Mazjumpravas muiža (Rīga)

**Mazjumpravas muiža (Rīga)**
*Jungfernhof*
Mazjumpravas muiža (Rīga); Jungfernhof
	Muižas ēkas iekonservētās drupas
	Mazjumpravas muiža (Rīga)
Koordinātas	56°53′28.62″N 24°11′54.26″E / 56.8912833°N 24.1984056°EKoordinātas: 56°53′28.62″N 24°11′54.26″E / 56.8912833°N 24.1984056°E
Atrašanās vieta	Rumbas ielas (pie Latgales ielas 344), Rumbula, Rīga

Mazjumpravas muiža atrodas Rumbas ielas malā (tā atzarojas pie Latgales ielas 344) Rumbulā Rīgā, blakus veloceliņam Centrs—Dārziņi. Tā ir viena no senākajām muižām Rīgas tuvumā, kas bija saglabājusies līdz neseniem laikiem. Mazjumprava bija lielākā Rīgas patrimoniālā apgabala muiža ar lielu un daudzveidīgu iedzīvotāju sastāvu, uz tās zemes veidojās citas muižiņas. Kopš seniem laikiem līdzās muižai Daugavā atradās viena no trim Rīgas pārceltuvēm. Līdzās muižai vēlākos laikos atradās vējdzirnavas. Mūsdienās ir saglabājušās divu muižas ēku drupas, bet bijušo ūdensdzirnavu ēka ir atjaunota. Tām blakus atrodas dzirnavu dīķis.^[1]^[2]

Vēsture

Mazjumpravas muižas vēsture aizsākusies vismaz 1259. gadā, kad šeit zemes platību savā pārvaldībā no arhibīskapa Alberta ieguva Jēkaba baznīcas cisterciešu klostera mūķenes, šeit dzīvoja daži zemnieki. Viduslaikos, vismaz līdz 17. gadsimtam, šo muižu dēvēja par Blūmendāli (Puķu leju), bet tautā to iedēvēja par Jumpravmuižu pēc šeit dzīvojošajām mūķenēm. Lai atšķirtu no Lieljumpravas muižas, ko šodien zinām kā Jumpravu, šo nodēvēja par Mazjumpravmuižu.

16. gadsimta beigās muižu īpašumā ieguva Rīgas jezuīti, un tai pievienoja plašu teritoriju līdz Ķīšezeram, kā arī zemes Pārdaugavā līdz pat Torņakalnam. Kad zviedri ieņēma Vidzemi un jezuīti to atstāja, 1627. gadā Gustavs II Ādolfs muižu piešķīra Rīgas monētu kaltuves meistaram Martinam Vulfam (vēlāk Vulfenšilds). Pēc viņa nāves 1633.gadā, Mazjumpravas muižu 1636. gadā pārdeva Rīgas pilsētai par septiņiem tūkstošiem dālderu. 1637. gadā pirkumu apstiprināja Zviedrijas karalis.^[3]

Lielā Ziemeļu kara sākumā 1700. gada agrā pavasarī pie Mazjumpravas Daugavu forsēja apvienotais Saksijas un Kurzemes hercogistes karaspēks un uzsāka Rīgas aplenkumu. 6. (17.) maijā notika kauja pie Mazjumpravas, kurā zviedri sakāva sakšus un piespieda atstāt Daugavas labo krastu, tomēr nespēja ieņemt Daugavgrīvas cietoksni.^[4]

18. gadsimta sākumā par muižas īpašnieku kļuva Rīgas landfogtejas virsfogts Pauls Brokhūzens. Kad Rīgas aplenkuma laikā 1709. gadā uz muižas zemes nocietinājās krievu karaspēks, Brokhūzens neļāva izmantot muižas kungu māju un lika krievu virsniekiem apmesties pie zemniekiem. Par to 1716. gadā Brokhūzens tika izsūtīts uz Sibīriju. Muižiņu turpināja pārvaldīt Brokhūzena dēli. Jaunākais dēls — Georgs Brokhūzens — bija bēdīgi slavens ar savu skopumu un cietsirdību. Kad viņš savā īpašumā ieguva Duntes muižu, Mazjumpravas muižā tika izņemti logi un durvis, noplēsti skursteņi un krāsnis, un viss tika pārvests uz viņa jauno īpašumu. Nedaudz vēlāk, pēc daudzām postā novesto zemnieku sūdzībām revīzija secināja, ka Brokhūzeni Mazjumpravas muižu ir izputinājuši, noplicinājuši zemi. Pat augļu koki tikuši izplēsti ar visām saknēm, lai tos pārstādītu Duntē. Pēc Georga Brokhūzena nāves 1752. gadā muižu pārņēma Rīgas pilsēta. Ap 1777. gadu no muižas nodalīja Olaines patrimoniālmuižu ar Plakanciemu, 1797. gadā muižas zemēs dzīvoja 3357 cilvēki, tai skaitā 1132 dzimtļaudis un 1170 no citiem novadiem ienākuši cilvēki, 1799. gadā izveidoja Dreiliņu patrimoniālmuižu Juglas ezera pusē.

18. gadsimta beigās Jumpravmuiža vairs nebija īpaši turīga un tajā dzīvoja trūcīgi zemnieki, tajā dzīvoja arī gleznotājs Johans Heinrihs Baumanis. Kad 1877. gadā Rīgas pilsēta muižu iznomāja Johanam Ratfeldam, līguma aprakstā minētas 16 ēkas, arī ūdensdzirnavas un krogs. Piemēram, kungu mājai bijis dakstiņu jumts, divviru ieejas durvis, 13 logu, 7 iekšējās durvis.

1915. gadā muiža tika pamesta, 1919. gadā Bermontiādes laikā to izdemolēja, no 1925. līdz 1940. gadam tā bija iznomāta Ženijai Štobei. 20. gadsimta 30. gados šeit bija upju kuģu piestātne Jumpravmuiža.

1941. gada decembrī muižas 200 ha lielā teritorijā iekārtoja Jumpravmuižas koncentrācijas nometni, kurā ieslodzīja apmēram četrus tūkstošus Vācijas un Austrijas ebreju. Ieslodzītos nodarbināja muižas iekārtošanā, akmeņlauztuvēs pie Daugavas un amatnieku darbnīcās muižas apkārtnē. Aptuveni 800 no viņiem gāja bojā no bada, bet 1942. gada martā 1600—2000 ieslodzīto ebreju Biķernieku mežā nošāva. 1943. gadā dzīvi bija palikuši tikai apmēram 450 ieslodzīto. Ap šo laiku nometne tika likvidēta, taču vēl 1943. gada septembrī Mazjumpravas muižā uzskaitīts dažādos darbos nodarbināts 81 ebrejs. Pēc kara muižas teritorijā atradās padomju armijas daļa, kungu ēkā — lidotāju ambulance. Armijai aizejot, pēc 1991. gada atklājās, ka muižas ēkas ir ļoti sliktā stāvoklī.

Mazjumpravas muiža senajās kartēs

Mazjumpravas muiža (Jungfernhof) ar Lielā Ziemeļu kara laikā sakšu uzcelto tiltu, Ē.Tolka kartes fragments. 1701. gads.
Mazjumpravas muiža (Jungfernhoff) ar parku. 15 gadus vecā liceja audzēkņa Roberta Rennija zīmētā karte. 1793. gads.
Mazjumpravas muiža. Johana Kristofa Broces zīmētā karte, kas pārzīmēta no Roberta Rennija 1793. gada kartes. 1793. gads.

21. gadsimts

Rīgas Austrumu izpilddirekcija sadarbībā ar Rīgas domi ir veikusi Daugavas krastmalas labiekārtošanas darbus posmā no Dienvidu tilta līdz Rumbulai un ir izbūvēts veloceliņš Rīgas centrs—Dārziņi.

2017. gada 20. maijā Mazjumpravas muižas teritorijā tika atklāta kultūrtelpa "Strops". Kultūrtelpā bija apskatāma informācija par Ķengaraga apkaimi un Mazjumpravas muižas vēsturi. Tajā notika arī kultūras, mākslas, izklaides, aktīvā dzīvesveida un sporta pasākumi. Kultūrtelpa strādāja vasaras mēnešos.^[5]

2020. gada sākumā uzsākta Mazjumpravas muižas saimniecības ēkas iekštelpu arheoloģiskā izpēte.^[6]

Mūsdienās ir saglabājušās divu muižas ēku drupas, parks, bijušo dzirnavu dīķis un ir atjaunota bijušo ūdensdzirnavu ēka.