Pāriet uz saturu

Jānis Urbanovičs

Vikipēdijas lapa
Jānis Urbanovičs
Jānis Urbanovičs 2018. gadā
13. Saeimas deputāts
Amatā
2018. gada 6. novembris — 2022. gada 1. novembris
Prezidents
Premjerministrs Arturs Krišjānis Kariņš
12. Saeimas deputāts
Amatā
2014. gada 4. novembris — 2018. gada 6. novembris
Prezidents
Premjerministrs
11. Saeimas deputāts
Amatā
2011. gada 17. oktobris — 2014. gada 4. novembris
Prezidents Andris Bērziņš
Premjerministrs
10. Saeimas deputāts
Amatā
2010. gada 2. novembris — 2011. gada 17. oktobris
Prezidents Valdis Zatlers
Premjerministrs Valdis Dombrovskis
9. Saeimas deputāts
Amatā
2006. gada 7. novembris — 2010. gada 2. novembris
Prezidents Valdis Zatlers
Premjerministrs
8. Saeimas deputāts
Amatā
2002. gada 5. novembris — 2006. gada 7. novembris
Prezidents
Premjerministrs
7. Saeimas deputāts
Amatā
1998. gada 3. novembris — 2002. gada 5. novembris
Prezidents
Premjerministrs
6. Saeimas deputāts
Amatā
1995. gada 7. novembris — 1998. gada 3. novembris
Prezidents
Premjerministrs
5. Saeimas deputāts
Amatā
1994. gada 8. augusts — 1995. gada 6. novembris
Prezidents
Premjerministrs
Dzimšanas dati 1959. gada 23. martā (65 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rēzekne, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīvo Valsts karogs: Latvija Verēmu pagasts, Rēzeknes novads, Latvija
Tautība latvietis
Politiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e) Rita Urbanoviča
Profesija inženieris hidrotehniķis
Augstskola Latvijas Lauksaimniecības universitāte

Jānis Urbanovičs (dzimis 1959. gada 23. martā Rēzeknē) ir latviešu inženieris-hidrotehniķis un politiķis. Viņš ir bijis deviņu Saeimu deputāts (vienīgais, kas darbojies tik daudzos sasaukumos). J. Urbanovičs bija partijas "Saskaņa" vadītājs kopš tās dibināšanas 2010. gadā līdz 2013. gada novembrim, atkal ieņēma šo amatu no 2019. gada oktobra līdz 2022. gada oktobrim.

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1959. gadā Rēzeknē, mācījās Rēzeknes 1. vidusskolā. 1982. gadā absolvēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju inženiera-hidrotehniķa specialitātē.[1]

Latvijas PSR laikā strādāja celtniecībā un bija Rēzeknes rajona Komjaunatnes komitejas pirmais sekretārs, vēlāk — LĻKJS CK pirmais sekretārs. Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā 1990. gada 8. jūnijā Latvijas komjaunatnes konferencē organizāciju pārdēvēja par Latvijas Jaunatnes progresa savienību un pieņēma jaunu programmu, kurā galvenokārt uzsvēra jaunatnes sociālo jautājumu risināšanu. Par LJPS vadītāju ievēlēja bijušo LĻKJS pirmo sekretāru J. Urbanoviču.[2]

Līdz ievēlēšanai 5. Saeimā viņš strādāja biznesā starptautiskajā tirdzniecības jomā.[1]

Politiskā darbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā J. Urbanovičs kandidēja no apvienības "Saskaņa Latvijai — atdzimšana tautsaimniecībai" saraksta, ar kuru sadarbojās Latvijas Jaunatnes progresa savienība. Sākotnēji netika ievēlēts un mandātu ieguva tikai 1994. gada 28. augustā, pēc tam, kad to nolika Ernests Jurkāns.[1] Tajā pašā gadā iestājās Tautas Saskaņas partijā (TSP). No tās saraksta viņu ievēlēja arī 6. un 7. Saeimā. 7. Saeimas vēlēšanās TSP virzīja J. Urbanoviču kā savu Ministru prezidenta amata kandidātu. 8. Saeimas vēlēšanās viņu ievēlēja no PCTVL saraksta, kurā ietilpa arī TSP.[1]

2003. gada februārī Tautas Saskaņas partijas pārstāvji izstājās no PCTVL Saeimas frakcijas un izveidoja jaunu frakciju. 2005. gada jūlijā TSP piedalījās politiskās apvienības "Saskaņas Centrs" izveidē, un J. Urbanovičs tika ievēlēts par valdes locekli.[3] Tā paša gada oktobra nogalē TSP Saeimas frakcija tika pārdēvēta par "Saskaņas Centra" frakciju. Novembrī J. Urbanoviču ievēlēja par TSP priekšsēdētāju.[1] No "Saskaņas Centra" saraksta ievēlēts 9. Saeimā, kā arī bijis apvienības Ministru prezidenta amata kandidāts.[1]

2010. gadā, apvienojoties Tautas Saskaņas partijai, Sociāldemokrātu partijai-SDP un "Jaunajam Centram", izveidojās partija "Saskaņa"[4] un J. Urbanoviču ievēlēja par tās valdes priekšsēdētāju. 10. Saeimas vēlēšanās viņš bija "Saskaņas Centra" saraksta pirmais numurs Rīgas apgabalā un Ministru prezidenta amata kandidāts. Pretēji vēlētāju aptaujām, kas, lielākoties, prognozēja SC uzvaru, apvienība ieguva otro vietu un tika atstāta opozīcijā. Saskaņā ar TV3 raidījuma "Nekā personīga" 2011. gada pētījumu J. Urbanovičs bija balsojumu dalības ziņā visneaktīvākais 10. Saeimas deputāts, nepiedaloties teju pusē jeb 653 no 1394 10. Saeimā notikušajiem atklātajiem balsojumiem, kas bija apmēram trīsreiz vairāk nekā otrajam slinkākajam balsotājam.[5][6][7]

2011. gada rudenī notikušajās 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanās "Saskaņas Centrs" guva uzvaru un J. Urbanoviču ievēlēja 11. Saeimā. Viņš bija vēlētāju visvairāk atbalstītais kandidāts, saņemot 49 949 plusiņus vēlēšanu zīmēs.[8] Kopš šīs Saeimas J. Urbanovičs gan vairs nesaņēma pielaidi darbam ar valsts noslēpumu. Viņš Satversmes aizsardzības biroja lēmumu pārsūdzēja ģenerālprokuroram Ēriks Kalnmeieram, taču Kalnmeiers SAB lēmumu atstāja spēkā.[9][10] 2013. gada novembrī J. Urbanovičs zaudēja partijas "Saskaņa" valdes priekšsēdētāja amatu, ko pārņēma Nils Ušakovs. 2014. gadā ievēlēts 12. Saeimā, bet 2018. gadā ievēlēts 13. Saeimā.

2019. gada oktobrī atgriezies partijas "Saskaņa" valdes priekšsēdētāja amatā pēc tam, kad N. Ušakovs atteicās pretendēt uz to.

Kandidēja arī 14. Saeimas vēlēšanās 2022. gadā, taču "Saskaņas" saraksts nepārvarēja 5% barjeru. Tādējādi 14. Saeima kļuva par pirmo kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, kuras deputāts nav bijis J. Urbanovičs. Pēc partijas neveiksmes vēlēšanās J. Urbanovičs uzņēmās atbildību, atkāpjoties no valdes priekšsēdētāja amata.

Skandāli

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1996. gadā atklājās, ka J. Urbanovičs saņēmis 42 000 latu kredītu Alejas komercbankā, kas vēlāk atzīta par maksātnespējīgu. Politiķis šo summu neuzrādīja savā ienākumu deklarācijā.

2001. gadā netālu no Rēzeknes Verēmu pagastā J. Urbanovičs uzcēla savrupmāju uz zemes, kas piederēja viņa sievai Ritai un māsai Marijai Ločmelei, tomēr vietējie iedzīvotāji apgalvoja, ka māja reāli piederēs Urbanovičam. Tika uzsākta Urbanoviča ienākumu deklarācijas pārbaude.[11] 2014. gadā, uzņēmums "Reviteko", kas netiešā veidā bija saistīts ar J. Urbanoviču, iegādajās zemi Pierīgā un uz tās uzbūvēja māju. 2018. gadā, "Nekā Personīga" sižetā tika atklāts, ka Urbanovičs šo it kā firmas vajadzībām uzcelto māju izmantoja savām vajadzībām.[12]

2011. gadā Urbanovičs kopā ar žurnālistu Juri Paideru un Krievijas toreizējā prezidenta Dmitrija Medvedjeva padomnieku Igoru Jurgenu izdeva vēstures grāmatu "Nākotnes melnraksts", kurā stāsta par notikumiem Latvijā 1934.—1941. gadā un kurā autori noliedza Latvijas okupāciju.[13] 2013. gadā tie paši autori izdeva nākamo grāmatu, par notikumiem Latvijā 1948.—1955. gadā, kurā nievājoši izteicās par latviešu zemniekiem un slavēja padomju laiku iekārtu pēckara Latvijā.[14]

2017. gadā žurnāls "IR" publicēja "Rīdzenes sarunu" ierakstus, kuros viens no dalībniekiem bija arī J. Urbanovičs. Urbanovičs apšaubīja sarunu patiesumu, pieņemot, ka tās varētu būt safabricētas, bet tajā pašā laikā, atvainojās par rupjībām, kuras izmantojis Rīdzenes sarunu laikā.[15]

Privātā dzīve

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

J. Urbanovičs ir precējies ar Ritu, ģimenē 3 bērni (divas meitas un dēls).[3] Dzīvo Rīgā un Rēzeknes novadā.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jānis Urbanovičs
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Ināra Egle. «Saskaņas centra premjera amata kandidāts- Jānis Urbanovičs». Diena, 2006. gada 22. septembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 2. Maijs. Skatīts: 2010. gada 18. augustā.
  2. ↑ Viesturs Sprūde. «1990. gada 8. jūnijā. Komjaunatnes izkārtnes maiņa». LA.LV (latviešu), 2020-06-08. Skatīts: 2021-04-09.
  3. ↑ 3,0 3,1 «Jānis Urbanovičs». Saskaņas Centrs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 5. augustā. Skatīts: 2010.08.18.
  4. ↑ «Urbanovičs: Latvijas politikā tuvojas lielās tīrīšanas laiks». Delfi. 2010.04.24. Skatīts: 2010.08.18.
  5. ↑ «Urbanovičs nav piedalījies aptuveni pusē no 10.Saeimā notikušajiem balsojumiem». Diena. 2011. gada 28. augusts. Skatīts: 2014. gada 13. februārī.[novecojusi saite]
  6. ↑ «SC deputāti 10.Saeimā izvairās no balsojumiem». tvnet.lv. 2011. gada 28. augusts. Skatīts: 2014. gada 13. februārī.[novecojusi saite]
  7. ↑ «'Nekā personīga': SC deputāti — viskūtrākie balsotāji Saeimā». Delfi. 2011. gada 20. maijs. Skatīts: 2014. gada 13. februārī.[novecojusi saite]
  8. ↑ Visvairāk plusus saņēmuši Urbanovičs, Dombrovskis, Zatlers Delfi.lv
  9. ↑ «Nemaina lēmumu atteikt Urbanovičam atļauju darbam ar valsts noslēpumu». Diena. 2012. gada 2. februāris. Skatīts: 2013.10.29.
  10. ↑ «Kalnmeiers atstājis spēkā lēmumu Urbanovičam anulēt pielaidi valsts noslēpumam». Lsm.lv. 2012. gada 2. februāris. Skatīts: 2013.10.29.
  11. ↑ «Saeimā ievēlēto PCTVL pārstāvju biogrāfijas». Delfi. 2002.10.23. Skatīts: 2010.08.18.
  12. ↑ «Raidījums: vai Urbanovičs slēpj no VID māju Pierīgā?». TVNET (angļu). Skatīts: 2018-06-12.[novecojusi saite]
  13. ↑ «Urbanovičs vēstures grāmatā noliedz Latvijas okupāciju». Delfi. 2011.06.19. Skatīts: 2013.10.29.
  14. ↑ «Urbanoviča jaunākā grāmata - nievājoši par latviešu zemniekiem; slavē padomju laiku iekārtu». Delfi. 2013.10.27. Skatīts: 2013.10.29.
  15. ↑ DELFI. «Publiskotās 'Rīdzenes sarunas': Urbanovičs apšauba tajās dzirdamā patiesumu». DELFI (latviešu), 2017-06-22. Skatīts: 2018-06-12.
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Jānis_Urbanovičs&oldid=4081771"