Alpaka

Alpaka Vicugna pacos (Linnaeus, 1758)
Huacaya šķirnes alpaka
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Pārnadži (Artiodactyla)
Dzimta	Kamieļu dzimta (Camelidae)
Cilts	Lamu cilts (Lamini)
Ģints	Vikunjas (Vicugna)
Suga	Alpaka (V. pacos)
Sinonīmi
Lama pacos
Izplatība
Alpaka Vikikrātuvē

Alpaka (Vicugna pacos) ir kamieļu dzimtas (Camelidae) Dienvidamerikā, Andu kalnos dzīvojošs mājdzīvnieks, kura savvaļas priekštece ir vikunja,^[1] lai gan ārēji tā ir līdzīgāka mazai lamai, ar kuru alpaka ir tuvu radniecīga, līdzīgi kā ar gvanako.^[2]

Alpakas (atšķirībā no lamām) vienmēr ir tikušas audzētas tikai, lai iegūtu vilnu, no kuras gatavo segas, cepures, apmetņus (pančo), vilnas audumus apģērbu šūšanai, cimdus, zeķes, šalles, džemperus un citus adītos izstrādājumus. Saskaņā ar Peru klasifikāciju no alpakas iegūst vilnas dzīparus vairāk kā 52 dabīgos toņos, saskaņā ar Starptaustisko klasifikāciju 22 toņos. Alpakas kā mājdzīvniekus vilnas iegūšanai Dienvidamerikas indiāņi ir audzējuši vairākus tūkstošus gadu. Inku impērijas pastāvēšanas laikā no alpaku vilnas darinātus apģērbus varēja atļauties tikai augstdzimušie. Dienvidamerikā tiek izmantota arī alpaku gaļa, bet komerciāli realizēta ļoti reti.^[3][4]

Alpakas tiek audzētas Andu kalnu centrālajā un dienviddaļā: Bolīvijas ziemeļos, Peru dienvidos, Ekvadorā, Argentīnas ziemeļrietumos un Čīles ziemeļos, 1000 — 5000 metru augstumā virs jūras līmeņa.^[4][5] 20. gadsimta beigās alpakas sāka izvest no Dienvidamerikas un audzēt arī citās valstīs: ASV, Jaunzēlandē, Austrālijā un Nīderlandē. Neskatoties uz to, ka alpakas ārpus Dienvidamerikas audzē arvien lielākā skaitā, joprojām 99% alpaku vilnas tiek iegūta Dienvidamerikā.^[4] Peru mājo lielākā daļa alpaku populācijas — apmēram 3,5 miljoni alpaku jeb 75% no kopējās populācijas.^[6]

Ilgu laiku valdīja uzskats, ka alpaka, līdzīgi kā lama, ir selekcionēta no gvanako. Tomēr mūsdienu ģenētikas zinātne, kā arī 6000 — 7000 gadus veci arheoloģiskie atradumi ir pierādījuši, ka alpakas priekštece ir savvaļā dzīvojošā vikunja.^[7]

Arheologi uzskata, ka alpaku domestikācija notika 4000 — 5000 gadus pirms mūsu ēras. Inku impērijas laikā alpaku selekcija un vilnas tekstilizstrādājumu ražošana sasniedz pārsteidzoši augstu līmeni. Atbilstoši vēlamajām vilnas dzīpara krāsām, tika selekcionēti atbilstoši ganāmpulki: dažādu toņi brūni, melni un balti ganāmpulki. Valda uzskats, ko arī apstiprina arheoloģiskie atradumi, ka alpaku vilnai, pirms Amerikā ieradās spāņu konkistadori, bija daudz augstāka kvalitāte.^[8]

Kad Dienvidameriku pārņēma konkistadori, pilnībā apstājās gadu tūkstošiem veiktais alpaku selekcijas darbs. Uzskata, ka šajā laikā, apmēram 100 gadu laikā, izzuda 90% alpaku un lamu, kā arī 80% vietējo indiāņu. Spāņi ieveda zirgus, mūļus, aitas un cūkas, izspiežot no ganībām alpakas un lamas.

Šī situācija izmainījās tikai pēc 1860. gada, kad Eiropas tekstiluzņēmēji atklāja ekskluzīvo un īpaši kvalitatīvo alpaku vilnu un sāka to izmantot vilnas audumu ražošanā. Smaga krīze alpaku audzēšanā iesākās 1969. gadā, kad radikālu zemes reformu rezultātā tika likvidētas lielās saimniecības un īpašumi izdalīti starp zemniekiem, kuriem nebija nedz zināšanu, nedz iemaņu alpaku audzēšanā un kopšanā. Alpaku populācija 1992. gadā bija samazinājusies par 50%.^[8] Mūsdienās Andu valstis ir novērtējušas alpaku audzēšanas ekonomisko izdevīgumu un sākušas atjaunot alpaku ganāmpulkus un selekciju. Īpaši nopietni selekcijai pievērsušās Bolīvija un Peru.^[9] Alpaku audzētāju valstīs tiek veiktas īpašas valsts institūciju organizētas apmācības, lai zemniekus izglītotu alpaku audzēšanas un selekcijas darbā.^[8]

Alpaka ir ievērojami mazāka nekā lama. Tās ķermeņa garums, galvu ieskaitot, ir 1,2 - 2,25 m, augstums skaustā ir 90 – 130 cm, svars 54 – 68 kg.^[3][4][7] Lai arī ar vilnu apaugusi alpaka izskatās masīva, tās ķermenis ir slaids un smalki veidots, tai ir garš kakls un kājas, smalka galva^[3] un proporcionāli garas un smailas ausis.^[2] Alpakai priekšzobi aug tikai apakšžoklī, bet augšžoklī ir cieta, rievota smaganu plāksne.^[6][10] Tēviņam priekšzobi, kā arī apakšējie ilkņi attīstās par cīņai piemērotiem zobiem, un tie ir garāki par 3 cm.^[4] Mātītei zobi tik gari neattīstās.

Alpakas vilna var izaugt līdz 50 cm gara.^[7] Atšķirībā no savas tiešās priekšteces — vikunjas — alpakai garš matojums aug viscauri uz visa ķermeņa. Turklāt matojums var būt ļoti daudzās un dažādās krāsās: gan vienkrāsains, gan raibs. Izšķir divas alpaku šķirnes: huacaya un suri.^[2] Populārāka audzēšanai ir pirmā šķirne.^[4] Galvenā atšķirība ir tāda, ka šķirnes huacaya vilna ir īsāka nekā suri šķirnes alpakām. Huacaya alpakām ķermeni, kaklu un ciskas sedz garš, cirtains matojums, bet uz galvas un kāju apakšdaļā tas ir īss. Suri alpakām vilna ir zīdaināka, un tā aug ātrāk, turklāt matojums nav cirtains.^[4] Alpakai, pateicoties biezajam kažokam, nav problēmu izturēt kalnu krasās temperatūras maiņas, kad naktīs temperatūra noslīd līdz 0 °C, bet dienās strauji iesilst līdz 16 °C, tomēr alpakas izdzīvošana vairāk vai mazāk ir atkarīga no cilvēka.^[4] Vilna tiek cirpta reizi gadā, un no vienas alpakas iegūst 2,2 — 4,5 kg vilnas.^[6]

Alpakas ir ļoti sabiedriskas, ziņkārīgas un draudzīgas ne tikai savā starpā, bet tās ir draudzīgas arī pret cilvēku.^[2] Tās parasti ganās kopā ar lamām, aitām un kazām. Alpakas veido nelielus ģimeņu barus, kurā ir viens dominantais tēviņš, vairākas pieaugušas mātītes (5 — 10) un to mazuļi.^[4] Alpakas ir arī ļoti uzmanīgas un modri vēro apkārtni, skaļi paziņojot visam baram, ja pamana kādas briesmas. Mazākiem plēsējiem alpaku tēviņi uzbrūk ar zobiem un priekškājām, kožot, spļaujot un sperot. Spļauj arī mātītes, ja kāds tuvojas tās mazulim.^[4]

Ne visas alpakas spļaudās, bet to spēj darīt ikviena alpaka. Tās spļauj ne tikai uz ienaidniekiem, tās spļaudās savā starpā un tās reizēm var spļaut uz cilvēkiem. Savstarpēji tās spļaudās, lai noskaidrotu dominanci barā, bet uz cilvēkiem tās spļauj aiz bailēm.^[11] Spļāviens sastāv no siekalām, daudz gaisa un nedaudz kuņģa sulas, kas ir zaļā, zāles krāsā. Visas ganāmpulka alpakas fekālijas cenšas atstāt īpašās vietās, veidojot fekāliju kaudzes. Šajās vietās tās zāli neēd. Turklāt tēviņi veido atsevišķu fekāliju kaudzi.^[4][6]

Alpaka ir zālēdājs un piemērojusies augstkalnu vulkāniskās augsnes, nabadzīgo pļavu augiem un krūmiem,^[2] tomēr tā cenšas uzturēties ūdenstilpes tuvumā.^[4] Alpakas tiek piebarotas arī ar sienu.^[11]

Alpaku mātītes dzimumbriedumu sasniedz 12 — 15 mēnešu vecumā, bet tēviņi 30 — 36 mēnešos. Vairošanās sezona alpakām nav noteikta un pārošanās var notikt jebkurā laikā, kad mātīte tam ir nobriedusi.^[4] Grūsnības periods ilgst apmēram 11 mēneši (242 — 345 dienas^[4]). Piedzimst viens mazulis, kas sver 8 – 9 kg. Māte mazuli zīda 6 — 8 mēnešus. Mazuļi reizēm pieiet zīst pienu pie svešas mātītes, kuras var reaģēt ļoti dažādi: atļaut zīst, aiziet vienkārši projām vai cenšas padzīt, apspļaudot mazuli.^[4]

Alpakas un lamas savā starpā mēdz hibridizēties, un tām dzimst vairoties spējīgi mazuļi,^[2] kurus sauc par huarizo. Ja alpaka sakrustojas ar vikunju, kas notiek ļoti reti, jo mājdzīvnieku aploki ir ierobežoti, tad šādu hibrīdu sauc par pakovikunju. Ārēji tas ir līdzīgāks vikunjai, un tā vilna ir daudz smalkāka un kvalitāte augstāka.^[4] Alpaku dzīves ilgums ir 15 — 25 gadi.^[11]

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Alpaka.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia of Life raksts (angliski)
• RīgasZoo: Alpaka
• Camelidae - camels, llamas, alpacas, vicugnas
• Alpaca (Vicugna pacos)