Smoļenska

Smoļenska
pilsēta
Смоленск
Uspenskas katedrāle Dņepras krastā
Karogs Ģerbonis
Smoļenska Izvietojums Smoļenskas apgabalā
Koordinātas: 54°47′N 32°3′E / 54.783°N 32.050°E / 54.783; 32.050Koordinātas: 54°47′N 32°3′E / 54.783°N 32.050°E / 54.783; 32.050
Valsts	Krievija
Federālais apgabals	Centrs
Federācijas subjekts	Smoļenskas apgabals
Pirmoreiz minēta	863. gadā
Platība
• Kopējā	166,35 km2
Iedzīvotāji (2023)
• kopā	312 896
• blīvums	1 984,1/km²
Laika josla	UTC (UTC+3)
Pasta indekss	214000
Tālruņu kods	+7 4812
Mājaslapa	www.smoladmin.ru
Smoļenska Vikikrātuvē

Smoļenska (krievu: Смоленск) ir pilsēta Krievijas rietumu daļā, Smoļenskas apgabala administratīvais centrs. Izvietojusies apgabala vidusdaļā Dņepras upes krastos 400 km no valsts galvaspilsētas Maskavas. Viena no senākajām Krievijas pilsētām (pirmoreiz minēta 863. gadā), kopš 1985. gada varoņpilsēta.

Pamatraksts: Smoļenskas kņazi

863. gadā pirmo reizi minēta hronikā (Устюжнский (Архангелогородский) свод), kurā teikts, ka Novgorodas varjagi rusi Askolds un Dirs ceļā pa Dņepru uz Cargradu nav uzbrukuši Smoļenskai, jo tā bijusi labi nocietināta un apdzīvota. 882. gadā to iekaroja Kijivas kņazs Oļegs (senskandināvu: Helgi — 'iesvētītais'), kas to nodeva kā lēni mazgadīgajam Rurika dēlam kņazam Igoram (senskandināvu: Ingvar). 948.—952. gadā Konstantīns Porfirogenetoss (Porphyrogennetos) Smoļensku minējis kā centrālo nocietināto varjagu pilskalnu tirdzniecības ceļā pa Daugavas upi un Lovates upi no Baltijas jūras zemēm uz Konstantinopoli, kas šeit krustojās ar ceļu uz Volgas upi uz Kaspijas jūru un Persiju un arābu zemēm ("Ceļš no varjagiem uz grieķiem").

12. gadsimtā Smoļenska kļuva par neatkarīgas kņazistes galvaspilsētu. 1229. gadā tika noslēgts tirdzniecības un sadarbības līgums starp Smoļensku no vienas puses un Rīgu un Gotlandi no otras puses (sk. zemāk). 1238. gadā to izlaupīja mongoļu karaspēks. 1404. gadā pēc atkārtotiem Lietuvas dižkunga Vītauta Dižā uzbrukumiem Smoļenskas kņaziste kļuva par Lietuvas dižkunigaitijas sastāvdaļu. 1514. gadā to iekaroja Maskavijas lielkņaziste.

1611. gadā Poļu—krievu kara (1609—1618) laikā to iekaroja Polijas-Lietuvas armija. 1618. gadā miera līguma rezultātā to atkal iekļāva Polijas-Lietuvas kopvalstī kā Smoļenskas vaivadiju.

1632.—1634. gadā Smoļenskas dēļ izcēlās jauns karš (Poļu—krievu karš (1632—1634)) starp Krievijas caristi un Poliju-Lietuvu, kurā Krievija cieta sakāvi. Kaujās pie Smoļenskas pret Krieviju piedalījās arī Kurzemes hercoga pulks prinča Jēkaba vadībā.^[1] Tomēr 1654. gadā Poļu—krievu kara laikā Smoļensku no jauna iekaroja Krievija un miera līguma rezultātā 1667. gadā iekļāva Krievijas sastāvā.

1812. gadā pilsētu pēc smagas kaujas iekaroja Napoleona armija ("Kauja pie Smoļenskas").

1918. gadā Smoļenska tika pasludināta par Baltkrievijas Tautas Republikas daļu.

1919. gada 1. janvārī Smoļenskā tika pasludināta Baltkrievijas Padomju Sociālistiskā Republika. Tās valdība šeit atradās līdz 7. janvārim.

1941. gadā Smoļenska tika gandrīz pilnīgi iznīcināta Otrā pasaules kara kaujā starp ielenkto PSRS karaspēku un uzbrūkošo Vācijas armiju.

1943. gadā pilsētu ieņēma Sarkanā armija.

• Pētera un Pāvila baznīca (no 12. gadsimta).
• Erceņģeļa Miķeļa baznīca (no 12. gadsimta).
• Pilsētas nocietinājumi (1596—1602) ap senpilsētu.
• Marijas (Pamošanās) Katedrāle (1677).
• Smoļenskas Debessbraukšanas (Uspenskas) katedrāle (1677—1679).
• Viens no vecākajiem operas namiem (1780).
• Pēterburgas ermitāžas filiāle (2006).
• Talaškino mākslinieku kolonija Smoļenskas tuvumā ar Svētā Gara baznīcu (Nikolaja Rēriha freskas un mozaīkas).

Līguma starp Smoļensku un Rīgu ievads (1229.):

"Kas notiek laikā, tas ar laiku izgaist. (Tāpēc) tiek uzticēts labiem vīriem vai apstiprināts ar dokumentu, lai visiem būtu zināms, arī tiem, kuri dzīvos vēlāk. Tajā gadā, kad nomira Rīgas kungs Alberts, Smoļenskas kņazs Mstislavs Dāvida dēls apsvēra un sūtīja uz Rīgu savu labāko priesteri Jeremiju un kopā ar viņu saprātīgu vīru Panteleju no savas pilsētas Smoļenskas: abi tika sūtīti uz Rīgu, no Rīgas tie devās uz Gotu krastu, lai tur apstiprinātu mieru. Viņi apstiprināja mieru, jo tirgotājiem nebija miera starp Smoļensku un Rīgu, un Gotu krastu. Par šo mieru bija pūlējušies labi vīri: dieva bruņinieks Rolfs no Kaseles un smoļenskietis Tumašs, lai miers būtu m��žīgs; viņi atjaunoja mieru, kā tas patika krieviem un visiem, kas runāja latīņu mēlē un kuri kā viesi tirgojās Krievzemē.

Uz šī miera pamata, lai tas būtu ilgstošs, kņazam un visiem rīdziniekiem un visiem, kas runā latīņu mēlē, un visiem, kas brauc Baltijas jūrā, bija pa prātam uzstādīt un pierakstīt tiesības, kā jāizturas krieviem pret tiem, kas runā latīņu mēlē, un kā jāizturas tiem, kas runā latīņu mēlē, pret krieviem, ja kāds ko nodarītu. Nedod dievs, ka starp mums izceltos kautiņš vai tiktu nogalināts kāds cilvēks, tad par šo cilvēku jāmaksā, lai tas nekaitētu mieram: jāmaksā tā, lai abām pusēm būtu pa prātam." .^[2]

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Smoļenska.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Ebreju enciklopēdijas raksts (angliski)
• Smoļenskas krīviči un viņu kaimiņi (latviski)
• Pilsētas mājas lapa
• Informācijas portāls
• Smoļenskas cietoksnis
• Pilsētas vēsture
• Senas fotogrāfijas
• Fotogalerija

s d l Smoļenskas apgabala pilsētas Demidova Desnogorska Dorogobuža Duhovščina Gagarina Jarceva Jeļņa Počinoka Roslavļa Rudņa Safonova Sičovka Smoļenska Veļiža Vjazma

s d l Krievijas federācijas subjektu galvaspilsētas un centri Valsts galvaspilsēta: Maskava Republiku galvaspilsētas Abakana Čeboksari Čerkeska Elista Gornoaltajska Groznija Iževska Jakutska Joškarola Kazaņa Kizila Magasa Mahačkala Maikopa Naļčika Petrozavodska Saranska Siktivkara Simferopole (de jure Ukraina) Ufa Ulanude Vladikaukāza Novadu centri Barnaula Čita Habarovska Krasnodara Krasnojarska Perma Petropavlovska-Kamčatska Stavropole Vladivostoka Apgabalu centri Arhangeļska Astrahaņa Belgoroda Blagoveščenska Brjanska Čeļabinska Irkutska Ivanova Jaroslavļa Jekaterinburga Južnosahaļinska Kaluga Kaļiņingrada Kemerova Kirova Kostroma Kurgāna Kurska Ļipecka Magadana Murmanska Novosibirska Ņižņijnovgoroda Omska Orenburga Orla Penza Pleskava Rjazaņa Rostova pie Donas Samara Saratova Smoļenska Tambova Tjumeņa Tomska Tula Tvera Uļjanovska Veļikijnovgoroda Vladimira Volgograda Vologda Voroņeža Federālās pilsētas Maskava Sanktpēterburga Sevastopole (de jure Ukraina) Autonomā apgabala centrs Birobidžana Autonomo apvidu centri Anadira Hantimansijska Narjanmara Saleharda

s d l Krievijas Impērijas guberņas, vietniecības un lielākās pilsētas (1897) Pēterburga (galvaspilsēta, 1 264 900 iedzīvotāju) Maskava (1 038 600) Varšava (626 000) Odesa (403 800) Lodza (314 000) Rīga (282 200) Kijeva (247 700) Harkova (174 000) Tbilisi (159 600) Viļņa (154 500) Saratova (137 100) Kazaņa (130 000) Rostova pie Donas (119 500) Tula (114 700) Astrahaņa (112 900) Jekaterinoslava (112 800) Baku (111 900) Kišiņeva (108 500) Helsinki (93 000) Nikolajeva (92 000) Minska (90 900) Ņižņijnovgoroda (90 100) Samara (90 000) Orenburga (72 400) Jaroslavļa (71 600) Daugavpils (69 675) Vitebska (65 900) Tallina (64 572) Liepāja (64 489) Jekaterinodara (65 600) Caricina (55 200) Pētera I guberņas pirms impērijas dibināšanas (1708) Arhangelogorodas guberņa Azovas guberņa Ingermanlandes guberņa Kazaņas guberņa Kijivas guberņa Maskavas guberņa Sibīrijas guberņa Smoļenskas guberņa Katrīnas I laika guberņas (1727) Arhangeļskas guberņa Belgorodas guberņa Pēterburgas guberņa Kazaņas guberņa Kijivas guberņa Maskavas guberņa Novgorodas guberņa Rīgas guberņa Sibīrijas guberņa Smoļenskas guberņa Tallinas (Rēveles) guberņa Voroņežas guberņa Katrīnas II laika vietniecības (dibināšanas gads) Arhangeļskas (1784) Braclavas (1793) Čerņigovas (1781) Harkovas (1780) Izjaslavas (1793) Irkutskas (1783) Jaroslavļas (1777) Jekaterinoslavas (1783) Kaukāza (1785) Kazaņas (1781) Kalugas (1776) Kijevas (1781) Kolivaņas (1783) Kostromas (1778) Kurskas (1779) Minskas (1795) Mogiļevas (1777) Ņižņijnovgorodas (1779) Novgorodas (1776) Novgorodas-Severskas (1781) Oloņecas (1784) Orlas (1778) Penzas (1780) Permas (1781) Podolijas (1795) Polockas (1777) Pleskavas (1777) Rīgas (1783) Rjazaņas (1778) Saratovas (1781) Simbirskas (1780) Sloņimas (1796) Smoļenskas (1775) Tallinas (Rēveles, 1783) Tveras (1775) Toboļskas (1782) Tulas (1777) Ufas (1781) Viļņas (1795) Vladimiras (1778) Voznesenskas (1795) Vologdas (1780) Volīnijas (1795) Voroņežas (1779) Viborgas (1783) Vjatkas (1780) Ģenerālguberņas (1775–1917), parasti sastāvēja no vairākām guberņām vai apgabaliem Pēterburgas Maskavas Baltkrievijas (1775-1856) Sibīrijas ģenerālguberņa (1802-1822), kas sadalīta Rietumsibīrijas (1822-1882) un Austrumsibīrijas (1822-1884), tā savukārt Amūras (1887-1917) un Irkutskas (1887-1917) ģenerālguberņās Lietuvas (1794-1912) Kijevas (1832-1912) Mazkrievijas (1802-1856) Jaunkrievijas (1802-1873) Orenburgas (1851-1881) Baltijas (līdz 1876) Varšavas (1874-1917) Turkestānas (1867-1917) Stepes ģenerālguberņa ar galvaspilsētu Omsku (1882-1917) Kaukāza vietniecība ar galvaspilsētu Tbilisi (1801–1917) Somijas (1809–1917)