Pāriet uz saturu

Indijas degunradzis

Vikipēdijas lapa
Indijas degunradzis
Rhinoceros unicornis (Linnaeus, 1758)
Indijas degunradzis Kāzirangas nacionālajā parkā
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaNepārnadži (Perissodactyla)
DzimtaDegunradži (Rhinocerotidae)
ĢintsDegunradžu ģints (Rhinoceros)
SugaIndijas degunradzis (R. unicornis)
Izplatība

Rozā krāsā iekrāsota teritorija, kur agrāk dzīvoja šie dzīvnieki. Zaļā krāsā vietas, kur tie dzīvo mūsdienās.
Indijas degunradzis Vikikrātuvē

Indijas degunradzis (Rhinoceros unicornis) ir viena no piecām vēl joprojām dzīvojošajām degunradžu dzimtas (Rhinocerotidae) sugām. Tas tāpat kā Javas degunradzis pieder pie degunradžu ģints (Rhinoceros). Indijas degunradzis apdzīvo nelielas teritorijas Nepālā, Butānā, Asamā, Pakistānā un Indijā. Tam patīk ar garu zāli apaugušas teritorijas un meži Himalaju piekalnēs.[1]

Indijas degunradzis Sandjego zoodārzā

Indijas degunradzis augumā ir līdzīgs Āfrikas baltajam degunradzim. Abu sugu dzīvnieki ir lielākie degunradžu ģintī. Tēviņi ir lielāki nekā mātītes, to svars ir 2200—3000 kg. Mātītes sver apmēram 1600 kg. Augums skaustā tam ir 1,7—2 m, ķermeņa garums līdz 4 m.[2] Lielākais Indijas degunradzis ir svēris 3500 kg.

Indijas degunradzim tāpat kā Javas degunradzim ir viens rags. Tas sāk augt pēc sešu gadu vecuma un ir abu dzimumu pieaugušiem dzīvniekiem. Rags sastāv no keratīna tāpat kā nagi un mati. Parasti tas sasniedz 25 cm garumu un ir melnā krāsā. Zoodārzos ragi neattīstās tik lieli kā savvaļā. Degunradzim ir ļoti laba oža un dzirde, bet vāja redze.

Indijas degunradzim ir bieza, sidrabaini pelēkbrūna āda, krokās tā var būt rozīga. Tēviņiem attīstās bieza kakla ādas kroka. Kāju augšdaļa un pleci ir ietīti ādas krokā kā bruņās. Indijas degunradzim ir ļoti neliels apmatojums: acu skropstas, ausu matiņi un astes pušķis. Degunradzis dzīvo līdz 40 gadiem, vecākais indivīds zoodārzā ir nodzīvojis līdz 47 gadiem.

Indijas degunradzim patīk ar garu zāli apaugušas teritorijas

Indijas degunradzis ir izteikts vientuļnieks, izņēmums ir mātītes ar saviem mazuļiem un pāri riesta sezonā. Reizēm degunradži pulcējas peldēšanās vietās. Degunradžiem ir savas teritorijas, tēviņiem tā parasti ir 2—8 km2,[3] kas pārklājas ar citu tēviņu teritoriju. Parasti degunradži pieļauj cita tēviņa migrēšanu cauri savai teritorijai, izņemot pārošanās sezonu. Šajā laikā starp tēviņiem notiek nežēlīgas cīņas, ja tiek pārkāptas teritoriju robežas.[4] Jaunie degunradžu tēviņi reizēm veido nelielas 2—3 dzīvnieku grupas ar kopīgu teritoriju, lai sevi kopā pasargātu no dominanta tēviņa kaimiņos.

Degunradži ir nakts dzīvnieki, kas ir aktīvi visu nakti un agros rītos. Dienā degunradži guļ ezeros, upēs, dīķos un dubļu peļķēs, lai sevi atdzesētu. Tie ir arī lieliski peldētāji.

Indijas degunradzim bez cilvēka ir tikai viens ienaidnieks — tīģeris, kas reizēm nomedī degunradžu mazuļus. Pieaugušajiem dzīvniekiem tīģeris vairs neuzbrūk. Indijas degunradzis var skriet diezgan ātri, īsās distancēs sasniedzot 40 km/h.

Indijas degunradža galvenā barība ir zāle, bet tas ēd arī lapas, krūmu un koku zarus, augļus un ūdensaugus. Degunradzis galvenokārt barojas vakarā un no rīta. Tā augšlūpa ir pagarināta, ar to ir viegli satvert zāli un iebāzt mutē, lai ar zobiem pēc tam nokostu. Garo zāli, mazos kociņus un krūmus degunradzis noliec ar auguma svaru, vienkārši kāpjot tiem virsū un ejot pāri. Šo paņēmienu izmanto arī mazuļu mātes un nobradā līdz zemei augus, kas pašai būtu pieejami bez noliekšanas, bet mazulim tie ir par augstu.

Degunradžu māte ar mazuli un paaugušos jaunuli

Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 6 gadu vecumā. Vēlais dzimumbriedums ir saistīts arī ar to, ka mātītei ir jābūt pietiekami lielai, lai spētu turēties pretī agresīviem tēviņiem. Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz ļoti vēlu. Zinātnieku novērojumi savvaļā piecu gadu laikā pierādīja, ka tikai viens tēviņš, kas pārojās, bija jaunāks par 15 gadiem. Grūsnības periods ilgst 15—16 mēnešus. Mazuļi dzimst katru 4. vai 5. gadu. Jaunais degunradzis paliek kopā ar māti pirmos četrus gadus, dažreiz arī ilgāk. Māte reizēm dzīvo kopā ar tikko dzimušo mazuli un iepriekšējo jaunuli.

Sistemātikas vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Indijas degunradži bija pirmie, par kuriem uzzināja eiropieši. Vārds "Rhinoceros" grieķu valodā nozīmē "deguns" un "rags". Indijas degunradzim nav nevienas pasugas. Sākumā nosaukums Rhinoceros unicornis apzīmēja visu degunradžu dzimtu, kā to nosauca Kārlis Linnejs 1758. gadā.

Indijas un Javas degunradzis pieder pie vienas un tās pašas ģints (Rhinoceros), bet tā nav tuva nevienai citai no mūsdienās dzīvojošām degunradžu ģintīm. Āzijā dzīvo trīs degunradžu sugas, trešā ir Sumatras degunradzis (Dicerorhinus sumatrensis), kas ir daudz tuvāks radinieks Āfrikas degunradžiem nekā pārējiem Āzijas degunradžiem.

  1. «Rhinoceros unicornis (Indian Rhinoceros, Great Indian Rhinoceros)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 18. aprīlī. Skatīts: 2009. gada 12. februārī.
  2. «RRC: Indian Rhino». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 13. maijā. Skatīts: 2009. gada 12. februārī.
  3. Indian rhinoceros
  4. «Indian rhinoceros - Rhinoceros unicornis - Information - ARKive». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 12. februārī. Skatīts: 2009. gada 12. februārī. Arhivēts 2009. gada 12. februārī, Wayback Machine vietnē.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]