Mohikāņi

Mohikāņi
Muhhekunneuw

Visi iedzīvotāji
Ap 1700, sajaukušies ar citām algonkinu ciltīm
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
ASV, Viskonsina
Valodas
angļu, sākotnēji mohikāņu (izmira ap 1940.g.)
Reliģijas
Brāļu draudzes
Radnieciskas etniskas grupas
Munsī

Mohikāņi (arī mahikāņi) savulaik spēcīga Ziemeļamerikas piecu indiāņu cilšu konfederācija, kas pirms eiropiešu kolonizācijas dzīvoja Hudzonas upes ielejā (ap tag. Olbani, Ņujorkas štats). Mohikāņi runāja vienā no austrumu algonkinu valodām. Cilts pašnosaukums bija Muh-he-kon-neok ("vienmēr trokšņaino ūdeņu tauta"). Pēc 1680. gada mohikāņi pārcēlās uz Stokbridžu Masačūsetsā. 1820.-1830. gadu laikā lielākā daļa mohikāņu pēcteču migrēja uz rietumiem, tag. Viskonsinas ziemeļaustrumiem. Savienojušies ar munsī (jeb delavariem), viņi mūsdienās ir federāli atzīti kā Stokbridžas munsī cilts mohikāņu indiāņu atzars.

17.gadsimta sākumā ap 35 000 mohikāņu dzīvoja 40 ciematos. Mohikāņu konfederāciju veidoja piecas ciltis: muhhekoneok (jeb mohikāņi), westenhuck, wawayachtonoc, mechkentowoon, wiekagjoc.

Mohikāņi audzēja kukurūzu, ķirbjus un pupas, nodarbojās ar medniecību, zvejniecību un dabas produktu vākšanu. Viņu nocietinātos ciematus apjoza palisādes sienas. Ciematus cēla uz pauguriem, un katrā no tiem atradās ap 20-30 t.s. garo māju.

Sākotnēji mohikāņu tautu veidoja trīs dzimtas: Vilka, Bruņurupuča un Tītara, katra no kurām vēlāk sadalījās atsevišķos atzaros jeb ģintīs. Vēlāk, kļūdamas patstāvīgas, tās savos ģints nosaukumos saglabāja arī dzimtas nosaukumu: Vilka dzimta sastāvēja no četrām ģintīm (Vilka, Lāča, Suņa un Oposuma), Bruņurupuča dzimta arī no četrām (Mazā Bruņurupuča, Lielā Bruņurupuča un Dzeltenā Zuša), Tītara — no trim (Tītara, Dzērves un Cālēna). Lai apspriestu svarīgus jautājumus, cilšu sačemi pulcējās mohikāņu galvenajā ciemā Šagtikokā (Schaghticoke, uz austrumiem no tag. Olbani).

Ievērojamā maiami cilts virsaiša Mazā Bruņurupuča (Little Turtle jeb Mishikinava) māte bija mohikāniete. Viņa vadībā indiāņu ciltis guva vairākas nozīmīgas uzvaras pār Savienoto Valstu armiju. Tostarp 1791. gada 4.novembrī Vabašas kaujā indiāņu konfederācija, zaudējusi 21 kritušo un ap 40 ievainoto, nogalināja vairāk kā 600 amerikāņu zaldātu un vismaz 250 ievainoja.

Neraugoties uz līdzīgo nosaukumu, mohikāņi un mohegani bija divas dažādas, kaut arī algonkinu valodās runājošas ciltis. Savienoto Valstu dokumentos tās abas tiek dēvētas par "mohikaniem", kas arī ir galvenais kļūdaino tulkojumu iemesls.^[1] Dažkārt moheganus jauc ar irokēzu cilti mohaukiem, kuri piederēja pie pilnīgi citas valodu saimes un bija vēsturiskie mohikāņu ienaidnieki.

Mohegani (tulk. "Vilku tauta") apdzīvoja Temzas upes ieleju Konektikutā. Atšķirībā no savām zemēm kolonizācijas gaitā padzītajiem mohikāņiem, liela daļa moheganu pēcteču palika savā vēsturiskajā dzimtenē Jaunanglijā, kur tiem pieder rezervāts.

Džeimss Fenimors Kūpers savu romānu "Pēdējais mohikānis" balstīja uz mohikāņu cilti. Taču tajā iekļauti arī dažādi moheganu kultūras aspekti. Kūpera romāna notikumi norisinājās Hudzonas ielejā, kas bija mohikāņu zeme, savukārt vienam no galvenajiem romāna varoņiem dots moheganu virsaiša Unkasa vārds. Romāna sižets ir pielāgots vismaz pusducim filmu scenāriju, pirmoreiz 1920. gadā. 1992. gada ekranizācijas režisors bija Maikls Manns un galveno lomu atveidoja Denjels Dejs-Lūiss.

Pēc pēdējā Unkasu vīriešu pēcnācēja Johana Unkasa nāves, laikraksts Newark Daily Advertiser žēlabaini rakstīja: "Pēdējais mohegans ir aizgājis".^{[nepieciešama atsauce]} Taču, rakstot slaveno romānu, Kupers nezināja, ka joprojām kā ciltis pastāvēja gan Konektikutas mohegani, gan no dzimtās Hudzona upes ielejas padzītie mohikāņi.

Pirmā mohikāņu tikšanās ar eiropiešiem notika 1609. gadā. Šajā laikā mohikāņu konfederācija apdzīvoja Hudzonas upes ieleju. Turpmākā gadsimta konflikti un saspīlējums ar mohaukiem, kā arī holandiešu un angļu kolonizatoriem piespieda cilti pārcelties austrumu virzienā uz Rietummasačūsetsu un Konektikutu. Daudzi mohikāņi apmetās Stokbridžā, kļūstot pazīstami kā Stokbridžas indiāņi.

Stokbridžas indiāņi atļāva protestantu misionāriem dzīvot cilts vidū. 18. gadsimtā daudzi mohikāņi akceptēja kristietību, tajā pat laikā saglabājot savas tradīcijas. Septiņgadu karā (1754-1763), kas Amerikā pazīstams kā karš ar frančiem un indiāņiem (French and Indian War), un Amerikas revolūcijas laikā (1775-1783) viņi cīnījās amerikāņu pusē. Neraugoties uz to, ASV kolonizatori burtiski pārpludināja mohikāņu zemes, piespiežot cilti pamest savus pavardus un doties uz rietumiem.

1780. gadā Stokbridžas indiāņi pameta Masačūsetsu un apmetās starp oneidiem (irokēzu cilts) Rietumņujorkā, nosaucot to par Jauno Stokbridžu. Taču atsevišķas mohikāņu ģimenes un daži cilvēki, būdami pārāk veci vai īpaši piesaistīti dzimtajam apvidum, palika Stokbridžā.

Tomēr cilts kodols, tostarp sačems un viņa radinieki, pārcēlās uz Jauno Stokbridžu. Būdami kristieši un caur misionāriem iepazinuši angļu dzīvesveidu, Stokbridžas indiāņi saglabāja tradicionālo dzīvesveidu, valodu un kultūru. Viņi izkopa mohikāņi identitāti, balstoties uz pagātnes tradīcijām.^[2]

1820.-1830. gados lielākā daļa stokbridžiešu migrēja uz Viskonsinu, kur viņiem valdība bija apsolījusi piešķirt zemi. Viskonsinā mohikāņi apmetās kopīgi ar algonkinu cilti munsī (jeb delavariem). Kopīgi viņi izveidoja federālās valdības atzītu kopienu Stokbridžas-Munsī Kopiena. Viņu rezervāts zināms kā Mohikāņu Indiāņu Stokbridžas-Munsī Atzars. Cita daļa pārcēlās uz atsevišķām indiāņu kopienām Kanādā un sakusa ar tām, zaudējot savu piederību mohikāņu tautai.

Piederēja pie algonkinu valodu saimes austrumalgonkinu valodu atzara, kopā ar masačūsetsu un vampanoagu dialektiem pieskaitāma pie tā sauktā algokinu N-dialekta. Valoda sāka izzust 20.gs. sākumā. Pēdējās dokumentētās ziņas ir 1930.gadā.^[3]