Arābu Kalifāts

خلافة إسلامية Arābu Kalifāts 632 – 1258 Pārvaldes centrs Valoda(s) arābu valoda Reliģija Islāms Valdība teokrātiskā monarhija Vēsture  - Dibināta 632  - Likvidēta 1258

Arābu Kalifāts (arābu: خلافة إسلامية) bija teokrātiska islāma valsts, kas izveidojās pēc musulmaņu iekarojumiem 7.—9. gadsimtā.^[1]

Arābu Kalifāts bija vēsturiska valsts, kas tika dibināta pēc Muhameda nāves 632. gadā. Kalifāts bija musulmaņu pasaules valdošā struktūra, kas apvienoja politisko un reliģisko varu viena valdnieka — kalifa vadībā.

637. gadā tika iekarota Sasanīdu impērijas galvaspilsēta Ktēsifona. Arābi Eifratas krastos dibināja vairākas pilsētas, piemēram, Kufu un Basru. 638. gadā tika iekarota Jeruzaleme. Iekarotajās zemēs Umars Ibnelhatābs saglabāja reliģisko brīvību gan kristiešiem, gan jūdiem. 644. gadā, kad nomira Umars, Rāšidunu kalifāts bija vislielākais tās pastāvēšanas laikā. Umars bija pakļāvis Sasanīdu impēriju un lielu daļu no Austrumromas impērijas.

Kalifāts piedzīvoja Islāma zelta laikmetu no 8. līdz 14. gadsimtam, zinātne un mākslas uzplauka 8. gadsimta beigās, kad valdīja abāsīdu valdnieks Hārūns ar Rašīds. Tajā laikā Bagdāde bija pasaulē lielākā pilsēta. Arābu valoda ir kļuvusi par galveno valodu visām kalifāta tautām.

Kalifāts pastāvēja vairākus gadsimtus, bet 10. un 11. gadsimtā tika sašķelts daudzās vietējās dinastijās un valstīs.

Arābu Kalifāta varas avots galvenokārt bija reliģija. Visiem iedzīvotājiem bija jāmaksā nodokļi.

Kalifam bija augstākā vara. Visas augstākās amatpersonas iecēla tikai kalifs. Kalifāts sekoja Persijas modelim, valstis sāka dalīt provincēs, kurās iecēla militārus pārvaldniekus — emīrus, dažkārt sultānus no vietējās elites. Emīriem bija palīgi — naibi.

Saskaņā ar islāma militāro doktrīnu visi, kas tic, ir Allāha karavīri. Sākotnēji galvenais bruņotais spēks bija arābu zemessardze, profesionālā armija tika izveidota vēlāk.

Ir zināms, ka Eiropa ilgu laiku uzskatīja musulmaņu ticību, kas augsti godina Jēzu Kristu un Vissvētāko Jaunavu, tikai par vienu no kristīgajām herēzēm.^[2]

Kā jau minēts, iekarotajās zemēs Umars Ibnelhatābs saglabāja reliģisko brīvību, tomēr iekarotās tautas bieži vien atteicās no savas iepriekšējās ticības un brīvprātīgi pieņēma islāmu.

Ideja par musulmaņu pasaules apvienošanu vienotā kalifātā turpināja pastāvēt, un vēsturē reizēm ir bijuši mēģinājumi atjaunot kalifātu, taču šie mēģinājumi nav noveduši pie tā pilnīgas atjaunošanas.

• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)