Asīzes Francisks

Šis raksts ir par svēto Asīzes Francisku. Par 266. Romas pāvestu skatīt rakstu Francisks.

Asīzes Francisks
"Svētais Asīzes Francisks ekstāzē", Juzepes de Riberas glezna (1639)
Franciskāņu ordeņa dibinātājs, ticības apliecinātājs un stigmatists
Dzimis	1181. vai 1182. gads Pāvesta valsts (tagad  Itālija)
Miris	1226. gada 23. oktobrī Asīze, Pāvesta valsts (tagad  Itālija)
Apglabāts	Svētā Asīzes Franciska bazilika, Asīze,  Itālija
Kanonizācija	1228. gada 16. jūlijs, Asīze — Gregors IX
Piemiņas diena	4. oktobris

Svētais Asīzes Francisks (latīņu: Franciscus Assisiensis, itāļu: Francesco d'Assisi; īstā vārdā Džovanni Frančesko di Pjetro Bernardone (itāļu: Giovanni Francesco di Pietro di Bernardone); dzimis 1181. vai 1182. gadā, miris 1226. gada 3. oktobrī) bija katoļu mūks un mistiķis, ievērojams viduslaiku katoļu svētais, franciskāņu mūku ordeņa aizsācējs. Viņš tiek uzskatīts par vienu no nedaudzajiem svētajiem, ko ar Kristu vienojusi īpaša un pārdabiska saikne.^[1] Nolēmis sekot aicinājumam kļūt par mūku, atsakoties no materiāliem labumiem, lai visu turpmāko dzīvi veltītu tikai Dievam. Cīnītājs par ticības galvenajām vērtībām — pazemību, vienkāršību, sirdsšķīstību un mīlestību pret visām Dieva radībām —,^[2] viņš tiek uzskatīts par dzīvnieku aizsardzības un vides aizbildni. Asīzes Franciska mirstīgās atliekas ir apbedītas Svētā Asīzes Franciska bazilikas Apakšējās bazilikas (Lower Basilica) kapenēs.

Asīze

Asīzes atrašanās vieta Itālijā

Svētais Asīzes Francisks dzimis Itālijā, Asīzē, kā Džovanni Bernardone ap 1182. gadu bagāta audumu tirgotāja septiņu bērnu ģimenē.^[3] Citi avoti par dzimšanas laiku min 1181. gada vasaru vai rudeni.^[4] Bērnam piedzimstot, tēvs Pjetro atradās darījumu braucienā Francijā un māte Pika 1182. gada septembrī dēlu nokristīja par Jāni,^[5] taču tēvs, atgriezies mājās, pārsauca viņu par Francisku, par godu mātes dzimtenei Francijai.

Būdams bagāta tēva dēls, jaunību pavadīja ceļojumos un draugu pulkā. Viņa sapnis bija kļūt par bruņinieku. Viņš zināja trubadūru dziesmas, ko dzied franču valodā.^[6] Kļuva par karavīru 1199. gadā.^[4] Piedaloties karā starp Asīzi un Perudžu 1202. gadā, tika saņemts gūstā, bet atbrīvots 1203. gadā, kam sekoja smaga saslimšana.^[7] Izveseļojies turpināja karavīra gaitas karā, bet drīz atgriezās mājās ļoti izmainījies. Kādas lūgšanas laikā pussagruvušajā Sv. Damiāna baznīcā Francisks dzirdēja Kristus balsi sakām: "Ej, Franci, un uzcel no jauna manu namu, jo tas draud sabrukt."^[8] Tad viņš sāka vākt naudu baznīcas atjaunošanai, pat pārdodot auduma baķi no tēva veikala. 1207. gada aprīlī izcēlās strīds starp dēlu un tēvu, kā rezultātā viņš atsacījās no mantojuma un pat atdeva savas drēbes.^[9] Ciešanas Francisku noveda pie apskaidrības un sūtības šajā pasaulē, un viņš pieņēma lēmumu atlikušo dzīvi mainīt pamatos. 25 gadu vecumā pameta tēva mājas un nolēma turpmāko dzīvi dzīvot nabadzībā. Baznīcas atjaunošanas pabeigšanai ubagoja naudu, rūpējās par nabagiem un sāka sprediķot.

Franciskam sāka pievienoties sekotāji, viņi apmetās Porciunkulā, prasot atļauju Svētā Benedikta klostera abatam. Porciunkula un Eņģeļu Svētās Marijas baznīca kļuva par ordeņa mātesbaznīcu.^[10] Dzīve noritēja vienkāršībā, pazemībā un nabadzībā, sekotāji tika apzīmēti ar vārdu "mazākie brāļi" (minores). Saviem brāļiem Francisks 1209. gadā sarakstīja regulu, ko pāvests Inocents III apstiprināja.^[10] 1211. gadā Francisks sāka misionāra darbu Ankonā. 1212. gada 18 martā Francisks kopā ar Klāru, vienu no savām pirmajām sekotājām, dibināja franciskāņu ordeņa sieviešu atzarojumu Svētās Klāras ordeni. Vēlāk viņš devās uz Romu pie pāvesta Inocenta III, lai izklāstītu ordeņa attīstības gaitu. 1213. gada 8. maijā Sanleo Montefeltro grāfs Orlando Franciskam uzdāvināja Verno kalnu.^[10]

1214. gadā turpināja misionāra darbu Spānijā un Marokā. Šajā gadā Porciunkulā ordenī tika uzņemta liela aristokrātu grupa, kuru vidū bija Tommāzo no Čelāno. Šajā gadā bija arī misionāra darbā Ēģiptē, lai mēģinātu sultānu pievērst kristīgajai ticībai, kas neizdevās. Tomēr, pateicoties šai misijai, ordeņa brāļiem sāka uzticēties islāma pasaulē.^[11]

1215. gada novembrī Francisks devās uz Romu, kur piedalījās IV Laterāna koncilā. 1216. gadā ar Francisku un viņa ordeņa darbību iepazinās jaunais pāvests Honorijs III. 1217. gada 5. maijā norisinājās ģenerālais kapituls Porciunkulā, kurā nolēma nosūtīt pirmo misiju otrpus Alpiem un jūrai, uz Tunisiju, Sīriju. Pats Francisks devās uz Franciju, bet Florencē pāvesta legāts kardināls Ugolino pārliecināja viņu palikt Itālijā. 1218. gada 11. jūnijā pāvests Honorijs III publicēja bullu Cum dilecti, kurā, vēršoties pie bīskapiem, apstiprināja "mazāko brāļu" (minores) sprediķu pareizību. 1219. gadā norisinājās misijas darbs Vācijā, Francijā, Ungārijā, Spānijā, Marokā.

1219. gadā Francisks bija krustnešu vidū Damiātā, viņš paredzēja sakāvi, kas piepildījās. Iegūstot pāvesta legāta atļauju, Francisks devās pie sultāna Meleka El Kamela, kas viņu viesmīlīgi pieņēma. Tomēr, redzot, ka viņa vēstījums nenes augļus, devās atpakaļ uz krustnešu nometni. 1219. gada 5. novembrī krustneši ieņēma Damiātu. Francisks bija bēdu sagrauzts, redzot karaspēka agresiju. Viņš devās uz Sīriju, vēlāk apceļoja svētās vietas Akrā. 1220. gadā mocekļa nāvē Marokā mira pieci ordeņa brāļi, ordenī sākas nemieri, tāpēc Francisks, bažīdamies par situāciju ordenī, devās pie pāvesta, kas par ordeņa protektorātu iecēla kardinālu Ugolino^[12] un ar bullu Cum secundum apstiprināja paklausību. Šajā pašā gadā Francisks pārtrauca vadīt ordeni. 1221. gadā pāvests apstiprināja Franciska Memoriale propositi, kas skaitījās pirmā Svētā Franciska ordeņa paklausības regula, kura vēlāk tika pārdēvēta par "Trešo franciskāņu ordeni". Francisks devās misijās uz centrālo un Dienviditāliju, bet 1222. gadā turpināja sludināt evaņģēliju Boloņā. 1223. gada sākumā Francisks izstrādāja jaunus, īsākus ordeņa noteikumus, kurus pāvests apstiprināja 29. novembrī ar bullu Solet annuere.

Ziemassvētku laikā Grečo pilsētā, lai labāk izjustu Kristus Bērna piedzimšanu Betlēmē, pirmo reizi atveidoja Betlēmi, iesaistot cilvēkus un dzīvniekus.^[13] 1224. gadā pieņēma lēmumu par misiju Anglijā. 15. augustā gavēņa laikā Vernē Francisks redzēja krustā sistu mocekli Serafimu, pēc kā Franciskam parādījās stigmas. Vēlāk viņš atgriezās Porciunkulā, bet gada nogalē sludinot apceļoja Umbriju un Marki. 1225. gadā ilgu laiku pavadīja Svētā Damiāna baznīcā acu slimības dēļ, tomēr nekādas metodes uzlabot veselību nepalīdzēja.

1226. gada aprīlī Francisks atradās Siēnā, apmezdamies Čelle di Kortonas abatijā, kur ārstējas. Tur viņš diktēja darbu "Mazais Siēnas mantojums". Vēlāk jūlijā un augustā viņš apmetās Baņjārē. Tā kā viņa veselības stāvoklis pasliktinājās, augusta beigās viņš tika pārvests uz Asīzes bīskapa pili. Septembra sākumā, juzdams, ka tuvojas dzīves noslēgums, Francisks lūdza viņu pārvest uz Porciunkulu. Ceļā viņš apstājās, lai dotu svētību pilsētai. 3. oktobra vakarā, svētīdams savus brāļus, mira uz kailas zemes. Ziņas par to ātri izplatījās un daudz cilvēku ieradās, lai redzētu stigmas uz viņa ķermeņa.^[14]

1226. gada 4. oktobrī, svētdienā, Franciska ķermenis tika svinīgi pārvests no Porciunkulas uz Asīzi, pa ceļam apstājoties pie Svētā Damiāna baznīcas, un pēc tam tika apbedīts Svētā Gergija baznīcā. Par notikušo brālis Ilija apziņoja visu ordeni, nosūtīdams ziņu provinces ministram. 1228. gada 29. aprīlī Gregors IX bullā Recolentes lūdza kristiešu palīdzību bazilikas būvniecībai par godu Franciskam. 1230. gada 25. maijā svētā Asīzes Franciska mirstīgās atliekas tika pārnestas jaunuzbūvētajā Svētā Asīzes Franciska bazilikā Asīzē.^[15]

• 1209. gadā uzrakstīja mūka svētsolījumus, kas tiek uzskatīts par aizsākumu franciskāņu ordeņa radīšanai.
• 1210. gadā dibināja franciskāņu ubagotāju ordeni, sastādīdams regulu, ko pāvests Inocents III apstiprināja mutiski.
• Savu dzīvi veltīja Dieva vārda sludināšanai un slavēšanai.^[6]
• Kalpoja līdzcilvēku mīlestībai.
• Darbība bija vērsta uz Dieva mīlestības izziņu.
• Līdzgaitniekiem izvirzīja divus mērķus — dzīvot nabadzībā un sludināt evaņģēlisko dzīvi pasaulīgajiem cilvēkiem.^[16]
• 1212. gadā svētais Francisks ar svēto Klāru dibināja franciskāņu ordeņa sieviešu atzarojumu — Svētās Klāras ordeni (klāristes).^[17]
• Sastādīja terciāros norādījumus lajiem, kuri vēlas sekot franciskāņu ideāliem, dzīvojot laicīgā pasaulē.
• 1224. gada 15. augustā — 29. septembrī uz Franciska ķermeņa parādījās stigmas jeb Kristus brūču zīmes.^[18]
• Dzīves laikā sarakstīja reliģiskas lūgsnas, dzejas, ordeņa regulas un vēstules.
• Sv. Francisks tiek uzskatīts par vienu no nedaudzajiem svētajiem, kuru īpaša un pārdabiska saikne vienojusi ar Kristu — dalībā Kunga ciešanās.

Pāris gadus pēc Franciska nāves, 1228. gada 16. jūlijā, pāvests Gregors IX Asīzē svinīgi veica svētā Franciska kanonizāciju^[15], un pēc 3 dienām, 19. jūlijā, tiek publicēta bulla Mira circa nos, kura skar Franciska iekļaušanu svēto sarakstā un viņa vārda svinību dienu 4. oktobrī visā baznīcā.

• Visā pasaulē pastāv franciskāņu ordeņi, īpaši daudz tie izplatījušies Eiropā. 1242. gadā 34 provincēs bija 1583 klosteri.^[11]
• Baznīcu nosaukumos bieži ir svētā Franciska vārds;
• Betlēmes silīte, kas redzama baznīcās pirms Ziemassvētkiem — šī tradīcija ir sv. Franciska iedibināta. Francisks vēlējās izjust dzīvāk Bērna piedzimšanu Betlēmē, tāpēc pirmo reizi vēsturē 1223. gadā Umbrijas pilsētiņā Grečo izveidoja Betlēmi, atveidojumā iesaistot dzīvus cilvēkus un dzīvniekus. Šie notikumi tika vēlāk atainoti vienā no Asīzes Augšējās bazilikas freskām, kuru autors ir Džoto.^[6]

Ziņas par svētā Asīzes Franciska dzīvi sniedz:^[19]

• paša raksti — reliģiskas lūgsnas, dzejas, ordeņa regulas un vēstules;
• Tommāzo no Čelāno ap 1230. gadu sarakstīta biogrāfija, tajā skaitā, Vita Prima;
• Brāļa Leona un citu svētā Asīzes Franciska draugu un biedru raksti, pie kuriem pieder:
  • "Grečo grāmata" (1246), kuru sauc arī par "Triju biedru leģendu" (Legenda trium sociorum jeb Legenda vetus);
  • Tommāzo no Čelāno 1246.—1247. gadā sarakstītā otrā biogrāfija (Grečo grāmatas pārstrādājums);
  • Brāļa Leona citas piezīmes (schedulae jeb rotuli, rakstītas no 1246. līdz 1271. gadam, kas kopā ar citu pirmās franciskāņu paaudzes brāļu (antiqui fratres) rakstiem atrodamas krājumos Speculum perfectionis (1318) un Fioretti (latviešu valodā "Ziediņi"), dēvē arī par Actus beati Francisci (1328);
• Svētā Bonaventuras "Svētā Franča dzīves apraksts" (1263)

• 
  Asīze, Itālija
• 
  Rīgas Svētā Franciska baznīca, Latvija
• 
  Lima, Peru
• 
  Cochim, Indija
• 
  Viļņa, Lietuva
• 
  Ouro Preto, Brazīlija

• Čestertons, Kīts. Svētais Francisks no Asīzes. Rīga: Vārds, 1992. 111 lpp.
• Jorgensons, Johans. Svētais Asīzes Francisks. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija,1998. 317 lpp.
• Karoli, Ernesto. Fonti Francescani. Assisi: Movimento Francescano, 1986. 1060 p.
• Trūps, Henriks. Katoļu baznīcas vēsture. Rīga: Avots, 1992. 343 lpp.

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Asīzes Francisks

• www.franciscansinternational.org
• www.vatican.va
• Katoļu enciklopēdijas ieraksts (angliski)
• www. sacred-destinations.com