Pauls Ēriks Rummo
| ||||||||||
| ||||||||||
Pauls-Ēriks Rummo (igauņu: Paul-Eerik Rummo; dzimis 1942. gada 19. janvārī Tallinā), ir igauņu rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs un politiķis. Igaunijas kultūras un izglītības ministrs (1992-1994), Igaunijas ministrs sabiedrības integrācijas lietās (2003-2007).
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pauls-Ēriks Rummo dzimis 1942. gada 19. janvārī Tallinā rakstnieka Paula Rummo (1909-1951) ģimenē. Mācījies Tallinas 2. vidusskolā. 1959. gadā absolvējis skolu un iestājies Tartu Universitātes Filoloģijas fakultātē. 1965. gadā absolvējis universitāti, iegūstot grādu igauņu filoloģijā. No 1966. līdz 1976. gadam viņš bija profesionāls rakstnieks.[1] No 1976. gada strādāja Igaunijas Drāmas teātrī Tallinā, vispirms kā redaktors, no 1984. gada - kā literārās nodaļas galvenais redaktors.[1] Viņš strādāja arī kopā ar Tartu teātri "Vanemuine". 1980. gadā viņš bija viens no "40 vēstules" parakstītājiem par Igaunijas kultūras saglabāšanu.[2]
Politiskā karjera
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kopš 20. gadsimta 80. gadu beigām Pauls-Ēriks Rummo aktīvi piedalījās Igaunijas politiskajā dzīvē. No 1987. gada līdz 1990./1991. gadam bija Radošo savienību kultūras padomes loceklis. No 1989. līdz 1992. gadam viņš bija Igaunijas Valsts kancelejas kultūras konsultants, no 1990. līdz 1992. gadam Igaunijas komitejas loceklis. No 1992. līdz 1994. gadam viņš bija Igaunijas kultūras un izglītības ministrs.[2] Kopš 1994. gada viņš vairākkārt ievēlēts Igaunijas parlamentā.[2] Bija Tallinas pilsētas domes loceklis no 1996. līdz 1999. gadam un no 1999. līdz 2000. gadam. No 2003. gada aprīļa līdz 2007. gada aprīlim viņš bija Igaunijas ministrs sabiedrības integrācijas lietās.
No 1990. līdz 1994. gadam viņš bija Igaunijas Liberāldemokrātu partijas biedrs, kopš 1994. gada viņš ir Reformu partijas (Reformierakond) biedrs.
Pauls-Ēriks Rummo bija Igaunijas Sabiedriskās raidorganizācijas priekšsēdētājs, 2007. gadā kļuvis par Igaunijas Integrācijas fonda priekšsēdētāju.
Literārā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmie Rummo dzejoļi publicēti jau 1957. gadā.[2] 1962. gadā jauno debitantu kasetes (kopkrājuma) ietvaros tika izdots viņa pirmais dzejoļu krājums "Ankruhiivaja". Šajā krājumā ietverti viņa ar optimismu piepildītie jaunības dzejoļi.[1] Pēc tam tika izdoti vēl divi viņa dzejoļu krājumi "Tule ikka mu rõõmude juurde" (1964) un "Lumevalgus… lumepimedus" (1966), kas padarīja viņu par vienu no ievērojamākajiem savas paaudzes dzejniekiem.[1][3] Šo divu krājumu dzejoļi vairs nav tik optimistiski, dzejnieka daiļradi ir ietekmējis viņa dvēseles pārdzīvojumu sāpīgums.[1] 1972. gadā Rummo sagatavoja publicēšanai krājumu "Saatja aadress", taču to cenzūra neļāva publicēt, tas tika laists klajā tikai 1989. gadā izdevumā "Saatja aadress ja teised luuletused 1968-1972".[1]
60. gadu beigās Pauls-Ēriks Rummo bija viens no vadošajiem igauņu dramaturgiem. 1968. gadā iznāca viņa izrāde "Tuhkatriinumäng", kas drīz vien tika uzvesta Tartu teātrī "Vanemuine". Luga ir pasakas par Pelnrušķīti brīva interpretācija[1], bet galvenais uzsvars tajā tiek likts uz cilvēka dzīvības eksistenciālo labirintu un patiesības meklējumiem.[2] 1980. gadā iznāca viņa izrāde "Pseudopus", kas ir mīta par Edipu pārstāsts. Tajā pašā gadā parādījās viņa viencēliena satīriska luga " Ērglis - Prometejs".[1]
Rummo darbojās arī kā tulkotājs, viņš tulkoja dzeju no angļu un krievu valodas. Viņa dzejoļi ir tulkoti vismaz 18 valodās.[1]
1996. gadā Pauls-Ēriks Rummo saņēma Juhana Līva literāro balvu, bet 2005.gadā - valsts Kultūrkapitāla (Kultuurkapital) fonda valsts literāro prēmiju.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pauls Ēriks Rummo.
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Стихи Пауля-Ээрика Руммо Arhivēts 2013. gada 18. novembrī, Wayback Machine vietnē.
|