Bīstamie atkritumi

Bīstamie atkritumi ir atkritumi, kuriem piemīt viena vai vairākas īpašības, kas padara tos bīstamus cilvēka dzīvībai un veselībai, videi, kā arī personu mantai, un kuri atbilst atkritumu klasifikatorā noteiktajām bīstamo atkritumu kategorijām.^[1] Sīkāk tos klasificē pēc bioloģiskajām, ķīmiskajām un fizikālajām īpašībām. Atkritumi var būt gan cietvielu, šķidrumu vai gāzu nosēdumi, kas radušies, galvenokārt, ķīmiskās ražošanas, izgatavošanas un citu rūpniecisko darbību rezultātā.^[2] Bīstamajiem atkritumiem piemīt dažādas īpašības: uzliesmošanas spēja, toksicitāte, kodīgums un reaģētspēja.^[3] Bīstamie atkritumi iedalās divās lielās grupās — sadzīves bīstamie atkritumi un rūpniecības bīstamie atkritumi.^[4]

Sadzīves bīstamie atkritumi ir atkritumu grupa, kas ir cieši saistīti ar cilvēka sadzīvi un var radīt kaitējumu apkārtējai videi un cilvēkiem. Bīstamie atkritumi ir heterogēna atkritumu kategorija. Sadzīves bīstamo atkritumu kategorijā ietilpst elektrotehnika (televizors, dators, ledusskapis, radioaparāts, fotofilma, baterija, kompaktdisku atskaņotājs u.c.), mājsaimniecības atkritumi (dažādi šķīdinātāji, dezinfekcijas un mazgāšanas līdzekļi, laku un krāsu atkritumi), medikamenti, dzīvsudrabu saturoši priekšmeti (luminiscences spuldzes, dzīvsudraba termometrs, asinsspiediena mērīšanas aparāts, medikamenti, akumulatori, elektrības mērītāji, zobu plombas, pesticīdi), automašīnu atkritumi (svina akumulatori, riepas, baterijas, motoreļļa, dzesēšanas, bremžu, amortizatoru un logu mazgāšanas šķidrumi), augu aizsardzības līdzekļi (pesticīdi), azbestu saturoši atkritumi.^[4] Strauja globāla urbanizācija un dzīves līmeņa kāpums pēdējo gadu desmitu laikā ir izraisījis pārmaiņas, kuru rezultātā ir palielinājusies pirktspēja, un ir vieglāka piekļuve produktiem, kas ir ērti, bet ne vienmēr droši.^[5]

Rūpniecības bīstamie atkritumi ir atkritumu grupa, kas radusies rūpniecības rezultātā un ir bīstams apkārtējai videi un cilvēkiem. Rūpnieciskie atkritumi var tikt atzīti par bīstamiem, ja tie ir valsts bīstamo atkritumu sarakstā, atbilstoši standartiem, kas ir attiecināmi bīstamajiem atkritumiem.^[6] Rūpnieciskie atkritumi praktiski rodas visās rūpniecības nozarēs. Ražošanas procesi, kuru rezultātā rodas bīstamie atkritumi ir dažādi: rūpniecisko notekūdeņu pārstrādes dūņas, lauksaimniecības, dārzkopības, medniecības, zivjkopības produkcijas audzēšanas, papīra, kartona, skaidu plākšņu, mēbeļu ražošanas atkritumi; ādu apstrādes un tekstilrūpniecības atkritumi, apstrādātās eļļas, organisko/neorganisko ķīmisko vielu ražošana, pesticīdu ražošana, sprāgstvielu ražošana, naftas rafinēšana, dzelzs un tērauda ražošana, pārstrāde, alumīnija ražošana, veterināro medikamentu ražošana un citi ražošanas veidi.^[7] Nozīmīgi ir arī vēsturiski izveidojušies bīstamie atkritumi, pie tiem pieder nederīgie pesticīdi, rūpniecisko bīstamo atkritumu izgāztuvēs izgāztās vielas, kā arī bīstamās vielas — naftas produkti, apstrādātās eļļas, piesārņotā grunts.^[8]

Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas process ietver gan tā apstrādi, gan uzglabāšanu. Nepareiza bīstamo atkritumu uzglabāšana var novest pie nopietna kaitējuma cilvēka veselībai un drošībai, un var radīt negatīvu ietekmi uz apkārtējo vidi. Bīstamo atkritumu apsaimniekošana notiek dažādi, atkarībā no atkrituma veida. Atkritumi ir pārstrādājami, apstrādājami un noglabājami. Lielākoties bīstami atkritumi ir pārstrādājami, tie tiek termiski apstrādāti (sadedzināti) speciāli aprīkotās iekārtās, videi un cilvēku veselībai nekaitīgā veidā. Termiski neapstrādājamos atkritumus apglabā īpaši aprīkotos poligonos, kur tos noglabā nekaitējot apkārtējai videi. Atsevišķu atkritumu grupas pārstrādā īpašā veidā, piemēram, dzīvsudrabu saturošos atkritumus pārstrādā, izmantojot demerkurizācijas metodi. Metodes ietvaros no atkritumiem tiek atdalīts dzīvsudrabs. Videi visdraudzīgākais atkritumu apsaimniekošanas veids ir atkritumu otrreizējā pārstrāde, kas nodrošina vielu atgriešanos apritē, tādējādi samazinot slodzi uz vidi un samazina kaitīgo vielu ražošanas apjomu.^[8][9]