Rīgas sinagogas

Rīgas sinagogas jeb Rīgas ebreju lūgšanu nami līdz Otrajam pasaules karam atradās vairākās pilsētas vietās. Mūsdienās vienīgā strādājošā Rīgas sinagoga atrodas Peitavas ielā 6/8 Vecrīgā.

Līdz 1941. gadam Rīgas lielā jeb horālā sinagoga (Di greijse hor šul) atradās Gogoļa un Dzirnavu ielu krustojumā. Mazāka ebreju sinagoga bija arī Stabu ielā 63 un Maskavas priekšpilsētā bija Vecjaunā sinagoga Maskavas ielā 57. Otrā pasaules kara laikā 1941. gada 4. jūlijā šie dievnami tika nodedzināti. Palika vienīgi Peitavas ielas sinagogas ēka.

Lai to pieminētu, pēc Latvijas Republikas valdības lēmuma 4. jūlijs tiek atzīmēts kā Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena.

Pēc ķeizarienes Katrīnas II laikā 1791. gadā pieņemtā likuma Rīga atradās ārpus Krievijas Impērijas ebreju nometinājuma joslas. Vairums ebreju tirgotāju 18. gadsimtā apmetās Kurzemes hercogistes pilsētā Jaunjelgavā jeb Nairi (saīsinājums no jidiša Nai Riga - "Jaunā Rīga").^[1] Līdz 1917. gadam ebreji, kas saglabāja jūdaisma ticību, drīkstēja apmesties uz dzīvi Rīgas pilsētā vienīgi ar īpašām atļaujām, kas tika izsniegtas galvenokārt 1. ģildes tirgoņiem un personām ar augstāko izglītību. Līdz 1858. gadam Rīgas ebrejiem nebija atļauts iegūt nekustamos īpašumus.

Vecākā Rīgas ebreju lūgšanu nama Altnaj šul ēka atrodas Maskavas ielā 57. Iespējams, ka agrāk šeit atradusies koka ēka, kas izmantota kā ebreju lūgšanu nams, bet akmens ēkas celtniecība sākta 1843. gadā. Tikai 1850. gadā ebrejiem ļāva iegādāties šo īpašumu un 1889. gadā ēka tika pārbūvēta romānikas stilā pēc arhitekta Reinholda Šmelinga projekta.

1868. gadā arhitekts P. fon Hardenaks sāka projektēt Rīgas horālo sinagogu, kuras celtniecību beidza 1871. gadā. Mājas fasādē dominēja neorenesanses arhitektūras stils, tā bija slavena ar saviem kantoniem un koriem. 1899.-1901. gadā pēc arhitekta P. Mandelštama projekta uzcēla sinagogu Stabu ielā (Zejlen-šul). Pieaugot Rīgas ebreju skaitam, 1903. gadā ebreju kopiena arhitektam Vilhelmam Neimanim pasūtīja otras sinagogas būves projektu Peitavas ielā Vecrīgā, projektēšanā piedalījās arhitekts Hermanis Zeiberlihs. 1905. gadā uzceltā Rīgas sinagoga tika dēvēta par Peitav-šul, tās arhitektūrā pamanāma līdzība ar Rīgas lielo horālo sinagogu.

Viktora Arāja tiesas prāvas dokumenti liecina, ka 1941. gada 4. jūlijā viņš, saskaņā ar SS ģenerāļa V. Štālekera vai viņa virsnieku instrukciju, vadījis Gogoļa ielas sinagogas nodedzināšanu. Dedzināšana bija domāta Latvijas ebreju iebiedēšanai un kalpoja par signālu viņu pasludināšanai ārpus likuma. Iespējams, ka dedzināšanas rezultātā gājuši bojā cilvēki, kuri atradās celtnes iekšienē,^[2] taču upuru skaits nevarētu būt lielāks par 10.^[3]

Pēc kara beigām nodegušo Rīgas lielo sinagogu nolīdzināja līdz ar zemi un traģēdijas vietā izveidoja skvēru ar goda plāksni varoņu darbam. 1946. gadā atsāka darboties vienīgi Peitavas ielas sinagoga. Vēl 1950. gados šeit notika trīs dievkalpojumi dienā, bet 1960.-1970. gados aktivitāte krasi samazinājās.^[4]

1988. gada 4. jūlijā Lielās horālās sinagogas vietā uzstādīja piemiņas zīmi - laukakmeni ar izkaltu Magen Davidom un Dāvida zvaigzni. 2007. gadā blakus sinagogas drupām atklāja pieminekli Žanim Lipkem un visiem ebreju glābējiem holokausta laikā. Uz tā ir iemūžināti 270 cilvēku vārdi, kuri Otrā pasaules kara laikā Latvijā izglāba no nāves vairāk nekā 400 ebreju 2008.-2009. gadā notika Peitavas ielas singogas rekonstrukcija, kuras laikā atjaunota arī mikva.

• [1] Projekts Ebreju Latvija, etaps Ebreju Rīga (krievu val.)
• [2] Новая жизнь «Пейтав-шул» (krievu val.)
• [3] Pēc renovācijas atklās vienīgo Rīgas sinagogu

Šis ar Rīgu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l