Saules kauja

Saules kauja
Voldemāra Vimbas 1936. gada glezna "Saules kauja"
Datums 1236. gada 22. septembris Vieta nav zināma Iznākums Tiek iznīcināts Zobenbrāļu ordenis
Karotāji
Žemaiši, saukti par lietuviešiem Zemgaļi	Zobenbrāļu ordenis Letgaļi Līvi Igauņi Pleskavieši
Komandieri un līderi
Vikints	Folkvins
Spēks
4000—5000	3000
Zaudējumi
nav zināms	aptuveni 2700, no tiem 50—60 bruņinieki

Saules kauja (lietuviešu: Saulės mūšis jeb Šiaulių mūšis; vācu: Schlacht von Schaulen) bija viena no lielākajām Ziemeļu krusta karu kaujām, kas notika 1236. gada 22. septembrī pie Saules zemes ziemeļu robežas. Tajā žemaišu un zemgaļu karaspēks Vikinta vadībā iznīcināja apvienoto krustnešu karaspēku, kurā ietilpa gan ārzemju bruņinieki, gan Zobenbrāļu ordeņa mestra Folkvīna un tā sabiedrotā Pleskavas kņaza karaspēks, gan arī katoļu ticībā pārgājušo vietējo līvu, letgaļu un igauņu vasaļu karavīri.

Kopš 2000. gada Latvijā un Lietuvā 22. septembri atzīmē kā Baltu vienības dienu.

Pāvests Gregors IX 1236. gada 16. februārī izdeva bullu, kurā uzdeva legātam Modenas Vilhelmam gādāt, lai krustneši no citām Brēmenes arhibīskapijas provincēm un no Magdeburgas, Havelbergas, Brandenburgas, Verdenes, Mindenes, Paderbornas diecēzēm (tagadējās Saksijas-Anhaltes, Lejassaksijas un Ziemeļreinas-Vestfālenes teritorijā) un Gotlandes tiktu aicināti doties uz Livoniju. Līdz ar to, 1236. gada vasarā Livonijā no jauna, pēc vairāku gadu pārtraukuma, ieradās krustnešu papildspēki. Kā ievērojamākie starp tiem minēti Dītrihs no Hāzeldorfas un Heinrihs no Dannenbergas, dižciltīgi sakšu augstmaņi. Karagājiena mērķis bija pakļaut un kristīt Zemgales bīskapijai iedalītās zemes no Lielupes augšteces līdz pat Nemunai.

Atbraukušie krustneši prasīja Zobenbrāļu ordenim rīkot iebrukumu lietuviešu zemē pēc iespējas ātrāk, lai līdz ziemas salam vēl paspētu atgriezties Vācijā. Krustnešu spiests, Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvins sapulcināja ordeņa spēkus — kristītos igauņus, līvus, letgaļus, kā arī sabiedrotos krievus no Pleskavas. Kopējais karotāju skaits nav precīzi zināms, rakstītie avoti sniedz informāciju tikai par vismaz 48 ordeņbrāļiem un 200 Pleskavas karavīriem. Pēc vācu pētnieka Frīdriha Beninhofena ordeņa pusē karagājienā piedalījās apmēram 3000 vīru.

Pretējā pusē bija sapulcināts 4000—5000 vīru liels karaspēks, ko vadīja žemaišu kunigaitis Vikints. Nav pārliecinošu datu, ka kaujā būtu piedalījies Lietuvas dižkunigaitijas dižkungs Mindaugs.

Saskaņā ar Atskaņu hronikas aprakstu, krustnešu un viņu sabiedroto karaspēks iebruka Lietuvas zemē (Littowen) un pamatīgi to izpostīja. Uz Rīgu tiem bija jāatgriežas caur brikšņaino un purvaino Saules zemi, kur nonāca pie kādas upes, kur tos gaidīja lietuviešu karaspēks. Folkvins brīdināja krustnešus par draudošajām briesmām un iespējamo kauju, taču pārgājienā nogurušais karaspēks nevēlējās uzsākt cīņu un iekārtojās nometnē. Otrā rītā, ar pēkšņu uzbrukumu, kauju uzsāka žemaiši, uzbrukdami krustnešu karaspēkam, kurš bija vairāk noskaņots turpināt mājupceļu, nekā cīnīties. Pēkšņais uzbrukums pārsteidza krustnešus, igauņu, līvu un letgaļu karavīri atteicās cīnīties, daļa karaspēka metās bēgt, bet ielenktie ordeņbrāļi, zaudējuši smagās kavalērijas priekšrocības, pēc sīvas cīņas tika nogalināti. Zemgaļu karaspēks nogrieza atkāpšanos tiem, kas bija aizbēguši no kaujas lauka.^[1] Rakstu avotos kritušo ordeņbrāļu skaits svārstās no 48—60, taču visticamākās ir Atskaņu hronikas ziņas par 48 ordeņbrāļiem. Krita arī augstdzimušie krustnešu vadoņi, grāfi — Dītrihs no Hāzeldorfas un Heinrihs no Dannenbergas, kā arī lielākā krustnešu daļa. Pēc Novgorodas 1. hronikas ziņām no krievu karavīriem mājās atgriezās tikai katrs desmitais.

Rakstītie avoti sniedz skopas un pretrunīgas ziņas par Saules kaujas notikuma vietu, līdz ar to historiogrāfijā nav vienprātības šajā jautājumā. Atskaņu hronikā apgabals, kur notika kauja tiek saukts par Soule, Vartbergas Hermaņa hronikā circa terram Sauleorum, kas nozīmē "Sauliešu zemes tuvumā". Literatūrā ir divas plašāk pamatotas hipotēzes par iespējamo Saules kaujas vietu. Pirmā, ka tā notikusi uz ziemeļiem no Šauļiem Lietuvā, kur Šauļu—Jonišķu vecais lielceļš pie Jaunjūniem šķērso Mūsas upi (šo hipotēzi pamatojis Frīdrihs Benninghofens 1965. gadā). Otrā, ka Latvijā, Bauskas novada Vecsaules pagastā, Čapānu mājas robežās (šo hipotēzi pamatojuši Augusts Bīlenšteins 1892. gadā un Pēteris Stepiņš 1993. gadā). Taču līdz šim neviena no tām nav neapstrīdami pierādīta un Saules kaujas vieta līdz ar to jāuzskata par pagaidām nenoskaidrotu.^[2]

Pēc Saules kaujas no Zobenbrāļu ordeņa kontrolētās teritorijas atkrita sāmsalieši, zemgaļi un daļa kuršu. Vācu ordeņa lielmestrs Hermans no Zalcas bija izšķīries par labu Zobenbrāļu ordeņa pievienošanai Vācu ordenim vēl pirms Saules kaujas iznākuma uzzināšanas, taču apvienošanos kavēja Dānijas karaļa prasības. Tikai pēc Zobenbrāļu ordeņa sūtņa Gerlaka Rota ierašanās Viterbo pie pāvesta ar ziņām par Saules kaujas iznākumu šis jautājums tika galīgi atrisināts. Pāvests pret apvienošanās atļauju prasīja atdot Dānijas karalim atņemto Ziemeļigauniju, kas arī tikai izdarīts. Rezultātā 1237. gada 14. maijā, Romas pāvests Gregorijs IX parakstīja rīkojumu par ordeņu apvienošanu.

Pieminot Saules kauju, kur lietuvieši un zemgaļi kopīgi cīnījās pret vienu ienaidnieku, 22. septembrī tiek atzīmēta Baltu vienības diena.

• 1987. gadā Lietuvas PSR kultūras ministrija iekļāva Jauņūnu apkaimi kā iespējamo Saules kaujas vietu Republikas nozīmes vēstures pieminekļu sarakstā.
• 1996. gadā konkurā par Saules kaujas memoriālā parka izveidi Jauņūnos uzvarēja lietuviešu arhitektes Virgīnijas Taujanskienes projekts
• 1998. gadā Latviešu folkmetāla grupa Skyforger izlaida albumu Kauja pie Saules, kura tituldziesma ir par Saules kauju.
• 2000. gadā Latvijas un Lietuvas parlamenti nolēma katru gadu Saules kaujas dienā svinēt Baltu vienības dienu.
• 2006. gadā uzņemta lietuviešu filma "Saules kauja" (Saulės mūšis, režisors Sauļus Bartkus, scenārija autors Gintars Songaila).

• Livonijas krusta kari

• Viesturs Sprūde (2016. gada 23. septembris). Par seno baltu vienotības simbolu – Saules kauju – jautājumu vairāk nekā atbilžu. Latvijas Avīze. Skatīts: 2016. gada 1. oktobrī.
• Saules kauja 1236.gada septembrī. Lokalizācijas mēģinājums.
• J. Juškevičs. Kauja pie Saules 22. sept. 1236. gadā. Aizsargs. 1926. 5, 140.—143.lpp.