Jaunā ekonomiskā politika

Šis raksts ir jāuzlabo, lai ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.

Jaunā ekonomiskā politika (krievu: новая экономическая политика (НЭП)), turpmāk NEP, tika pieņemta 1921. gada 10. VK(b)P kongresā un nomainīja Padomju Krievijas „kara komunisma” politiku.

Tā tika izvirzīta kā tautsaimniecības atgūšanās politika, kas ļautu vēlāk pāriet uz sociālismu. Tās galvenie punkti bija pārtikas produktu repartīcijas (Продразвёрстка) aizstāšana ar pārtikas produktu nodokli (Продналог); tika atļauts tirgus, dažādas privātīpašuma formas. Tika piesaistīts ārzemju kapitāls, veikta naudas reforma (1922.-1924. gadi) ar mērķi pārvērst rubli par konvertējamu valūtu. NEP ātri ļāva atjaunot Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara radītos postījumus.

Pēc Padomju Savienības izveides 1920. gadu vidū sākās NEP atcelšana. Tika likvidēti rūpnieciskie sindikāti, no kuriem administratīvi tika spiests ārā privātais kapitāls, tika veidota centralizēta ekonomikas vadīšanas sistēma — saimnieciskie tautas komisariāti (хозяйственные наркоматы). Staļins un viņa biedri izvēlējās piespiedu maizes atņemšanas un vardarbīgu „kolektivizāciju”. Tika pastiprinātas represijas, kas vēlāk pārvērtās Lielajā terorā.

1921. gadā Krievijas Impērijas struktūra un tautsaimniecība bija pilnīgi sagrautas.

No Krievijas atdalījās Polija, Somija, Latvija, Igaunija, Lietuva, Rietumu Ukraina, Rietumu Baltkrievija, Besarābija. Tiek lēsts, ka Padomju Krievijā dzīvoja mazāk par 135 miljoniem cilvēku. Kopējais iedzīvotāju daudzums kara, epidēmiju, emigrācijas un dzimstības samazināšanās dēļ kopš 1914. gada bija samazinājies par vismaz 25 miljoniem cilvēku.

Īpaši karadarbībā cieta Donbass, Baku naftas rajons, Urāli un Sibīrija, daudzas šahtas un kalnraktuves tika izpostītas. Naftas un citu resursu nepietiekamības dēļ tika slēgtas rūpnīcas. Strādniekiem nācās pamest pilsētas un doties uz laukiem. Kopējais rūpniecības līmenis samazinājās piecas reizes. Aprīkojums arī bija novecojis. Metalurģija ražoja apmēram tikpat daudz metāla, cik bija ražots Pētera I valdīšanas laikā. Lauksaimniecība samazinājās par 40%. Jo vairāk nuļļu tika pievienots naudaszīmēm, jo naturālāka kļuva saimniecība. Sabiedrība degradējās, tās intelektuālais potenciāls kļuva daudz vājāks. Gandrīz visa impērijas inteliģence tika iznīcināta. Izdzīvojušie emigrēja, lai izbēgtu šo likteni.

Zemnieki, kurus uztrauca pārtikas sagādes grupu (продотряд) izdarības, ne tikai pārtrauca nodot maizi, bet arī sacēlās uz bruņotām cīņām. Nekārtības notika Tambovā, Ukrainā, Donas baseinā, Kubaņā, Povolgā un Sibīrijā. Zemnieki pieprasīja agrārās politikas izmaiņu, boļševiku partijas diktatūras likvidāciju, ārkārtas Satversmes sapulces sasaukšanu, pamatojoties uz vispārējām vēlēšanu tiesībām. Šo nekārtību apspiešanām tika izsauktas Sarkanās armijas daļas. Boļševiku valdības rīcība veicināja 1921. gada Krievijas bada krīzi ar aptuveni 5 miljoniem upuru.

Nekārtības pārmetās arī uz karaspēku. 1921. gada 1. martā jūrnieki Kronštatē zem lozunga „padomes bez komunistiem” («За Советы без коммунистов!») pieprasīja visu sociālistisko partiju locekļu atbrīvošanu no ieslodzījuma, Padomju Krievijas valdības pārvēlēšanu un komunistu izslēgšanu no tās, vārda brīvību, brīvās tirgošanās nodrošināšanu, atļaut zemniekiem brīvi izmantot savu zemi un rīkoties ar savas saimniecības produkciju, tas ir pārtikas produktu repartīcijas likvidāciju. Pārliecinājusies par to, ka ar matrožiem nevarēs sarunāt, valdība uzsāka Kronštates ieņemšanu. 18. martā cietoksni ieņēma, daļa matrožu gāja bojā, daļa aizbēga uz Somiju un daudzi padevās. Visi šie notikumi rādīja, ka boļševikiem vairs nav tautas atbalsta. Tādēļ Ļeņins izvēlējās manevru — atkāpšanos, lai saglabātu varu.

Padomju komunistiskās partijas 10. kongresā, kas notika 1921. gada 1. martā tika atceltas repartīcijas, ko aizstāja pārtikas produktu nodoklis, kas bija apmēram uz pusi mazāks. Šāds nozīmīgs atvieglojums bija noteikts stimuls kara nogurušajai zemniecībai.

Pats Ļeņins teica, ka piekāpšanās zemniecībai tika veikta ar vienu mērķi — cīņai par varu: „Mēs atklāti paziņojam, bez nekādas krāpšanas, zemniekiem mēs sakām: lai noturētu kursu uz sociālismu, mēs, jums, biedri zemnieki, dodam virkni piekāpšanos, taču tikai noteiktās robežās un noteiktā mērā, un, protams, paši spriedīsim - kādas ir šīs robežas un šie mēri!”

Pārtikas produkcijas nodokļa ieviešana nebija vienīgais, kas notika 10. partijas sanāksmē — tika pasludināta Jaunā ekonomiskā politika. Tās būtība — tirgus attiecību pieļaušana. NEP tika novērtēta kā pagaidu politika, kas virzīta sociālismam atļaujošu apstākļu izveidei. Pagaidu, taču ne īslaicīga. Pats Ļeņins uzsvēra, ka „NEP — tas ir nopietni un uz ilgu laiku!” («НЭП — это всерьёз и надолго!»). tādā veidā viņš būtībā piekrita meņševikiem tajā, ka Krievija tai brīdi vēl nebija gatava sociālismam, taču viņš tik un tā neuzskatīja, ka, lai radītu šādus apstākļus, varu ir jānodod buržuāzijai.

Galvenie NEP mērķi — sociālā saspringuma noņemšana, Padomju sociālās bāzes nostiprināšana, balstoties uz strādnieku un zemnieku brālību. Ekonomiskais mērķis — tālāka pagrimuma novēršana, iziešana no krīzes un saimniecības atjaunošana. Sociālais mērķis — nodrošināt derīgus apstākļus sociālistiskās sabiedrības uzbūvēšanai, nesagaidot marksistu „pasaules revolūciju”. Bez tam, NEP bija virzīta uz normālu ārpolitikas sakaru atjaunošanu, starptautiskās izolācijas pārvarēšanai.

Šo mērķu pakāpeniskā sasniegšana bija par pamatu NEP pakāpeniskai izbeigšanai 1920. gadu otrajā pusē.

Pirmais un galvenais NEP pasākums bija repartīcijas aizvietošana ar pārtikas nodokli, ko sākumā uzstādīja uz apmēram 20% no tīrā zemniecības produkta (tas ir uz pusi mazāk nekā repartīcija), bet pēc tam 10% un vēl zemāk un beigās nodokļi tika maksāti naudas formā. 1922. gada 30. oktobrī tika pieņemts Krievijas Padomju Federatīvās republikas Zemes kodekss, kurš nomainīja likumu par zemes socializāciju un paziņoja par tās nacionalizāciju. Taču tas apstiprināja pārdali, kas ir atkarīga no darba normas. Turklāt zemniekiem bija ļauts pašiem izlemt zemkopības formu — kopienas, individuālo vai kolektīvo.

Tā arī tika atcelts likums, kas liedza algot strādniekus, taču tas daudz nemainīja. Tajā laikā algošanai bija īslaicīgs raksturs un pats algošanas fakts nostādīja algotāju „kulaka” lomā, pret kuriem visi attiecās ar aizdomām.

1920. gados tika paaugstinātas nodokļu likmes bagātajiem zemniekiem, no vienas puses, tika izveidoti apstākļi darboties par savu labklājību, no otras puses, nebija iemeslu pārāk attīstīt saimniecību. Taču pat tāda daļēja Stolipina reformas atkārtošana deva noteiktus rezultātus — 1926. gadā pārtikas piegāde valstī bija ievērojami uzlabojusies. Kopumā NEP pozitīvi ietekmēja stāvokli laukos. Pirmkārt, zemniekiem parādījās stimuls strādāt. Otrkārt, salīdzinot ar pirmsrevolūcijas periodu, daudziem palielinājās zemes iedalījums — galvenais ražošanas līdzeklis.

Valstij bija nepieciešama nauda armijas uzturēšanai, rūpniecības atjaunošanai, galu galā, lai saďrīkotu „pasaules revolūciju”. Tādēļ valstij, kur 80% iedzīvotāju bija zemnieki, galvenais nodokļu slogs krita tieši uz šo šķiru. Taču zemniecība nebija tik pārtikusi, lai spētu nodrošināt valsts vajadzības, vajadzīgās summas nodokļu veidā. Kā jau rakstīts augstāk, bija pastiprināti nodokļi īpaši turīgiem zemniekiem, taču arī tas nedeva pietiekami daudz naudas, tādēļ kopš 1920. gadu vidus tika pastiprināti izmantoti citi, ne nodokļu valsts ienākumu veidi, tādi, kā piespiedu aizdevumi, pazeminātas labības cenas.

Nauda no zemniecības tika izspiesta, pateicoties paaugstinātajām cenām rūpniecības precēm. Tā rezultātā, rūpniecības preces, ja skaita to cenu labības svaros, kļuva vairākas reizes dārgākas, nekā pirms kara. Turklāt tās nebija augstas kvalitātes. Izveidojās tas, ko Trockis nosauca par „cenu šķērēm”. Zemnieki reaģēja diezgan vienkārši — pārtrauca tirgot labību. Nomaksāja nodokli, taču pārējo paturēja. Vienmēr taču atradīsies, ko izdarīt ar labību — labāk pabarot lopus, pašiem labāk paēst, pārdzīt kandžā, saglabāt uz neražas gadu. Pirmā rūpniecības preču krīze notika 1923. gada rudenī. Zemniekiem bija nepieciešami arkli un citas rūpniecības preces, taču 1924./1925. gadā sākās sagādes krīze, sagataves sastādīja tikai 2/3 no paredzētajām, bet 1927./1928. gadā neizdevās ievākt pat pašu nepieciešamāko.

Tātad 1925. gadā bija skaidrs, ka tautsaimniecība ir nonākusi pretrunā. Turpmāki virzība uz tirgus modeli traucēja politiskie un ideoloģiskie faktori. Atgriešanās pie „kara komunisma” neļāva atmiņas par zemnieku karu 1920. gadā un masu badu, bailes no pretpadomju uzstāšanās. Tas viss noveda pie nesaskaņām situācijas politiskajos novērtējumos.

Radikāli pārveidojumi notika rūpniecībā. Tika likvidētas galvenās komitejas (главки), to vietā tika izveidoti tresti — viena veida vai radniecisku uzņēmumu apvienojumi, kas ieguva pilnīgu finanšu neatkarību, līdz pat tiesībām izlaist ilglaicīgus obligāciju aizdevumus. Jau 1922. gada beigās 90% rūpniecības uzņēmumu bija apvienoti 421 trestā, turklāt 40% no tiem bija centralizēta, bet 60% lokāla veida uzņēmumi. Tresti paši nolēma, ko ražot un kur realizēt produkciju. Uzņēmumi, kas sastāvēja trestā, vairs nebija valsts apgādāti un pārgāja pie resursu iegādes tirgū. Likums paredzēja, ka „valsts kase neatbild par trestu parādiem”.

Valsts saimniecības augstākā pārvalde, kas pazaudēja tiesības iejaukties trestu un uzņēmumu darbībā, pārvērtās par koordinācijas centru. Tā aparāts tika strauji samazināts. Tad arī parādījās saimnieciskais aprēķins (хозяйственный расчёт), kas nozīmēja, ka uzņēmums (pēc obligātām fiksētām iemaksām valsts budžetā) pats rīkojas ar peļņu no produkcijas pārdošanas, pats atbild par savas saimnieciskās darbības sekām, pats izmanto ieņēmumus un sedz izdevumus. NEP, kā rakstīja Ļeņins, valsts uzņēmumi tiek pārlikti uz tā saucamo saimniecisko aprēķinu, tas ir, būtībā, uz komerciāliem un kapitālistiskiem pirmsākumiem.

Ne mazāk kā 20% no peļņas trestiem bija jānovada rezerves kapitāla izveidei, kas bija puse no statūtkapitāla lieluma (vēlāk šo normatīvu samazināja līdz 10% no peļņas un beigās bija jāsavāc tikai trešdaļa no statūtkapitāla). Šis rezerves kapitāls tika izmantots, lai finansētu ražošanas paplašināšanu un saimnieciskās darbības zaudējumu kompensēšanas. No peļņas lieluma bija atkarīgas prēmijas, kuras ieguva valdes locekļi un trestu darbinieki.

Sāka rasties sindikāti — brīvprātīgi trestu apvienojumi, ko saistīja sadarbība mazumtirdzniecībā, piegādē, kreditēšana, importēšanā un citās darbības jomās. 1922. gada beigās 80% trestu rūpniecības bija sindicētas, bet 1928. gadā visā Krievijā kopā darbojās 23 sindikāti, kas darbojās gandrīz visās rūpniecības jomās, koncentrējot savās rokās galveno vairumtirdzniecības daļu. Sindikātu valde tika izvēlēta trestu valdības sapulcēs, turklāt katrs trests varēja pēc sava ieskatījuma nodot liel��ku vai mazāku daļu no savas jaudas sindikātam.

Gatavās produkcijas realizācija, resursu, materiālu un iekārtu iepirkšana notika brīvajā tirgū, izmantojot vairumtirdzniecības kanālus. Izveidojās plašs preču biržu tirgus, notika gadatirgi un citi tirdzniecības pasākumi.

Rūpniecībā un citās nozarēs tika atjaunota naudas apmaksa par darbu, ievesti tarifi, algas, kas izslēdza nolīdzināšanu, noņemti ierobežojumi izpeļņai pie izstrādes palielināšanās. Tika likvidētas darba armijas, atcelta obligātā ierašanās darbā un vispārējie ierobežojumi pieņemšanai darbā. Darba organizācija tika balstīta uz materiālās stimulēšanas bāzes, kas nāca par maiņu neekonomiskajai „kara komunisma” piespiešanas metodei. Kopējais bezdarbnieku skaits, kuri reģistrēti darba biržās, NEP periodā pieauga (no 1,2 miljoniem cilvēku 1924. gadā līdz 1,7 miljoniem cilvēku 1929. gadā), taču darbaspēka tirgus paplašināšanās bija daudz ievērojamāka (darbinieku skaits visās nozarēs palielinājās no 5,8 miljoniem cilvēku 1924. gadā līdz 12,4 miljoniem 1929.), tā kā faktiskais bezdarba līmenis bija krities.

Rūpniecībā un tirdzniecībā radās privātais sektors: daži valsts uzņēmumi tika denacionalizēt, citi — nodoti nomā, tika atļauts izveidot personīgus rūpniecības uzņēmumus privātpersonām, ar nosacījumu, ka nodarbināto skaits nepārsniegs 20 cilvēku (vēlāk šie „griesti” tika pacelti). Starp privātpersonu nomātām fabrikām bija arī tādas, kurās darbojās 200-300 cilvēku un kopsummā privātajā sektorā NEP laikā tika ražots 1/5 rūpnieciskās produkcijas, 40-80% mazumtirdzniecības un neliela daļa vairumtirdzniecības.

Daļa firmu bija nodoti īrē ārzemju firmām koncesiju formā. 1926.-1927. gados bija 117 šādu līgumu. Tie bija uzņēmumi, kuru labā kopsummā darbojās 18 tūkstoši cilvēku un tie ražoja nedaudz vairāk par 1% no kopējās produkcijas. Dažās jomās, tomēr, konsecēto uzņēmumu un jaukto akciju sabiedrību, kurās daļas bieži piederēja arī ārzemniekiem, īpatsvars bija daudz nozīmīgāks, piemēram, svina un sudraba ieguvē — 60%, kālija permanganāta rūdā — 85%, zelta — 30%, drēbju ražotnē — 22%.

Bez ārzemju kapitāla PSRS ieplūda arī strādnieku-emigrantu plūsma no visas pasaules. 1922. gadā amerikāņu šuvēju arodbiedrībā apvienībā ar Padomju valdību tika izveidota Krievu-amerikāņu industriālā korporācija (Русско-американская индустриальная корпорация (РАИК)), kam tika nodotas sešas tekstila un šūšanas fabrikas Petrogradā un četras Maskavā.

Aktīvi attīstījās visu veidu kooperācijas. Ražošanas kooperatīvu loma lauksaimniecībā bija nenozīmīga (1927. gadā tie deva tikai 2% no visas lauksaimniecības produkcijas un 7% no produktu produkcijas), taču vienkāršākās saimnieciskās darbības formas — mazumtirdzniecības, piegādes un kredītu kooperācijas — aptvēra 20. gadu beigās vairāk nekā pusi no visas lauksaimniecību saimniecības. 1928. gada beigās visdažādākās neražošanas kooperācijas, galvenokārt zemkopības, ietvēra 28 miljonu cilvēku (13 reizes vairāk nekā 1913. gadā). Sabiedriskotajā mazumtirdzniecībā 60-80% nāca no kooperatīvu puses un tikai 20-40% uz valsts īpašumu, 1928. gadā 13% no visas rūpniecības ražoja kooperatīvi. Pastāvēja īpaša kooperatīvu likumdošana, kooperatīvais kredīts, kooperatīvā apdrošināšana.

Par nomaiņu nevērtīgajai un faktiski jau sabiedrībā nelietojamai naudai 1922. gadā tika izlaista jauna valūta — červoncs (червонец) ar maiņas kursu 1 červoncs = 10 pirmsrevolūcijas zelta rubļi = 7,74 grami tīra zelta. 1924. gadā ātri izplatošies červonci aizstāja bijušo valūtu un to izņēma no apgrozījuma; tajā pašā gadā izdevās nebalansēt budžetu un tika aizliegta naudas emisiju izmantošana, lai segtu valsts tēriņus; tika izlaista jauna valsts papīra valūta — rublis (10 rubļi = 1 červoncs). Valūtas tirgū, kā valsts iekšienē, kā arī ārpus tās červonci tika brīvi mainīti uz zeltu un galvenajām ārzemju valūtām pēc pirmskara rubļa kursa (1 amerikāņu dolārs = 1,94 rubļi).

Tika atdzīvināta kreditēšanas sistēma. 1921. gadā tiek izveidota Valsts Banka, kas sāka rūpniecības kreditēšanu un komerctirdzniecību tirdzniecību. 1922.—1925. gadā tika izveidota vesela virkne specializētu banku: akciju, kur paju īpašnieki bija Valsts Banka, sindikāti, kooperatīvi, privātpersonas un pat vienu brīdi ārzemnieki, kas kreditēja atsevišķas saimniecības nozares un valsts reģionus. 1923. gada 1. oktobrī valstī darbojās 17 patstāvīgas bankas un Valsts Bankas daļa kopējos kredītnoguldījumos sastādīja 2/3. 1926. gada 1. oktobrī banku skaits pieauga līdz 61, bet Valsts Bankas daļa samazinājās līdz 48%.

Ekonomiskais mehānisms NEP periodā darbojās uz tirgus principiem. Tirgus-naudas attiecības, ko agrāk tika mēģināts izskaust no ražošanas un apmaiņas, 20. gados iekļuva visos saimnieciskā organisma orgānos, kļuva par galveno saistošo posmu starp tā atsevišķām daļām.

Tikai piecos gados, kopš 1921. līdz 1926., IKP palielinājās vairāk nekā 3 reizes. Lauksaimniecības ražošana pieauga 2 reizes un par 18% pārsniedza 1913. gada līmeni. Taču arī pēc šī atgūšanās perioda beigām ekonomikas augšana turpinājās straujā tempā: 1927., 1928. gadā IKP pieaugums bija 13 un 19% attiecīgi. Kopumā laika periodā no 1921. līdz 1928. gadiem vidējais IKP pieaugums bija 18%.

Vissvarīgākais NEP efekts bija tas, ka iespaidīgie saimniecības sasniegumi tika panākti tādā sabiedrībā, par kuru nebija iespējams izlasīt nevienā vēstures grāmatā. Rūpniecībā galvenās lomas ieņēma valsts tresti, kredītu-finanšu sfērā — valsts un kooperatīvās bankas, lauksaimniecībā — mazās zemnieku saimniecības, ko pārvaldīja vienkāršākās kooperācijas formas. Pavisam jaunas kļuva NEP valsts ekonomiskās funkcijas; kardināli izmainījās ražošanas ekonomikas politikas mērķi, principi un metodes. Ja agrāk centrs tieši plānoja un noteica naturālās, tehnoloģiskās ražošanas proporcijas, tad tagad tas pārgāja uz cenu regulēšanu, izmantojot īstas ekonomiskās metodes, mēģinot panākt balansētu ekonomisku izaugsmi.

Valdība spieda uz ražotājiem, lika viņiem meklēt iekšējas rezerves, celt peļņu, mobilizēt spēkus valdības ražošanas efektivitātes pacelšanai, kas tagad varēja tikai nodrošināt peļņas pieaugumu.

Plašā kampaņa ar mērķi samazināt cenas, tika uzsākta no valsts puses 1923. gadā, taču īstena visaptveroša cenu regulēšana sākās 1924. gadā, kad apgrozījums pilnībā pārgāja uz stabilo červoncu valūtu un Iekšējās tirdzniecības komisijas funkcijas tika nodotas iekšējās tirdzniecības tautas komisariātam ar plašām tiesībām normēt cenas. Tad pieņemtie mēri izrādījās efektīvi: vairumtirdzniecības cenas samazinājās no 1923. gada oktobra līdz 1924. gada 1. maijam par 26% un turpināja kristies tālāk.

Visu turpmāko periodu līdz NEP beigām cenu jautājums turpināja palikt par valsts ekonomiskās politikas galveno jautājumu: to cenu pacelšana no trestu un sindikātu puses draudēja ar noieta krīžu atkārtojumu, taču to pārāk lielais samazinājums nozīmētu privātā sektora bagātināšanu, valsts rūpniecības zaudējumu pieaugšanu, tas ir, līdzekļi, kas nonāktu valsts kasē, nokļūtu mazumtirgotāju ienākumu veidā to īpašumā. Privātais tirgus, kur cenas netika normētas, bet tika noteiktas pēc pieprasījuma un piedāvājuma mehānismu darbības darbojās kā efektīvs barometrs, kura rādītājs, kā tikko valdība darīja kaut ko nepareizi, uzreiz pat norādīja uz nelabvēlīgiem laika apstākļiem.

Taču cenu regulēšana tika veikta ar birokrātisko aparātu, uz kuru nebija lielas ietekmes no ražotāju puses. Demokrātijas trūkums lēmumu pieņemšanas procesā kļuva par galveno trūkumu tirgus sociālistiskajai ekonomikai un bija tas moments, kas neļāva NEP attīstīties tālāk. Lai cik spīdoši nebūtu sasniegumi ekonomikā, tās pacēlums tika ierobežots ar ciešiem limitējumiem. Sasniegt pirmskara līmeni nebija viegli, taču tas paredzēja atkal cīnīties ar jau tad atpalikušo Krievijas ekonomiku, kura tagad jau bija izolēta no tai naidīgas ārējās pasaules. Turklāt bagātās kapitālistiskās valstis atkal sāka stiprināties. Amerikāņu ekonomisti bija izskaitījuši, ka NKP uz vienu iedzīvotāju 20 gadu laikā PSRS sasniegs ne vairāk kā 19% no ASV.

1927. gadā ārēju un iekšēju faktoru kombinācija sagrāva NEP. 1928. gada oktobrī sākās pirmais piecgades plāns. Turklāt par attīstības plānu tika ņemts nevis projekts, ko izveidoja Valsts plāna komisija, bet gan pārspīlētais Tautas saimniecības augstākās padomes variants, kas tika sastādīts vairāk vadoties uz partijas lozungiem, nevis reālām iespējam. 1929. gada jūnijā sākās masīva kolektivizācija (kas pat nebija paredzēta plānā) — protams, tā notika ar plašu piespiedu līdzekļu izmantošanu. Rudenī tai pievienojās vardarbīgas pārtikas sagādes kampaņas.

Šo mēru rezultātā apvienošanās kolhozos tik tiešām notika masīvi, kas ļāva Staļinam jau 1929. gada novembrī paziņot, ka vidusslānis ir devies kolhozos. Staļina raksts tā arī saucas — „dižais lūzums” («Великий перелом»). Uzreiz pēc šī raksta kārtējais CK plēnums apstiprināja jaunus, vēl augstākus un vēl ātrākus kolektivizācijas un industrializācijas plānus.

Par neapšaubāmu NEP panākumu ir jāmin sabrukušās ekonomikas atjaunošanu, pie tam, ja ņem vērā, ka pēc revolūcijas Krievija zaudēja augsti kvalificētus cilvēkus (ekonomistus, vadītājus, ražotājus, u.c.), tad jaunās varas panākumi kļūst vēl ievērojamāki, tā kļūst par īstu „uzvaru pār postu”. Tajā pašā laikā šo augsti kvalificētu kadru neesamība kļuva par kļūdu un pārrēķinu iemeslu.

Tomēr, tik nozīmīgi ekonomiskās izaugsmes tempi tika sasniegti izmantojot jau esošās jaudas, jo pirmskara rādītājus Krievija sasniedza tikai ap 1926./27. gadu. Kad šie rādītāji tika sasniegti un visas pamestās rūpnīcas atkal darbojās, ekonomiskās izaugsmes potenciāls izrādījās ļoti zemā līmenī. Privātais sektors netika pieļauts rūpniecībā, ārzemju investīcijas netika pieņemtas un paši investori īpaši par to neapvainojās, jo nepārtraukti draudēja viņu kapitālu nacionalizācija. Valdība nebija spējīga izsniegt ilgās investīcijas, jo nepietika naudas līdzekļu.

Arī pretrunīga situācija bija laukos, kur stipri iegrožota tika budžu („kulaku”) šķira, kuri īstenībā bija vissaimnieciskākie saimnieki. Nebija stimula strādāt labāk, bija stimuls neizcelties. Kaut gan šeit ir jāmin, ka valdība vismaz gādāja par šo stimulu, atceļot repartīciju.

Sekojot NEP attīstības gaitai, rodas doma, ka tas viss notika nevis, lai uzlabotu zemkopības un darba klases stāvokli, kā tas tika pasniegts, bet gan kā cīņa par varu, Ļeņina mēģinājums noturēties pie kontroles.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jaunā ekonomiskā politika.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)