Mūmija

Šis raksts ir par mumificējušos līķi. Par citām jēdziena mūmija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Mūmija ir līķis, kurš saglabājies vai nu dabīgas mumifikācijas ceļā, vai pateicoties sarežģītam mākslīgam procesam, kas ticis izstrādāts kopš gadu tūkstošiem. Spontāna līķa mumifikācija ir diezgan reta, tai ir nepieciešami vides apstākļi, kas traucē pūšanas baktēriju iedarbību. Piemēram, ļoti sauss karsts gaiss vai liela sāls koncentrācija, vai neparasts augsnes skābums, kā piemēram, kūdras purvā, vai arī liels aukstums. Vairums dabīgo mūmiju saglabājas tikai tajos apstākļos, kuros tās ir izveidojušās. Tā, piemēram, atkūstot sasaldētam ķermenim, pūšanas process atjaunojas.^[1] Lai mākslīgi saglabātu cilvēka ķermeni pēc nāves, tas tiek ķīmiski apstrādāts vai sasaldēts. Ar mūmiju veidošanu īpaši aizrāvās senie ēģiptieši.

Vārds Mūmija (sˁḥ) hieroglifā:

,

Termins ‘mūmija’ ir cēlies no arābu vārda مومية (mūmiyyah; bitumens).^[2] Šis vārds cēlies no persiešu mūm (vasks).^[2]

Par kūdras cilvēkiem dēvē kūdras purvā saglabājušos dabīgi mumificētus ķermeņus. Tos atrod Krievijā, Ziemeļeiropā, Skandināvijā un Britu salās. Tie veidojas pateicoties aukstam klimatam, skābekļa trūkumam un dabīgām purva miecvielām. Šiem ķermeņiem ir perfekti saglabāta āda, līdz pat pirkstu nospiedumiem, turpretim skelets izrādās pilnīgi sairis miecvielu iedarbībā. Kad šādas cilvēku atliekas atrod vizuāli nav iespējams noteikt to vecumu. To var izdarīt tikai ar 14C datējuma palīdzību. Dažreiz policija tiek saukta uz vietas, jo domā ka atklāj nesenas slepkavības liecību, kā tas notika Tollundas vīra gadījumā.^[3] Pats vecākais no kūdras cilvēkiem ir Dānijas Fīnas salā 1941. gadā atrastā mezolīta laikmeta sievietes mūmija, ko sauc par Kolbjergas sievieti (angļu: Koelbjerg Woman). Daži Pirmā un Otrā pasaules kara laikā kritušie vācu un krievu karavīri tika atrasti saglabājušies tādā veidā, tie ir visjaunākie no šādi izveidojušām mūmijām.^[4] Kūdras cilvēku atliekas nespēj saglabāties parastā vidē pie normālas skābekļa koncentrācijas. Lai tos pasargāt no pūšanas un ievietot muzejā tiek pielietotas modernās konservācijas metodes.

Hērodots atstāja mūmiju izgatavošanas aprakstus savā grāmatā Historiai (Vēsture). Tomēr jaunākie atklājumi, ko tika iespējams izdarīt, pateicoties masspektrometrijai un magnētiskās rezonanses izmeklēšanai, atrod pretrunas viņa liecībās. Vispirms caur degunu tika ievadīts speciāls stienis, ar kura palīdzību smadzenes tika sīki sakapātas. Hērodota aprakstos tas ir no metāla, bet atrastie šādu rīku fragmenti bija no organiska materiāla. Jāmin, ka, atšķirībā no vēdera dobuma orgāniem, smadzenēm ēģiptiešu kultūrā netika piešķirta simboliska nozīme. Tad caur degunu ievadīja vielu, kas sašķidrināja smadzeņu audus, kam ļāva iztecēt, ķermeni uzceļot sēdus pozīcijā. Tālāk smadzeņu dobums tādā pašā veidā tika skalots ar palmu vīnu. Dažām atrastajām mūmijām smadzenes nav tikušas izņemtas. Iekšējie orgāni tika izņemti un ievietoti četrās speciālās kaļķakmens vāzēs - kanopēs, katra no kurām attēloja vienu no Hora dēliem, kas skaitījās cilvēka elementu aizbildņi: Amsetu - aknām, Hapi - plaušām, Kebeksenufu - zarnām un Duamutefu - kuņģim. Sirdi parasti atstāja vietā, bet ne vienmēr. Vēdera un krūšu dobumu piepildīja ar dažādām aromātiskām zālēm, sveķiem un eļļām, tai skaitā mirres (Commiphora myrrha) un kanēļkoka (Cassia). Hērodots precizē, ka šim nolūkam nekad nav jāizmanto no bosvēlijas koka (Boswellia Carteri) iegūtos sveķus, tā saucamo vīraku. Tad ķermeni noturēja natronā 70 dienas (citos avotos 40 dienas). Pēc dehidratācijas, mūmija tika ietīta lina audumā, piesātinātā ar dzīvnieku tauku un augu sterīnu (kas ir ķīmiski līdzīgi holesterīnam) maisījumu. Starp tā slāņiem priesteri ievietoja mazus amuletus, lai pasargātu mirušo no ļauna. Visbeidzot mūmija tika pārklāta ar sveķiem, lai tai nebūtu saskares ar gaisa mitrumu.^[5][6] Hērodots raksta, ka zemākas sociālās klases ģimenes izvēlējās saviem mirušajiem procedūru bez iekšējo orgānu saglabāšanas. Tie tika sašķidrināti un iztecināti no ķermeņa caur anālo atveri.

Pirms 2600 gadiem ēģiptiešu mūmijas parasti tika izrotātas ar pērlīšu rotājumiem. No pērlīšu virtenēm tika veidoti mirušā portreti. Šie rotājumi rotāja ne tikai augstmaņu, bet arī vienkāršo ļaužu mūmijas. Taču lielākā daļa no rotājumiem ir gājuši bojā, jo, laikam ritot, virteņu diegi sairuši un pērlītes izbirušas. 2005. gadā Austrālijas arheologi veica sensacionālu atklājumu netālu no Sakaras Ēģiptē. Veicot izrakumus apmēram 4200 gadu vecās kapenēs, viņi uzdūrās slepenām durvīm, kuras veda uz citu telpu, kas bija jaunāka. Tur viņi atrada trīs zārkus ar mūmijām, no kurām divas bija joprojām pārsegtas ar pērlīšu rotājumiem, kas ir ļoti liels retums.^[7]

• 
  Ēģiptiešu dzīvnieku mūmijas Londonas Britu muzejā.
• 
  Kanopes mūmiju iekšējo orgānu glabāšanai.
• 
  Tollundas vīra seja.
• 
  Tollundas vīrs Silkeborgas muzejā.
• 
  Ledus cilvēks Otzi.
• 
  Mūmija (Argentīna).
• 
  Taizemes budistu mūka mūmija.
• 
  Mamuta mūmija.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mūmija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l