Melitskābes anhidrīds

Melitskābes anhidrīds
	; Melitskābes anhidrīda struktūrformula; ; Melitskābes anhidrīda molekulas modelis
Citi nosaukumi	melitskābes trianhidrīds; MTA; benzol-1,2 : 3,4 : 5,6-heksakarbonskābes trianhidrīds; 4,9,14-trioksatetraciklo[10.3.0.02,6.07,11]pentadeka-1,6,11-triēn-3,5,8,10,13,15-heksons
CAS numurs	4253-24-1
Ķīmiskā formula	C12O9
Molmasa	288,12 g/mol
Blīvums	1810 kg/m3
Kušanas temperatūra	434 K (161 °C)
Viršanas temperatūra	sadalās
Šķīdība ūdenī	aukstā gandrīz nešķīst, karstā reaģē

Melitskābes anhidrīds (C₁₂O₉) ir bezkrāsaina cieta viela (balts pulveris). Vakuumā viegli sublimējas. Viela satur benzola gredzenu, tādēļ pieskaitāma pie aromātiskajiem savienojumiem.^[1]^[2]

Melitskābes anhidrīds pieder pie "eksotiskajiem" oglekļa oksīdiem.

Vēsture

Melitskābes anhidrīdu pirmo reizi ieguvuši Justuss fon Lībigs un Frīdrihs Vēlers 1830. gadā, pētot minerālu melītu jeb medusakmeni. Sākumā viņi jauniegūtajam savienojumam piešķīra formulu C₄O₃.^[3]^[4]^[5] 1913. gadā šo vielu precīzāk aprakstīja H. Meijers un K. Šteiners.^[6]^[7]

Iegūšana

Iegūst, dehidratējot melitskābi (no tā radies arī vielas nosaukums). Melitskābes anhidrīds rodas, karsējot melitskābi kopā ar acetilhlorīdu 120 °C temperatūrā.^[8]

Izmantošana

Melitskābes anhidrīdu lieto polietilēntereftalāta (PET) plastmasu termoplastisko īpašību uzlabošanai, kā arī celulozes vai kolagēna esterificēšanai, lai iegūtu materiālus ar jaunām īpašībām.

Atsauces

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: melitskābes anhidrīds

↑ Fowler, P. W.; Lillington, M. (2007). "Mellitic Trianhydride, C₁₂O₉: The Aromatic Oxide of Carbon". Journal of Chemical Information and Modeling 47 (3): 905–908. doi:10.1021/ci600547n.
↑ Ermer, O.; Neudörfl, J. (2000). "Structure of Mellitic Trianhydride". Helvetica Chimica Acta 83 (1): 300–309. doi:10.1002/(SICI)1522-2675(20000119)83:1<300::AID-HLCA300>3.0.CO;2-L.
↑ F. Wohler (1826), Ueber die Honigsteinsäure. Poggendorfs Annalen der Physik und Chemie, volume 83, issue 7, pp. 325—334. Interneta versija.
↑ J. Liebig, F. Wöhler (1830), Ueber die Zusammensetzung der Honigsteinsäure. Poggendorfs Annalen der Physik und Chemie, vol. 94, Issue 2, pp.161-164. Interneta versija.
↑ O. L. Erdmann and R. F. Marchand (1848), Ueber die Mellithsäure. Journal für praktische Chemie, pp. 129—144. Interneta versija.
↑ Meyer, H.; Steiner, K. (1913). "Über ein neues Kohlenoxyd C₁₂O₉ [A new carbon oxide C₁₂O₉]". Berichte der Deutschen Chemischen Gesellschaft 46 (1): 813–815. doi:10.1002/cber.191304601105.
↑ Bugge (1914), Chemie: En neues Kohenoxyd. Review of Meyer and Steiner’s discovery of C₁₂O₉. Naturwissenschaftliche Wochenschrift, volume 13/29, issue 12, 22 March 1914, p. 188. Interneta versija.
↑ Пауль Каррер. Курс органической химии. Ленинград: Государственное научно-техническое издательство химической литературы, 1960, 656. lpp. (krieviski)

[1] Fowler, P. W.; Lillington, M. (2007). "Mellitic Trianhydride, C₁₂O₉: The Aromatic Oxide of Carbon". Journal of Chemical Information and Modeling 47 (3): 905–908. doi:10.1021/ci600547n.

[2] Ermer, O.; Neudörfl, J. (2000). "Structure of Mellitic Trianhydride". Helvetica Chimica Acta 83 (1): 300–309. doi:10.1002/(SICI)1522-2675(20000119)83:1<300::AID-HLCA300>3.0.CO;2-L.

[3] F. Wohler (1826), Ueber die Honigsteinsäure. Poggendorfs Annalen der Physik und Chemie, volume 83, issue 7, pp. 325—334. Interneta versija.

[4] J. Liebig, F. Wöhler (1830), Ueber die Zusammensetzung der Honigsteinsäure. Poggendorfs Annalen der Physik und Chemie, vol. 94, Issue 2, pp.161-164. Interneta versija.

[5] O. L. Erdmann and R. F. Marchand (1848), Ueber die Mellithsäure. Journal für praktische Chemie, pp. 129—144. Interneta versija.

[6] Meyer, H.; Steiner, K. (1913). "Über ein neues Kohlenoxyd C₁₂O₉ [A new carbon oxide C₁₂O₉]". Berichte der Deutschen Chemischen Gesellschaft 46 (1): 813–815. doi:10.1002/cber.191304601105.

[7] Bugge (1914), Chemie: En neues Kohenoxyd. Review of Meyer and Steiner’s discovery of C₁₂O₉. Naturwissenschaftliche Wochenschrift, volume 13/29, issue 12, 22 March 1914, p. 188. Interneta versija.

[8] Пауль Каррер. Курс органической химии. Ленинград: Государственное научно-техническое издательство химической литературы, 1960, 656. lpp. (krieviski)

[1]