Neļķu revolūcija

Neļķu revolūcija (portugāļu: Revolução dos Cravos) bija kreisi noskaņotu armijas virsnieku īstenota 1974. gada 25. aprīļa revolūcija Portugālē, kas gāza kopš 1933. gada pastāvējušo konservatīvo Estado Novo režīmu. Revolucionārā nestabilitāte valstī turpinājās līdz 1975. gada beigām. Neļķu revolūcija bija pēdējā militārā sacelšanās Rietumeiropā, kā arī iezīmēja Vidusjūras valstu demokratizēšanos – Pulkvežu režīms Grieķijā un Francisko Franko režīms Spānijā krita nākamā gada laikā. Par revolūcijas radikālāko posmu var uzskatīt laiku no 1974. gada 25. aprīļa revolūcijas līdz 1976. gada 25. aprīļa parlamenta vēlēšanām.

Portugālē no 1932. gada līdz 1968. pastāvēja premjerministra Salazara diktatūra. 1933. gadā viņš izveidoja jaunu Portugāles valsts modeli, kas ar nosaukumu Estado Novo (Jaunā valsts) turpināja pastāvēt arī pēc viņa slimības un nāves 1970. gadā. Jaunais premjerministrs Marselu Kaetano bija sens Salazara politiskais līdzgaitnieks un režīma būtībā nekādas liberālas izmaiņas neveica. 1973. gada 28. oktobra parlamenta vēlēšanas joprojām piedalījās tikai kandidāti no vienīgās valstī legālās partijas.

Lai arī Salazaram bija izdevies nostabilizēt haotiskās Portugāles finanses un panākt ievērojamu ekonomikas izaugsmi, Portugāle 1973. gadā bija nabadzīgākā Rietumeiropas valsts. Lai arī tai joprojām piederēja kolonijas Angolā, Mozambikā un citur, Portugāle nespēja izmantot šajās valstīs atrodamos dabas resursus valsts labklājības celšanai. Lai apspiestu 1960to gadu sākumā kolonijās sākušos nacionālās atbrīvošanās karus, valsts tērēja ievērojamus finanšu un cilvēku resursus.

Neapmierinātība ar situāciju valstī un Portugāles koloniālo karu noveda pie opozīcijas veidošanās armijā, kuras virsnieku korpuss no personīgās dienesta pieredzes izprata koloniālo karu bezjēdzību.

Revolūciju 1974. gada janvārī sāka plānot vidējā līmeņa virsnieki, kas bija neapmierināti ar koloniālo karu un politisko situāciju valstī. Pulkvedis Vasko Gonsālvešu, majori Melu Antunišu un Vitoru Alvešu izstrādāja kustības politisko programmu, bet artilērijas kapteinis Otelu Karvaļu izstrādāja sacelšanās militāro plānu. 18. aprīlī tika pieņemts lēmums par sacelšanās sākumu 25. aprīlī. Revolucionāriem uzticību solīja galvenokārt armijas daļas un militāro skolu audzēkņi, tāpēc dumpinieki plānoja, ka kaujas pret režīmu varētu ilgt pat vairākas nedēļas. 22. aprīlī slepeni tika izplatītas norādes, ka par sacelšanās sākumu naktī no 24. uz 25. aprīli radiostacijas signalizēs, atskaņojot divas dziesmas. Sacelšanās sākums nolikts uz 3.00 naktī.

4.20 naktī tehnikas un armijas vienības no savām bāzēm sāka doties uz Lisabonu, kur ieņēma privātu radiostaciju un pārraidīja Uzsaukumu #1, kurā aicināja portugāļus saglabāt mieru un palikt savās mājās, aicināja pārējos armijas un policijas spēkus neiesaistīties cīņās, lai nevajadzīgi neizlietu portugāļu asinis. Pēc tam radio sāka atskaņot režīma aizliegtās dziesmas.

Armijas vienības devās uz Nacionālās aizsardzības ministrijas, valsts radio un telegrāfa ēkām. Par spīti lūgumam, ielās izgāja cilvēki, kas apsveica sacelšanās dalībniekus. Režīma aizstāvībai ielās izvestās tanku vienības arī pārgāja sacelšanās pusē un līdz 9.30 visas Lisabonas kara apgabala daļas bija pievienojušās revolūcijai.

Prezidents Tomašs, Premjerministrs Kaetano un valdība patvērās Nacionālās republikāņu gvardes kazarmās Karmu laukumā. Ielās izgājušie sajūsmināto cilvēku pūļi padarīja kazarmu bruņotu ieņemšanu neiespējamu, tāpēc tika uzsāktas sarunas par valdības padošanos, kas notika 17.00. Kaetano nevēlējās valsts varu ceremoniāli nodot armijas kapteinim Maijam, tāpēc 18.00 vara ceremoniāli tika nodota ģenerālim Antoniu de Spinolam, valstī pie varas nāca Nacionālās glābšanas hunta. Vakarā tika publicēts Dekrēts #1, kas paziņoja par Prezidenta un valdības atstādināšanu no amatiem, kā arī līdzšinējā parlamenta likvidēšanu.

Naktī uz 26. aprīli pārstāja darboties režīma slepenpolicija, tās ēku ieņēma jūras kājnieki. 1.24 naktī Portugāles TV uzstājās Nacionālās glābšanas hunta. Jūras kājnieki ieņēma cietumu, kurā ieslodzīti politiskie cietumnieki.

1974. gada 15. maijā tika izveidota pirmā Pagaidu valdība, kurā bez virsniekiem iekļauti arī sociālistu un komunistu pārstāvji. Par Prezidentu tika iecelts ģenerālis Spinola, kam radās nesaskaņas ar revolūciju organizējušajiem virsniekiem no Bruņoto spēku kustības, tāpēc 1974. gada septembrī par Prezidentu iecēla ģenerāli Košta Gomešu. Reaģējot uz labējo virsnieku mēģinājumu 1975. gada 11. martā veikt valsts apvērsumu, tika izveidota Portugāles Revolucionārā Padome, kuru vadīja premjerministrs Vasko Gonsālvešs. Jaunā valdība bija galēji kreisa. Valstī tika nacionalizēta lielākā daļa banku un rūpniecības uzņēmumu. 1975. gada aprīlī notika Konstitucionālās sapulces vēlēšanas, kurās sociālisti ieguva 38%, Tautas Demokrātiskā partija 26% un Komunisti 12% balsu. 1975. gadā sociālisti, protestējot pret komunistu ietekmes palielināšanos, aizgāja no valdības. 1975. gada 19. septembrī, pēc antikomunistu protesta demonstrācijām valsts ziemeļu reģionos, premjerministrs Gonsālvešs tika atcelts no amata un tika izveidota jauna valdība, kurā dominēja sociālisti un viņu atbalstītāji. 1975. gada 25. novembrī kreisie virsnieki neveiksmīgi mēģināja īstenot jaunu valsts apvērsumu. 1976. gada 25. aprīlī spēkā stājās jaunā Portugāles konstitūcija, kas legalizēja valstī veiktās nacionalizācijas un nosacīja, ka valstī tiek celts sociālisms. 1976. gada 14. jūlijā par prezidentu ievēlēja ģenerāli Eanišu, bet par premjerministru kļuva sociālistu vadītājs Mariu Suārešs. 1979. gada decembra vēlēšanā pie varas nāca centriski labējā Demokrātiskā alianse un Neļķu Revolūcijas radikālais periods bija beidzies. 1982. gada 30. oktobrī tika pieņemti konstitūcijas labojumi, kas atcēla punktus par sociālisma celtniecību un likvidēja Portugāles Revolucionāro Padomi.