zaļš-balts-sarkans), Piereinas Republika (1797, zaļš-balts-sarkans), Ankonitānas Republika (1797, zils-zelts-sarkans), Romas Republika (1798, melns-balts-sarkans), Helvētijas Republika (1798, zaļš-sarkans-zelts), Lukas un Pjombino Firstiste (1805, gaišzils-balts-sarkans). Tādējādi tiek izveidots lielākās daļas mūsdienu Eiropas valstu karogu formāts no Itālijas līdz Vācijas, Īrijas, Beļģijas, Rumānijas, Bulgārijas, Moldovas un daudziem citiem karogiem dažādos kontinentos.

XIX gadsimts pēc Napoleona kariem

Zaļi-balti-sarkanais trikolors saglabājās kā republikānisma simbols 19. gadsimtā, un vairākas valstis pēc 1848. gada revolūcijām to pieņēma kā valsts karogu. To skaitā bija arī Sardīnijas Karaliste, kuras mantiniece kļuva Itālijas Karaliste.

Vācijas karogs (melns-sarkans-zelts) radās kā revolucionārā, anti-monarhistiskā Fraikorpa karogs 1830. gados un vēlāk to pieņēma republikāņu buržuāzija. Tai laikā tas bija pazīstams kā Dreifarb, kas vāciski nozīmē trikoloru. Šis karogs bija opozīcijas simbols vācu Kleinstaaterei ("Mazvalstībai") — teritoriālajai sašķeltībai un vēlmei pēc Vācijas apvienošanās. Sākotnēji tas bija ārpus likuma Vācu Savienībā, taču revolūcijas laikā uz gadu tika pieņemts kā valsts karogs Frankfurtes parlamentā 1848. gadā. Beļģijas karogs tika ieviests līdzīgā kontekstā 1831. gadā, tā krāsas tika ņemtas no Brabantes revolūcijas 1789. gada karoga. Pirmais vēl pastāvošais Jaunās pasaules karogs, ko iedvesmojusi šī simbolika, bija Meksikas karogs, kurš tika pieņemts, kad 1821. gadā pirmā Meksikas impērija ieguva neatkarību no Spānijas.

Pēc 1848. gada jaunās republikas un nacionālās kustības turpināja izvēlēties trīskrāsu zīmējumu, bet sāka vairāk izpausties nacionālisma vai etniskās identitātes noskaņojums nekā anti-monarhisms. Ungārijas karogs (1848), Rumānijas karogs (1848), Īrijas karogs (1848), Igaunijas karogs (1880. gadi), Lietuvas karogs (1905) un Armēnijas karogs (1918) veidoti šajā tradīcijā, lai gan ne visi uzreiz kļuva par valstiskiem simboliem. Turpretim Krievijas karogu XVII gadsimta beigās pieņēma Krievijas cars un, lai gan tas bija saistīts ar holandiešu trikoloru, šeit nebija nekādas republikāņu ietekmes.^[5]

XX gadsimts

Politiskā ideoloģija etnisko nacionālo valstu unifikācijai saistībā ar trikolora karogiem kopš XIX gadsimta ir radījusi daudzus jaunus simbolus, izsakot konkrētus nacionālisma veidus XX gadsimtā. Panāfrikānisma krāsas tika pieņemtas 1920. gados un izvēlētas daudzos Āfrikas karogos dekolonizācijas laikā (zaļš-dzeltens-sarkans),^[6] un tās ņemtas no monarhiskā trikolora, ko Zālamana dinastija izmantoja Etiopijas impērijā kopš 1897. gada. Čadas karogs mēģina izveidot vidējo starp panāfrikānisma un franču republikānisma krāsām, aizvietojot franču balto ar dzelteno.^[7] Melnās rases nacionālismu savukārt simbolizē zaļi-sarkani-melnās krāsas.^[8] Arābu nacionālismā 1916. gadā pieņemtās panarābiskās krāsas nākušas no līdzīgas koncepcijas, kaut arī tās ir četras, nevis trīs.

Indijas neatkarības kustība 1931. gadā arī pieņēma trikoloru kā tradicionālo nacionālās apvienošanās un republikāņu "pašpārvaldes" simboliku, ko pieņēma kā Indijas Republikas karogu 1947. gadā. Neoficiāli tā krāsas ietekmēja Īrijas karogs, kurš tai laikā bija Indijai aktuāls simbols cīņai pret britu imperiālismu.^[9]

Nākotnē

1999. gadā tika piedāvāts sarkani-zaļi-zils trikolors kā Marsa karogs. Dizains simbolizē brīvību un arī Marsa nākamo terraformēšanu no sarkanās planētas uz zaļo un galu galā Zemei līdzīgu zilu.^[10]^[11]