Pāriet uz saturu

Garkaklis

Vikipēdijas lapa
Garkaklis
Anas acuta (Linnaeus, 1758)
Pa kreisi - tēviņš, pa labi - mātīte
Pa kreisi - tēviņš, pa labi - mātīte
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZosveidīgie (Anseriformes)
DzimtaPīļu dzimta (Anatidae)
ĢintsMeža pīles (Anas)
SugaGarkaklis (A. acuta)
Sinonīmi
Dafila acuta
Izplatība


  Sastopams ligzdošanas sezonā
  Sastopams ziemošanas sezonā
  Sastopams visu gadu kā nometnieks
Garkaklis Vikikrātuvē

Garkaklis jeb garkakla pīle (Anas acuta) ir pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputns, kas pieder peldpīļu apakšdzimtai (Anatinae). Ģeogrāfisko variāciju nav.[1] Garkaklis ir populārs medību putns.

Tuvākie radinieki Kergelēna garkaklis (Anas eatoni) un dzeltenknābja garkaklis (Anas georgica).

Izplatība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garkaklis ir plaši izplatīta pīļu suga Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Gājputns, rudenī migrē uz dienvidiem, sasniedzot pat Āfrikas centrālo daļu. Eiropas populācijas ziemo Rietumeiropā, Vidusjūras, Melnās jūras, Kaspijas jūras reģionos un Āfrikā.[2]

Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā garkaklis ir parasts caurceļotājs, bet rets ligzdotājs. Tas neligzdo katru vasaru, bet reizēm var būt līdz 20 pāriem.[2] Pēdējos desmit gados to skaits ir samazinājies vairāk kā par 30%.[3] Daži īpatņi Latvijā reizēm pārziemo.[2]

Izskats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tēviņš riesta tērpā
Tēviņi pēc riesta sezonas
Anas acuta

Garkaklis ir liela auguma pīle ar garu kaklu, tās ķermeņa garums tēviņam ir 59—76 cm,[4] spārnu plētums 80—95 cm,[2] svars 450—1360 grami. Mātītei ķermeņa garums ir 51—64 cm, svars 454—1135 g.[4] Garkaklim ir gara, smaila aste, tādēļ daudzās valodās sugas nosaukums saistīts ar smailo asti. Arī zinātniskais nosaukums ir saistīts ar smailo asti. Latīņu vārdi anas acuta latviski nozīmē pīle ar smailu asti.

Pārošanās sezonā tēviņam ir riesta tērps. Tam ir šokolādes brūna galva, baltas krūtis un balta, šaura josla, kas vertikāli stiepjas uz augšu pa kakla sāniem. Tā augšdaļa un sāni ir pelēki, bet uz muguras, sākot ar plecu līniju, tam aug krāšņas, garas, pelēkas spalvas ar melnām centra līnijām. Pavēdere garkaklim ir dzelgana, kontrastējot ar melno astes apakšu.[5] Astes centrālās spalvas ir daudz garākas kā pārējās, tās ir apmēram 10 cm garas. Garais knābis ir zilgans ar tumši brūnu virspusi, un kājas zilganpelēkas.[6] Kad pārošanās beigusies, tēviņi maina apspalvojumu un kļūst līdzīgāki mātītēm, mazāk koši. Tiem izzūd arī baltā, košā kakla līnija, bet saglabājas muguras garās spalvas.

Mātīte ir raibi brūna ar vienkrāsainu, brūnganpelēku galvas apspalvojumu. Tā ir ne tikai mazāka augumā par tēviņu, bet arī tās aste ir mazāka, lai gan siluets ir labi atpazīstams, garš kakls, garš knābis un smaila aste. Jaunie putni izskatās līdzīgi mātītēm, bet to galvas ir gaišāk brūnas.[7]

Garkaklis jūtas labi gan uz sauszemes, gan ūdenī.[5] Tas spēj ļoti ātri lidot. Tā spārni atšķirībā no citām pīlēm ir novietoti nevis perpendikulāri pret ķermeni, bet nedaudz ieslīpi uz atpakaļu.

Uzvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Barojoties garkaklis kā visas peldpīles pabāžas zem ūdens tikai līdz pusei. Attēlā pa kreisi barojas mātīte, pa labi tēviņš

Garkaklis mājo aizaugušu ezeru un dīķu krastos. Ziemas sezonā tas priekšroku dod atklātākai ainavai. Kad mazuļi ir izauguši, garkakļi kļūst ļoti sabiedriski putni. Tie parasti veido lielus barus, kas kopīgi barojas. Bars sajaucas arī ar citu sugu pīlēm.[5] Migrācijas laikā barā var būt līdz 1000 putniem.[8] Garkaklis ir aktīvs vakaros un nakts laikā, tādēļ dienas laikā tas parasti atpūšas.[5]

Uz sauszemes, lai arī gaita ir samērā gāzelīga, garkaklis ir diezgan veikls gan ejot, gan skrienot. Tomēr visgraciozākais tas ir lidojumā. Tas spēj sasniegt ievērojamu ātrumu, tādējādi iegūstot iesauku — greihaunds debesīs.[9] Kad beidzas pārošanās, tēviņi pamet pārošanās teritoriju un veido lielus tēviņu barus. Tiem mainās spalvas un nākamās 4 nedēļas tie nespēj lidot. Pēc tam tēviņi migrē uz ziemošanas vietām.[9]

Garkakļu galvenie ienaidnieki ir lapsas un āpši, kā arī dažādi plēsīgie putni. Pieauguši garkakļi no sauszemes plēsējiem var aizbēgt aizlidojot, bet perējoša mātīte viegli var kļūt par plēsēja medījumu.

Barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā jau visas peldpīles arī garkaklis barojoties nenirst. Tas iebāž galvu un kaklu zem ūdens, bet ķermenis kā pludiņš paliek ūdens virspusē. Tas parasti barojas seklos ūdeņos, meklējot dažādus ūdensaugus, sēklas, saknes un gumus ieskaitot. Ja ūdens dziļums ir līdz 30 cm, tad ar garo kaklu garkaklis spēj aizsniegt ūdenstilpes dibenu un uzlasīt barību no pašas apakšas. Piemēram, meža pīles tādā dziļumā ūdenstilpes dibenu aizsniegt nevar.[6] Garkaklis reizēm tāpat kā citas pīļu ģints sugas ganās arī uz sauszemes, ēdot zāli, sēklas, graudus un saknes.[6] Ligzdošanas laikā garkaklis pamatā pārtiek no bezmugurkaulniekiem, to skaitā dažādiem ūdens kukaiņiem, gliemjiem un vēžveidīgajiem.[4]

Ligzdošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Riesta laikā tēviņš visu laiku peld blakus mātītei un svilpo

Abi dzimumi dzimumbriedumu sasniedz apmēram 1 gada vecumā. Tēviņš riesta laikā pievērš mātītes uzmanību, peldot tai cieši blakus ar nolaistu galu, bet ar paceltu asti, un nepārtraukti svilpojot. Ja ap vienu mātīti sapulcējas vairāki tēviņi, tie dzenā mātīti, līdz ir palicis tikai viens tēviņš. Garkakļi pārojas ūdenī. Mātīte iegremdē savu ķermeni zemāk ūdenī, lai tēviņam būtu vieglāk uzkāpt tai mugurā. Pārošanās brīdī tas saķer mātītes muguras spalvas knābī. Pēc pārošanās tēviņš izslienas un svilpo.[4]

Ligzdošana notiek laikā no aprīļa līdz jūnijam. Ligzda tiek būvēta uz zemes, sausā, biezi apaugušā vietā. Ligzda, salīdzinot ar citām pīļu sugām, var atrasties vistālāk no krasta.[9] Tā ir sekla bedrīte, kas izkašāta zemē un izklāta ar augiem un dūnām.[5] Dējumā ir 7—9 olas. Tās ir 55 x 38 mm un sver 45 gramus. Ja plēsēji izposta pirmo dējumu, mātīte sapārojas vēlreiz, bet ne vēlāk par jūlija beigām.[4] Olas perē tikai mātīte. Inkubācijas periods ilgst 22—24 dienas. Pīlēni ir klāti ar pūkām, un jau pirmajā dienā māte tos ved uz tuvāko ūdenstilpi. Pīlēni barojas ar kukaiņiem, kas peld pa ūdens virsmu. Apspalvojums tiem izaug pēc 46—47 dienām, bet jaunie garkakļi joprojām uzturas mātes tuvumā, līdz tie ir pilnībā nobrieduši.[4]

Izdzīvo apmēram 3/4 no mazuļiem, bet tikai puse sasniedz dzimumbriedumu.[4] Visvecākais datētais garkaklis ir bijis 27 gadus vecs,[10] bet garkakļu vidējais vecums tāpat kā meža pīlēm ir apmēram 2 gadi.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ World Bird List: Screamers, ducks, geese, swans, 2018
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «Garkaklis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 18. augustā. Skatīts: 2010. gada 20. decembrī.
  3. ↑ «Kurām putnu sugām pēdējā desmitgadē Latvijā klājies vislabāk un kurām – vissliktāk?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 31. janvārī.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 ADW: Anas acuta
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Madge, Steve; Burn, Hilary (1988). Wildfowl: An Identification Guide to the Ducks, Geese and Swans of the World (Helm Identification Guides). Christopher Helm. pp. 222–224. ISBN 0-7470-2201-1.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 Gooders, John; Boyer, Trevor (1997). Ducks of Britain and the Northern Hemisphere. Collins & Brown. pp. 58–61. ISBN 1-85585-570-4.
  7. ↑ Mullarney, Killian; Svensson, Lars, Zetterstrom, Dan; Grant, Peter. (2001). Birds of Europe. Princeton University Press. p 48-9 ISBN 0-691-05054-6
  8. ↑ Putni Gulbenes novadā: Garkaklis[novecojusi saite]
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 «Northern pintail (Anas acuta)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 18. decembrī. Skatīts: 2010. gada 21. decembrī. Arhivēts 2010. gada 18. decembrī, Wayback Machine vietnē.
  10. ↑ BirdFacts: Pintail Anas acuta

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Garkaklis&oldid=4024809"