Benito Huaress

Benito Pablo Huaress Garsija; Benito Pablo Juárez García
	Meksikas prezidents
	Amatā; 1858. gada 15. janvāris — 1872. gada 18. jūlijs
Priekštecis	Ignasio Komonforts
Pēctecis	Sebastjans Lerdo de Tehada
	Oahakas gubernators
	Amatā; 1847. gada 2. oktobris — 1852. gada 12. augusts
	Amatā; 1856. gada 10. janvāris — 1857. gada 3. novembris
Dzimšanas dati	1806. gada 21. martā; Sanpablo Gvelatao, Oahaka, Jaunspānija (tagad Meksika)
Miršanas dati	1872. gada 18. jūlijā (66 gadu vecumā); Mehiko, Meksika
Tautība	sapoteks
Politiskā partija	Liberālā partija
Profesija	advokāts, tiesnesis, politiķis
Augstskola	Oahakas Zinātnes un mākslas institūts
Reliģija	katoļticība
Paraksts

Benito Pablo Huaress Garsija (spāņu: Benito Pablo Juárez García; dzimis 1806. gada 21. martā, miris 1872. gada 18. jūlijā) bija Meksikas valstsvīrs, tiesnesis un advokāts, kā arī Meksikas nacionālais varonis. No 1858. gada janvāra līdz nāvei 1872. gada jūlijā bija Meksikas prezidents. Viņš bija pirmais Amerikas pamatiedzīvotāju prezidents Meksikā; Huaress ir sapoteku tautas pārstāvis. No 1861. līdz 1867. gadam Francijas intervences laikā Benito Huaress vadīja meksikāņus cīņā pret Francijas Otro impēriju un Meksikas Otro impēriju.

Benito Huaress dzimis trūcīgā sapoteku indiāņu ģimenē 1806. gada 21. martā Sanpablo Gveletao, Oahakā. Beidzis garīgo semināru Oahakā, no 1827. gada studēja tiesību zinātni Oahakas Mākslas un zinātnes institūtā un 1833. gadā ieguva bakalaura grādu. Huaress strauji kāpa pa karjeras kāpnēm; 1842. gadā kļuva par advokātu štata Augstākajā tiesā, 1846. gadā kļuva par deputātu kongresā, bet 1847. gadā ieguva Oahakas štata gubernatora amatu. Gubernatora amatā realizēja vairākas liberālas reformas. Par iestāšanos pret Antonio Lopesa de Santaanas režīmu tika apcietināts un 1853. gadā izraidīts no valsts un nonāca Ņūorleānā. 1854. gadā, sākoties revolūcijai, atgriezās Meksikā un pievienojās liberāļiem. Pēc diktatora gāšanas Huana Alvaresa valdībā Benito Huaress kļuva par tieslietu ministru. Viņš izstrādāja virkni liberālu likumu, kas tika nostiprināti jaunajā 1855. gada konstitūcijā. 1857. gada beigās sākās Reformu karš, jo konservatīvie bija pret jaunajām reformām. Meksikas prezidents Ignasio Komonforts pameta valsti, un Benito Huaress 1858. gada janvārī kļuva par Meksikas prezidentu. Valsts galvaspilsēta Mehiko atradās dumpinieku rokās, tāpēc Huaress pārcēla valdību uz Verakrusu. 1859. gadā ASV atzina Huaresu par Meksikas prezidentu. Tajā pašā gadā viņš pieņēma likumus par baznīcas atdalīšanu no valsts, baznīcas īpašuma nacionalizāciju un būtisku baznīcas privilēģiju ierobežošanu. Pilsoņu karš turpinājās līdz 1861. gadam, kad liberāļi ieņēma galvaspilsētu un Huaress atkārtoti tika ievēlēts par prezidentu.

Valsts kase bija tukša, un Huaress nolēma uz diviem gadiem atlikt maksājumus par ārvalstu parādiem. Anglija, Spānija un Francija nekavējoties noslēdza militāro savienību, 1861. gada decembrī uzsāka Francijas intervenci Meksikā, ieņēmot Verakrusu. Atbildot uz Meksikas valdības miera iniciatīvām, spāņi un angļi aprīlī izveda karaspēku no valsts, taču franči turpināja intervenci un 1863. gadā ģenerālis Fransuā Ašils Bāzens iegāja galvaspilsētā. Pēc Napoleona III pavēles franči valstī dibināja Meksikas Otro impēriju, tronī ieliekot Austrijas erchercogu Maksimiliānu Hābsburgu. Huaress un viņa valdība patvērumu atrada valsts ziemeļos, bez līdzekļiem un armijas, lai pretotos okupantiem.

Arī Maksimiliāna Hābsburga valdība nespēja nodrošināt maksātspēju, un 1867. gadā pēc ASV pieprasījuma Francija bija spiesta izvest savu karaspēku no Meksikas. 1867. gada jūlijā Huaress atgriezās galvaspilsētā. Maksimiliāns bēga, tika sagūstīts Keretaro un 1867. gada 19. jūnijā nošauts. 1867. gada augustā Huaress atkārtoti tika ievēlēts par prezidentu un 1871. gadā vēlreiz ievēlēts. Benito Huaress nomira 1872. gada 18. jūlijā.