Pavasara un Rudens periods

Pavasara un Rudens periods ir Ķīnas vēstures posms no 771. gada p.m.ē. līdz aptuveni 476. (vai 453.) gadam p.m.ē, un aizņem Džou dinastijas turpinātāju - Austrumu Džou dinastijas pastāvēšanas pirmo pusi. Tam seko Karojošo valstu periods. Nosaukums cēlies no Pavasara un Rudens annālēm, kurās aprakstīti Lu valsts notikumi laikā no 722. līdz 479. gadam p.m.ē un par kuru autoru tradicionāli uzskata Konfūciju.

Šajā laikā pilnībā sabruka Džou dinastijas radītā feodālā sistēma, kurā provinču vietvalži pakļāvās karalim. Džou karaļu vara tagad aprobežojās ar nelielu teritoriju ap viņu galvaspilsētu, bet reģionu vietvalži kļuva par neatkarīgu valstu valdniekiem, kas formāli vēl atzina Džou karaļa virsvaru. Ietekmīgākie valstu valdnieki gōng (tulkojumos saukti par hercogiem, lai norādītu to zemāko statusu zem karaļa) regulāri tikās, lai kopīgi izlemtu jautājumus, kas parasti saistījās ar kara un miera jautājumiem. Kopīgu militāru darbību gadījumos ievēlēja vienu hegemonu, kurš komandēja visu valstu armijas.

Laika gaitā lielākās valstis iekaroja mazākās un atteicās pat no formālās lojalitātes Džou karalim, pasludinot savu neatkarību. Papildus starpvalstu konfliktiem, daudzās valstīs notika nebeidzamas cīņas par varu. Jin valstī, kas šī perioda lielāko daļu bija viena no dominējošajām valstīm, sešas aristokrātu ģimenes cīnījās par varu tik ilgi, kamēr izdzīvojušās trīs ģimenes izlēma valsti sadalīt savā starpā. Jin valsts sadalīšana 453. gadā p.m.ē. iezīmē Pavasara un Rudens perioda beigas un Karojošo valstu perioda sākumu.

Ņemot vērā svarīgākos notikumus, šo laiku sīkāk iedala:

• Džou dinastijas sabrukums un Žen valsts dominēšana (770.-700.p.m.ē)
• Ci valsts hercoga Huaņa hegemonija (680.-643.p.m.ē)
• Jin valsts nostiprināšanās (636.-620.p.m.ē)
• Jin un Vu valstu savienība (584.-520.p.m.ē)
• Vu valsts nostiprināšanās un sabrukums (515.-473.p.m.ē)
• Jin valsts sabrukums (497.-453.p.m.ē)^[1]

Pēc sacelšanās un kara, kas noveda pie Rietumu Džou dinastijas beigām, un galvaspilsētas pārcelšanas uz austrumiem, karaļa militārā un politiskā vara bija novājināta. Virkne augstmaņu, kas bija nodrošinājuši jaunā karaļa bēgšanu uz jauno galvaspilsētu, kā balvu saņēma plašas zemes. Šīs teritorijas, kas atradās Huanhe upes ielejā, var saukt par Centrālajām valstīm, jo tās aizņēma tradicionālo Džou valsts un ķīniešu kultūras centru. Vienotas valsts sabrukums bija tik pilnīgs, ka šajā laikā izveidojās 148 autonomas valstiņas un pilsētvalstis. Situāciju sarežģīja tas, ka jaunā karaļa brālis, iepriekšējai galvaspilsētai krītot, bija bēdzis uz citu reģionu, nostiprinājās Hui pilsētā un pieteica sevi kā vienīgo leģitīmo Džou karali. No 770.-750.p.m.ē. abu brāļu atbalstītāju starpā notika karš, kas beidzās, kad Jin valsts karaspēks iekaroja Hui.

Tā kā Džou karalis vairs nespēja uzturēt spēcīgu armiju un valsts pārvaldes aparātu, valsts pārvaldi uzticēja reģionu vietvalžiem. Sākotnēji spēcīgākais bija Žen valsts valdnieks. Džou karaļa piešķirtais premjerministra amats kļuva par mantojamu trīs Žen valdnieku paaudzēs. Žen valsts izpletās, iekarojot apkārtējās teritorijas. 707. gadā Džou karaļa vadīta Centrālo valstu armija uzbruka Žen, taču cieta sakāvi. Nākamajos gados Žen, Vei un Sun valstu starpā izveidojās spēku līdzsvars. Jau drīz Centrālo valstu vara un nozīme samazinājās, tām kļūstot par lielo un spēcīgo Reģionu valstu cīņu objektu. Nākamajos gadsimtos izvirzījās četras spēcīgākās Reģionu valstis – Cjiņ (austrumos), Jin (ziemeļos), Ci (austrumos) un Ču (dienvidos) – kas ar militāro un diplomātisko spiedienu sev pakļāva mazākās Centrālās valstiņas.

Ci valsts atradās auglīgajā Šaņdunas pussalā. Šeit dzīvoja etniskie ķīnieši un mazākumtautības, kas radīja bagātīgu kultūras dzīvi. Ci hercogs Huaņs dominēja Džou karalistē no 680. līdz 643. gadam, kļūstot par pirmo hegemonu. Ču valsts izpletās Jandzi upes ielejā, pakļaujot apkārtējās valstiņas un ciltis. Ču iedzīvotāji nebija etniskie ķīnieši un viņu pirmais valdnieks izmantoja karaļa titulu, tā demonstrējot savu neatkarību no Džou karaļa. Ču elite pakāpeniski pieņēma ķīniešu valodu un kultūru. Ču valsts galvaspilsēta bija vienīgā, kuru ienaidniekiem šajā periodā izdevās iekarot. Cjiņ valsts atradās senajās Džou zemēs pie Vei upes ielejas. Šis reģions bija sausāks, taču auglīgs un to ieskāva kalnu grēdas, kas veidoja dabīgu aizsardzības joslu. Arī Cjiņ sākotnēji nebija etniskie ķīnieši un pakāpeniski pārņēma ķīniešu kultūru, tāpēc Centrālo valstu augstmaņi viņus joprojām uzskatīja par barbariem. Cjiņ valsts iekšēji bija daudz stabilāka, kas vēlākajos gadsimtos ļāva tai pakļaut citas valstis. Jin valsts atradās uz ziemeļiem no Huanhe, ļoti kalnainā reģionā, kas apgrūtināja satiksmi un politisko stabilitāti. Dažādus reģionus pārvaldīja vietējie vadoņi, kas atzina Jin hercoga varu, taču bija autonomi. Jin valdnieki bija cēlušies no Džou dinastijas, tāpēc to kultūra bija vislīdzīgākā Centrālajām valstīm. Jin iekšējā nestabilitāte noveda pie tās sabrukuma 453. gadā, kad pilsoņu kara rezultātā izveidojās Žao, Vei un Haņ valstis.^[1]

Tā kā Džou valsts vienotību neizdevās atjaunot, par hegemonu ar citu valdnieku piekrišanu izvirzījās spēcīgākais valdnieks, kura pozīciju pēc tam oficiāli apstiprināja Džou karalis. Hegemonam piederēja politiskā un militārā virsvadība.

• Ci hercogs Huaņs (685-643), pirmais hegemons.
• Sun hercogs Šans (643-637), netika oficiāli apstiprināts par hegemonu, ko izmantoja Ču valsts, lai izplestos.
• Jin hercogs Vens (632-628), pēc kura nāves par hegemonu kļuva viņa dēls.
• Cjiņ hercogs Mu (628-621), netika oficiāli apstiprināts par hegemonu. Neveiksmīgi centās sakaut Jin hegemonu, kas iesāka gandrīz 40 kara gadus starp abām valstīm.
• Ču hercogs Žuaņs (613-591).

Lai arī hegemona sistēmu izveidoja Ci hercogs Huaņs, pēc viņa nāves ietekmīgākie parasti bija Jin valdnieki, kas nodrošināja galveno valstu savienības turpināšanos, formāli atzīstot Džou karaļa virsvaru. Ču valsts parasti nebija apmierināta ar Jin varu. Pēc tam, kad 597. gadā Ci smagi sakāva Jin armiju, Ču hercogs izvirzījās par hegemonu, taču 589. gadā Jin hercogs atkal kļuva par hegemonu.

Feodālā valdnieka varas pavājināšanās bija raksturīga arī jaunajām valstīm, patieso varu provincēs aizvien biežāk sagrābjot spēcīgajām aristokrātu ģimenēm. 588. gadā Jin valsts armiju sadalīja sešās divīzijās, katru no kurām komandēja aristokrātu ģimene. Līdzīgi notika Lu valstī, kur 562. gadā armiju sadalīja trīs daļās.

584. gadā no Ču uz Jin valsti bēdzis augstmanis ieteica Jin hercogam izveidot militāru savienību ar barbaru Vu valsti, kas iepriekšējā gadsimta laikā bija izveidojusies Jandzi deltā, mūsdienu Dzjansu provincē. Vu leģendas vēstīja, ka viņi esot cēlušies no sena Džou valdnieka un tādējādi uzskatīja sevi par Jin radiniekiem. Taču šī reģiona iedzīvotāji bija pilnīgi atšķirīgi no ķīniešiem. Vīrieši matus grieza īsus un plaši bija izplatīta tetovēšana. Vu karaspēks regulāri uzbruka Ču valstij. Jin tagad piedāvāja Vu izveidot kopēju savienību pret Ču. Pēc diviem kara gadiem Ču lūdza mieru un pievienojās Jin vadītajai savienībai. Arī Ci valsts, redzot savu neizdevīgo situāciju, lūdza pievienoties savienībai. 578. gadā Jin armija sakāva Cjiņ armiju un trīs gadus vēlāk Ču armiju.

Laikā, kad Jin valsts hegemonija šķita nodrošināta uz ilgu laiku, sākās tās iekšējais sabrukums. 573. gadā Jin hercogs apžēloja vairāku dumpīgu klanu vadoņus, kas drīz viņu pašu gāza no troņa un nogalināja. Jin valsti turpmāk kontrolēja nestabilas augstmaņu koalīcijas, starp kurām noritēja pilsoņu karš.

546. gadā lielākā daļu valstu noslēdza pamieru, kas ilga līdz 538. gadam, kad Ču hercogs izlēma kļūt par hegemonu, apņemoties aizstāvēt ķīniešu valstis no Vu valsts uzbrukumiem. Jin hercogs bija pārāk vājš, lai novērstu Ču ambīcijas. 529. gadā Ču hercogs ar lielu armiju beidzot sāka karagājienu pret Vu. Izmantojot viņa prombūtni, hercoga jaunākais brālis nogalināja troņmantinieku un sagrāba varu. Pēc varas maiņas Ču valstī Jin un Vu savienība atkal atguva dominējošo ietekmi. Jin valdnieki līdz 482. gadam bija hegemoni, taču viņu pašu valsts kļuva aizvien vājāka, un ķīniešu valstu starpā atkal notika nepārtraukti kari.

506. gadā Vu armija guva nozīmīgu uzvaru, iekarojot Ču galvaspilsētu. Vu valdnieka un armijas prombūtni izmantoja dienvidos esošā Jue valsts, kas veica īslaicīgu iebrukumu Vu valstī. Laikā no 506. līdz 496. gadam Vu valsts veiksmīgi karoja ar Ču, Jue un Ci valstīm. Vu izdevās sakaut un pakļaut Jue valsti. 489. gadā Vu uzbruka Ci valstij, taču atkārtots uzbrukums 482. gadā bija neveiksmīgs. Neskatoties uz to, 482. gadā Vu hercogs sasauca valdnieku konferenci, lai kļūtu par hegemonu, ko apstiprināja arī Džou karalis. Vu hercoga prombūtni izmantoja pakļautais Jue valdnieks, kas sāka karu un nogalināja Vu troņmantinieku. Vu hercogs bija spiests noslēgt mieru ar Jue. 476. gadā Jue karalis nolēma iebrukt centrālajā Ķīnā, un vienlaikus iznīcināt Vu valsti. Sakautais Vu hercogs atsacījās no piedāvājuma pavadīt mūža beigas nodrošinātā pensijā, izdarīja pašnāvību un tika svinīgi apglabāts. Jue turpināja karagājienu, piespiežot Jin un Ci valstis lūgt mieru. Ķīniešu valdnieki bija spiesti atzīt nomaļās barbaru Jue valsts valdnieku par hegemonu. Pēc viņa nāves 465. gadā Jue valsts atkal pazuda no vēstures, taču tradicionālā Reģionu valstu līdzsvara sistēma bija neglābjami iznīcināta.^[1]

Jin valstī spēcīgākās aristokrātu ģimenes pakāpeniski iznīcināja vājākās, un hercogu vara kļuva aizvien nestabilāka. No 497. līdz 490. gadam plosījās pilsoņu karš starp sešām aristokrātu ģimenēm, kura laikā divas ģimenes tika iznīcinātas. Četras uzvarējušās ģimenes - Žao, Haņ, Vei un Ži atkal atsāka karu, kurā 458. gadā uzvarēja Ži ģimene, kuras vadītājs bija gatavs gāzt tradicionālo Jin valdnieku dinastiju un pārņemt varu valstī. 455. gadā Ži kopā ar Haņ un Vei uzbruka Žao ģimenes cietoksnim. Uzbrukums izvērtās gadu ilgā aplenkumā. 453. gadā Haņ un Vei spēki pavērsās pret Ži, pilnībā iznīcinot šo ģimeni. Pēc tam Haņ un Vei ar Žao vienojās par Jin valsts sadalīšanu trijās neatkarīgās valstīs. Ķīnas vēsturē sākās Karojošo valstu periods.