Ksants (vēsturnieks)

Līdijas Ksants (sengrieķu: Ξάνθος ὁ Λυδός) bija grieķu vēsturnieks-logogrāfs un Līdijas pilsonis, kurš 5. gadsimta pr.Kr. vidū uzrakstīja tekstus par Līdijas vēsturi, kas pazīstami kā Lidiaka (Λυδιακά), darbu, kuru augsti vērtēja Halikarnāsas Dionīsijs. Vēl Ksants reizēm rakstīja par ģeologiju. Ir uzskats, ka Ksants bija pirmais vēsturnieks, kurš uzrakstīja nozīmīgu Līdijas vēstures daļu. Un vēl tiek uzskatīts, ka viņš uzrakstīja darbu, sauktu "Maģija" (Mαγικά), kā arī sacerējumu, sauktu "Empedokla dzīve". Tāpat arī uzskatīja, ka Ksantam bija būtiskas zināšanas par persiešu tradīcijām, un pilnīgi iespējams, ka viņš, līdietis, rakstīja par persiešu reliģiju, taču tas šķiet šaubīgi esošo liecību dēļ. Bija uzskats, ka viņš dzīvoja galvaspilsētā Sardās. Viņš bija Hērodota laikabiedrs un kolēģis un lielākā viņa darbu daļa bija veltīta līdiešu valdnieku izcelsmei un darbībai. Ksants bija pazīstams ar to, ka rakstīja tradicionālā joniešu stilā, cenšoties noskaidrot populāro mītu darbības vietas. Viens no piemēriem, kur Ksants izmantoja šādu rakstīšanas veidu, ir tāds, ka viņš "giganta sodīšanas" ainu izvietoja Katakekaumenē. Ksants bija pazīstams arī ar to, ka adaptēja vēsturiskos notikumus, kas likās garlaicīgi, tādos, kas plašai grieķiskajai publikai likās saistoši. Ksants bija viena no galvenajām autoritātēm, kuru izmantoja Damaskas Nikolauss.

Saskaņā ar Bizantijas Stefana avotiem, Lidiaku (sengrieķu: Λυδιακά) veido četras dažādas grāmatas. Diemžēl nevar pateikt, kādā veidā Ksants izvietoja savu materiālu grāmatās, kā arī kāds tās apjoms bija attiecinams uz laiku pirms Mermnadu dinastijas (t.i. līdz 700. gadam pr.Kr.).

Viņa noslieču dēļ uz anekdošu izmantošanu tiek uzskatīts, ka vēsturiskās shēmas viņa darbos varēja būt brīvas, kā Hērodotam. Saskaņā ar Bizantijas Stefana teikto ir pieņemts, ka Lidiakas 4. grāmatas daļa apraksta Askalonas, Atargates kulta centra, dibināšanu no līdieša Askala, Himeneja dēla (zināma ka Timenejs) skatupunkta valdnieka Alkima (zināma kā Akiamoss) valdīšanas laikā.

Lidiakas patiesums vairākkārtīgi tika apšaubīts pretrunīgo citātu un tā fakta dēļ, ka ir saglabājušies tikai Ksanta darbu fragmenti. Halikarnāsas Dionīsijs piešķir Ksantam vislielāko uzticēšanos, jo savā rakstā par Tukidīdu viņš min to, ka vēsturnieku lielākajai daļai pirms Hērodota bija "mitogrāfiskas tendences", bet Ksantu viņš diezgan augstu vērtē. Halikarnāsas Dionīsijs sauc Ksantu par "cilvēku ar izcili dziļām zināšanām agrīnajā vēsturē, kurš ir palicis nepārspēts savas zemes vēstures noskaidrošanā" (I. 28.).

Ja tāds gudrs rakstnieks, kā Dionīsijs, sniedza tādu viennozīmīgu paziņojumu par Ksantu un viņa darbiem, var uzskatīt, ka viņš pie šāda secinājuma nonāca, studējot oriģinālo Lidiaku vai, vismaz, Menipa īso atstāstījumu, nevis lasot Skitobrahiona apšaubāmos citātus. Daudzi interpretē to kā liecību tam, ka Ksanta darbs bija nozīmīgs un patiess, nevis kāda cita rakstnieka, piemēram Skitobrahiona, izdomājums, kurš piedēvē Ksantam citātus, kuri uz viņu neattiecas, bet patiesībā bija paša apgalvojumi. Pēc Strabona teiktā, Lidiakas pirmajā grāmatā Ksants piemin akmeņu atradumus ar jūras molusku čaulām daudzos iekšzemes apgabalos, kā, piemēram, Armēnijā, Matienā un Lejas Frīģijā, un uz šī novērojuma pamata uzskata, ka visa Anatolijas pussala kādreiz bija atradusies zem ūdens. (I. 3, 4).

Magiku (sengrieķu: Mαγικά) vienreiz pieminēja Aleksandrijas Klements, taču šīs norādes patiesums bieži vien tiek apšaubīts, jo Aleksandrijas Klements apšaubāmi atsaucās uz Ksantu sakarā ar Tasas dibināšanas laiku.