If you have suggested changes, please discuss and do not edit, thanks!

Completed, subsequent edits on article page:

• Founding of Riga
• Ascent of Riga as a center of German commerce
  • Under Bishop Albert

Please keep any significant changes in synch between History of Riga and Riga.

Part of Riga FA effort, above is draft, below are various existing piece-parts and notes.

A dispute arose over Albert's successor^[1].

His successor, Nikolaus von Nauen, proved less ... as.. expansion of ecclesiastical territorial control by the Order came to an abrupt halt with their crushing defeat in 1236 at Saule at the hands of the Lithuanians^[2]. Their remnants were absorbed into the Teutonic Order a year later^[2].

Riga was []city , 1221 self-gov. ecclesiastical/secular interest clash -> teutonic knights/bishopric, indep. of Breman as archbishopric,...eclipse of Gotland

Riga was elevated to the center of ecclesiastical rule in Livonia when Pope Alexander declared it an archbishopric in 1255 with subordinate bishoprics including Reval, Dorpat (Tartu), and Oesel (Saaremaa).

The Order merged with the Teutonic Knights in 1237 after the Lithuanians crushed it in 1236 at Saule. Albert granted Riga city rights in that same year. Albert was successful in converting the King of the Livs, Caupo of Turaida, to Christianity, although, as related in the Chronicle, it took him three decades to gain full control of Livonia. Riga as well as Livonia and Prussia came under the auspices of the Holy Roman (German) Empire. It was not until much later, at the time of Martin Luther, that Riga, Livonia and Prussia converted to Protestantism.

(more information, article on Hansa League) German Hanseatic merchants had already signed their earliest known commercial treaty with Prince Jaroslav of Novgorod in 1198—with mention made there of an even earlier treaty. They penetrated rapidly into Russia, quickly eclipsing the Gotlanders who had traditionally been the Baltic go-betweens for trade with Russia^[3]. 1201 was more significant in that it marked the first arrival of German merchants in Novgorod via the Dvina.

Albert established the Order of the Livonian Brothers of the Sword, later part of the Teutonic Knights^[4]. Riga was declared capital of Livonia in 1207^[5].

Bishopric Livonia principality holy roman empire, bishop as prince (bilmanis)

and granted self-governing city rights (by Albert?) in 1225^[4]

---

Pilsēta strauji attīstījās, tomēr ne bez sarežģījumiem. To bieži apdraudēja vietējo cilšu iebrukumi, kā arī nesaskaņas pašu pilsētnieku starpā. Sarežģītās bīskapa un Rīgas pilsētas attiecības tika noregulētas ar pāvesta legāta Modēnas Vilhelma starpniecību. 1225. gadā tika apstiprinātas Rīgas namnieku tiesības. Jaunajā politiskajā situācijā svarīgu vietu ieguva pilsētas padome jeb rāte, kas kļuva par pašvaldības galveno orgānu. 1282. gadā Rīga iestājās Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu Hanzas savienībā, lai aizsargātu savas intereses Baltijas jūrā.

14. gadsimta sākumā Rīgas pilsēta piedalījās karos starp Rīgas arhibīskapiem un Livonijas ordeni, kas centās pakļaut pilsētu un pārtraukt tās satiksmi pa Daugavu. Rīga noslēdza militāru savienību ar Lietuvas dižkunigaitiju, savukārt Livonijas ordenis noslēdza pret Rīgu vērstu savienību ar Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem. Pilsēta zaudēja šajā karā un 1330. gadā bija spiesta pakļauties Livonijas ordenim, ko 1332. gadā apstiprināja Svētās Romas impērijas ķeizars Ludvigs IV. No 14. gadsimta 30. līdz 40. gadiem Rīgas tirgotāji ieguva starpnieku privilēģiju, kas noteica, ka Rīgā iebraukušie citu pilsētu tirgotāji darījumus varēja slēgt tikai ar Rīgas tirgotāju starpniecību, un tas rīdziniekiem deva lielu peļņu.

1406. gada Kopusas tirdzniecības līgumā ar Lietuvas pakļautībā esošo Polockas pilsētu Rīga panāca netraucētu tirdzniecību pa Daugavu un brīvu tirgošanos Polockā. Turpinājās Livonijas valdnieku domstarpības par Rīgas vasaļatkarību no Livonijas ordeņa. 1452. gadā tika noslēgts Salaspils līgums par Rīgas vienlaicīgu pakļaušanos diviem feodālajiem senioriem - Livonijas ordenim un Rīgas arhibīskapam. No 1481. līdz 1491. gadam Rīga cīnījās ar Livonijas ordeni, bet karu zaudēja.

16. gadsimta 20. gados Rietumeiropā sākusies reformācija samērā drīz sasniedza Rīgu. Reformācijas ietekmē 1535. gadā Livonijas ordeņa mestrs piešķīra Rīgai ticības brīvību. Kopš tā laika baznīcas lietu pārvalde nonāca rātes pārziņā, tika pārņemti baznīcu un klosteru īpašumi, Rīgas Domskolu pārveidoja par luterāņu skolu, franciskāņu klosterus – par nabago patversmēm.

Livonijas kara laikā (1558–1583) Rīga tikpat kā necieta. Tomēr, lai saglabātu savas privilēģijas, pilsētas namnieki 1581. gadā zvērēja uzticību Polijas un Lietuvas karalim Stefanam Batorijam.

Rīgā ar nemieriem pagāja jaunā jeb Gregora kalendāra ieviešana. Tie ieilga no 1584. līdz 1589. gadam, to laikā tika izpostītas baznīcas, kā arī nodarīti citi zaudējumi.

Polijas-Zviedrijas kara (1600–1629) sākumā tika pastiprināta Rīgas nocietinājumu sistēma, un 17. gadsimta sākumā zviedru mēģinājumi ieņemt pilsētu beidzās neveiksmīgi, līdz 1621. g. septembrī pēc ilgstoša aplenkuma Rīga padevās. Ilgstošais pagrimums tirdzniecībā, kā cēlonis bija karš, tika pārvarēts līdz gadsimta vidum, kad visaugstāko līmeni sasniedza linu, pelnu, meža materiālu, ādas un tauku eksports. Gadsimta beigās par nozīmīgākajiem eksporta produktiem kļuva graudaugi un vasks. Visu 17. gadsimtu Rīgas pilsēta bija viens no nozīmīgākajiem Zviedrijas kreditoriem, Rīga kļuva par Zviedrijas lielāko pilsētu.

18. gadsimts sākās ar Ziemeļu karu (1700–1721). 1701. gadā pēc uzvaras pār krieviem pie Narvas Rīgā ieradās Zviedrijas karalis Kārlis XII.

1709. gadā Pētera I karaspēks aplenca pilsētu, un pēc deviņiem mēnešiem tā bija spiesta padoties. Pilsēta stipri bija cietusi apšaudēs, un mēra epidēmijas laikā mira aptuveni puse Rīgas iedzīvotāju. Pēc kara pilsēta kļuva par Rīgas guberņas (vēlāk – Vidzemes guberņas) administratīvo centru.

Arī 19. gadsimts nāca ar jaunu karu. 1812. gadā Napoleons uzbruka Krievijai. Lai aizstāvētos pret iespējamo Napoleona uzbrukumu, ar pilsētas vadības ziņu tika nopostītas un nodedzinātas Rīgas priekšpilsētas. Tomēr, kā vēlāk izrādījās, šis solis bija pārsteidzīgs – Napoleons Rīgai nemaz neuzbruka.

Eiropā 18. un īpaši 19. gadsimtā palielinājās tirdzniecības apjoms, kas veicināja Krievijas eksporta pieaugumu. Rīga organiski iekļāvās šajā procesā, kļūdama par vienu no galvenajām Krievijas ostas pilsētām. Pilsētas attīstība kļuva īpaši strauja pēc tam, kad 1856. gadā Krievijas impērijas valdība atļāva likvidēt Rīgas cietoksni, t.i. nojaukt pilsētas nocietinājumus un būvēt mūra ēkas priekšpilsētās. 1862. gadā tika uzbūvēta dzelzceļa līnija, kas caur Daugavpili savienoja Rīgu ar Pēterburgu un citām pilsētām. 1866. gada likums par amatniecības un rūpniecības brīvību pilnīgi likvidēja cunfšu monopoltiesības. 19. gadsimta 2. pusē izveidojās jauna Rīgas rūpniecības seja – metālapstrāde, mašīnbūve, ķīmiskā rūpniecība, šķiedru apstrāde, vadmalas, ķemmdzijas audumu ražošana, papīra, porcelāna, fajansa, korķu ražošana, kokzāģēšana.

Līdz ar kapitālistisko attiecību rašanos pilsētas dzīvē veidojās rūpniecības proletariāts un buržuāzija. Jaunās šķiras nomainīja līdzšinējo kārtu struktūru pilsētā. Tās, īpaši strādniecība, skaitliski strauji pieauga pēc zemnieku brīvlaišanas Vidzemē (1817. g.) un Kurzemē (1819. g.). Rīgas strādnieku šķiras veidošanās process noslēdzās 19. gadsimta 90. gados. Nabadzīgo iedzīvotāju skaita pieaugums izraisīja sociālas problēmas. Jau 1870. gados notika pirmie streiki, bet nozīmīgākais bija 1899. gada Rīgas dumpis. Liela nozīme strādnieku kustības veicināšanā bija Jaunajai strāvai, kas radīja pamatu sociāldemokrātu darbībai. 1904. gadā tika nodibināta Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija.

Kad Krievijā 1905. gadā uzliesmoja revolūcija, Rīga bija viens no galvenajiem šīs sacelšanās centriem. Līdz 1908. gadam Rīgā pastāvēja karastāvoklis, bet līdz 1912. gadam – "pastiprinātas apsardzības stāvoklis".

Pirmā pasaules kara sākumā, tuvojoties frontei, sākās Rīgas uzņēmumu evakuācija. Uz Krievijas iekšējiem rajoniem kopā ar rūpnīcu, fabriku, darbnīcu u.c. uzņēmumu iekārtām tika izvesti apmēram 200 000 kvalificētu strādnieku un viņu ģimenes locekļu. Rīga kļuva par kara nometni, sabiedriskās vietās aizliedza lietot vācu valodu, par Rīgas pilsētas galvu pirmoreiz tika iecelts latvietis – Andrejs Krastkalns. Visu Pirmā pasaules kara laiku Rīgas tuvumā atradās frontes līnija.

1918. gada 18. novembrī Rīgas Otrajā Pilsētas (tag. Nacionālajā) teātrī Latvijas Tautas padome proklamēja Latvijas Republiku un izveidoja Latvijas Pagaidu valdību ar Kārli Ulmani priekšgalā. Par Rīgas pilsētas pagaidu domes vadītāju tika ievēlēts Gustavs Zemgals (amatā līdz 1920. gadam).

1919. gada janvārī varu Rīgā pārņēma Pētera Stučkas vadītie lielinieki. Tomēr jau 1919. gada 22. maijā Rīgu ieņēma vācu landesvēra, dzelzsdivīzijas un latviešu nacionālā karaspēka vienības. Tomēr drīzumā vācu militārās vienības pārtrauca sadarbību ar latviešiem, un uzurpēja varu. 6. jūlijā Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigādes un igauņu karaspēka vienības. 8. jūlijā pilsētā ieradās arī Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība, ko atbalstīja Antantes valstis. 1919. g. oktobrī sākās sīvas cīņas starp Latvijas karaspēku un Pāvela Bermonta – Avalova armiju. 11. novembrī Bermonta karaspēks no Rīgas pievārtes tika padzīts.

File:Saules Akmens no Vansu tilta.jpg

Pēc Pirmā pasaules kara izpostītā Rīga bija kļuvusi par faktisko Latvijas galvaspilsētu, tomēr oficiāls galvaspilsētas statuss tika piešķirts tikai 1931. gadā.

Pirmā pasaules kara laikā Rīga bija smagi cietusi. Tā kā rūpnīcas bija izpostītas un mašīnas evakuētas, Rīgas rūpniecība un lielā mērā arī amatniecība bija iznīcināti, arī iedzīvotāju skaits bija samazinājies vairāk kā par pusi. Tā, ja 1913. gadā Rīgā bija 517 522 iedzīvotāji, tad 1917. gadā - 212 797^[6].

No Krievijas tika atgūta neliela daļa evakuēto uzņēmumu, tomēr pirmskara ražošanas un tirdzniecības apjomi netika sasniegti. Latvijas brīvvalsts laikā Rīga kļuva par samērā latvisku pilsētu pretstatā agrākajam vāciskajam garam.

1940. gada 17. jūnijā Rīgā ienāca PSRS karaspēks, bet jau 1941. gada jūlijā to nomainīja nacistiskās Vācijas armija. Nodega Pētera baznīcas tornis, kas līdz tam bija augstākais koka tornis pasaulē. Kara laikā Rīgā attīstīja tikai tās nozares, kas ražoja kara apstākļiem nepieciešamo (metālrūpniecība, ādu apstrāde, kokapstrāde). Atkāpjoties vācieši uzpridzināja stratēģiski svarīgus objektus pilsētā – tiltus, elektrostacijas, noliktavas, ūdensvadu. Mainoties varām, tika sagrauts arī Melngalvju nams un Rātsnams.

Rīgas rūpniecība pēc Otrais pasaules kara atjaunojās strauji – tika izmantotas lielo rūpnīcu ēkas, kas bija saglabājušās Rīgā no Krievijas impērijas laikiem. Līdz ar rūpniecības attīstību strauji pieauga Rīgas iedzīvotāju skaits, galvenokārt uz iebraucēju no PSRS rēķina. Padomju varas gados Rīga nostiprinājās kā Latvijas centrs, 1980. gadu beigās tās iedzīvotāju skaits tuvojās miljonam, bet latvieši atkal bija mazākumā.

1991. gadā Rīga atkal kļuva par vienu no galvenajiem sacelšanās centriem Padomju Savienībā. Šī gada janvārī pie stratēģiskajiem Rīgas objektiem tika uzbūvētas barikādes, pie kurām nepārtraukti dežurēja Rīgas iedzīvotāji. Pēc Rīgas barikāžu parauga 1991. gada augustā tika veidotas arī barikādes Ļeņingradā un Maskavā, kas lielā mērā izšķīra PSRS likteni.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Rīga atkal kļuva par Latvijas Republikas galvaspilsētu. Tomēr pārejas process bija smags – jaunajos apstākļos konkurenci nespēja izturēt lielākā daļa Rīgas lielo rūpniecības uzņēmumu, kas radīja nopietnu ekonomisko krīzi. Rūpnieciskā ražošana 1990. gados Rīgā samazinājās vairāk nekā par pusi. Lai arī 1990. gadu otrajā pusē bija vērojama rūpniecības stabilizācija, par lielāko rūpniecības pilsētu Latvijā kļuva Liepāja. 1998. gadā Latvijas un, protams, arī uz Rīgas ekonomiku satricināja banku krīze.

{{UNESCO |valsts_en = Latvia |nosaukums = Rīgas vēsturiskais centrs |tips = kultūras |gads = [[1997]] |kritērijs = i, ii |}}

Gadsimta pirmā desmitgade iezīmējās ar strauju celtniecības apjuma pieaugumu, kuru veicināja Latvijas straujā ekonomiskā izaugsme 2000. gados. Rīgā tika uzceltas daudzas daudzstāvu dzīvojamās un ofisu ēkas, no kurām pirmā atjaunotās Latvijas augstceltne bija Saules akmens Ķīpsalā. Tika sākta Latvijas bibliotēkas ēka - Gaismas pils celtniecība. 2008. gadā tika atklāts Dienvidu tilts, kurš bija pirmais, kopš 1970. gadiem, uzbūvētais tilts pār Daugavu. Rīgas Satiksme pilnībā atjaunoja autobusu parku un daļēji atjaunoja vai rekonstruēja trolejbusu un autobusu parku.

2003. gadā Rīgā notika Eirovīzijas dziesmu konkurss. 2006. gada maijā Rīgā notika Pasaules čempionāts hokejā, bet tā paša gada novembrī 19. NATO samits.

Sakarā ar globālo finanšu krīzi 2008. gadā, Latvijas ekonomika, pēc rekordstraujas attīstības 2000. gados, pārkarsa un, nonākot recesijā, daudzi celtniecības un attīstības projekti tika ierobežoti vai apturēti.

Rīgas pilsētas platība ir 307,17 km², bet pierēķinot piepilsētas, galvaspilsētas platība sasniedz aptuveni 7000 km² ar 1,15 miljoniem iedzīvotāju.

File:Riga castle tower.jpg

Rīgas robežu sākumā veidoja pilsētas nocietinājumi, bet apdzīvotā teritorija bija plašāka par nocietinājumos ietverto. Jau 13. gadsimtā ārpus mūriem pastāvēja priekšpilsētas. Pirmais pilsētas aizsardzības mūris stiepās pa tagadējām Kalēju, Zirgu, Krāmu, Daugavas ielām un Rīgas upi. 1210. gadā mūri pagarināja līdz Daugavai. Pilsētas platība mūra iekšpusē bija aptuveni 16 hektāri. 13. gadsimtā beigās pilsētas nocietinājumus paplašināja gar Daugavmalu līdz Sv. Gara tornim, pa Torņu ielu līdz Pulvertornim un pa tagadējo Meistaru ielu līdz kalēju ielai kopā ietverot 28 hektārus lielu teritoriju. Šāda Rīgas robeža saglabājās līdz 16. gadsimtam (nelielas pārmaiņas notika sakarā ar Ordeņa pils būvi). 16. gadsimta vidū sākās jaunas fortifikācijas sistēmas būve, kas ilga aptuveni 100 gadus. Vaļņa iekšpusē tika ietverta aptuveni 35 hektārus liela teritorija. Šīs robežas iezīmē tagadējais pilsētas kanāls un 17. gadsimta beigās celtā Citadele.

1626. gadā izveidoja pilsētas ārējo nocietinājuma joslu ar 11 nelielām skanstīm un palisādēm. 17. gadsimta vidū palisāžu josla stiepās aptuveni pa tagadējo Dzirnavu ielu. 18. gadsimta vidū centrālajā daļā tā pavirzījās līdz tagadējās Ģertrūdes ielai, ietverot aptuveni 305 hektārus. 18. gadsimta 80. gados sākās pilsētas pārplānošanas projekta (izstrādāta 1769. gadā) īstenošana. Tika izveidota aizsardzības distance jeb esplanāde. Paplašinātās priekšpilsētas robežas nostiprināja ar jaunu palisāžu joslu, kas sniedzās līdz tagadējās Matīsa ielai.

Pārcēla arī Rīgas vārtus. 1808. gadā palisādes likvidēja. Līdz 18. gadsimta 80. gadiem pilsētas administratīvās darbības robežas sakrita ar ārējo nocietinājumu līniju. Pārdaugava, kam, izņemot Kobronskansti, nocietinājumu nebija, par priekšpilsētu kļuva 18. gadsimta 80. gados. Šajā laikā uz Rīgu tika attiecināti arī Krievijas policijas noteikumi, tādēļ nodibināja policijas pārvaldi. tai pakļauto teritoriju sadalīja iecirkņos un kvartālos, noteicot atsevišķu pilsētas daļu, kā arī visas pilsētas policijas darbības robežas. Policijas novads ietvēra aptuveni 3300 hektārus. 1828. gadā Rīgas policijas novadam tika noteiktas jaunas robežas, kas ietvēra aptuveni 5200 hektārus lielu teritoriju (ieskaitot ūdeņus). Ar nelieliem grozījumiem robeža pastāvēja visu 19. gadsimtu.

19. gadsimta 60. gados sakarā ar nocietinājumu likvidēšanu tika izstrādāti un apstiprināti vairāki pilsētas apbūves plāni (1857, 1860, 1861). Līdz 19. gadsimta 80. gadiem pilsētas administratīvo iestāžu pārzinātā teritorija aptuveni sakrita ar pilsētas policijai pakļauto teritoriju (izņemot 9 tā saucamās bruņinieku muižas: Hermeliņa, Mellera, Frīdriha muižu, kā arī Lucavsalu, Kojusalu, Vējzaķsalu, Šlotmakera, Vīberta un Lībiešu jeb Lībekas salu, kas bija pakļautas pilsētas policijai, bet administratīvi pilsētas teritorijā neietilpa līdz 19. gadsimta beigām - 20. gadsimta sākumam).

1877. gadā ieviešot Baltijas guberņā 1870. gada Krievijas pilsētu nolikumu, pilsētas pārvaldei pakļāva tā saucamos "nummuru iecirkņus" (aptuveni 6780 hektārus). Tajā ietilpa daudzi atsevišķi no pilsētas patrimoniālā apgabala zemes privātīpašumā, dzimtnomā vai nomā pārgājuši zemes gabali un muižiņas (1879. gadā tādu bija aptuveni 1000). Līdz ar to administratīvajām iestādēm pakļautā teritorija pārsniedza pilsētas policijas novada robežas.

Pēc 1888. gada policijas iestāžu reformas tika likvidēta Rīgas zemes tiesas (landfogtijas) policijas nodaļa, kam bija pakļauts patrimoniālais apgabals. Daļa šā apgabala un Rīgas apriņķa tika nodotas pilsētas policijas pārziņā (aptuveni 19 tūkstoši hektāru). Pilsētas administratīvās darbības zonas bija daudz mazākas. Neatrisinātais Rīgas robežas jautājums radīja daudz sarežģījumu pilsētas saimnieciskajā darbībā un pārvaldē, tāpēc 19. gadsimta 80. gados radās vairāki pilsētas robežu projekti (1882., 1887., 1898.), taču tie netika apstiprināti. 1905. gadā pilsētas valde iesniedza cara valdībai apstiprināšanai jaunu Rīgas robežu projektu, kas paredzēja Rīgai aptuveni 9014 hektāru lielu platību (no tiem 808 hektāri ūdeņu), bet arī tas netika apstiprināts. Projekts paredzēja pilsētai pievienot plašu teritoriju līdz Juglas ezeram un Ķīšezeram, ietverot Biķerniekus, Strazdumuižu, Čiekurkalnu, Mežaparku, Aplokciemu, Mangaļus, kā arī Pārdaugavā - Ziepniekkalnu, daļu Bieriņu muižas, Pleskodāles Balto muižu, Podragu un citas teritorijas. 1919. gadā šo projektu papildināja, paredzot pilsētas robežās ietvert Purvciemu, Spilvi un citas teritorijas (pilsētas kopplatība aptuveni 12 850 hektāru). Taču Rīgas pilsētas robežas jautājums joprojām vēl nebija atrisināts.

1922. gadā tika izdoti noteikumi, kas pilsētas robežu stipri paplašināja. 1924. gada 20. februārī pieņēma likumu par pilsētas administratīvajām robežām. Tas ietvēra aptuveni 20 580 hektārus (kopā ar ūdeņiem). Pilsētas robežās tika iekļauta plaša teritorija Pārdaugavā ieskaitot Bolderāju, Daugavgrīvu, Buļļu muižu, Kleistus, Lielo un Mazo Dammes muižu, Solitūdes muižu, Anniņmuižu, Šampēteri un atlikušo Bieriņu muižas daļu. Daugavas labajā krastā pilsētai pievienoja Ķengaragu, Dreiliņus, Vecmīlgrāvi un daļu Mangaļsalas. 1927. gada 11. jūnijā Rīgas pilsētas teritorijā tika iekļauts Jaunciems.

Padomju Savienības varas gados Rīgas pilsētas robežas vairākkārtīgi mainījušās un paplašinājušās (1968. un 1974. gadā). No 1946. līdz 1959. gadam Rīgas pilsētas sastāvā kā atsevišķs rajons ietilpa Jūrmala. Rīgas tagadējās robežas pastāv kopš 1974. gada.

2006. gadā Rīgā norisinājās Pasaules čempionāts hokejā. Rīgā bāzēts Kontinentālās hokeja līgas klubs Rīgas "Dinamo". Latvijas hokeja līgā spēlē HK Rīga 2000, Rīgas "Concept", HS Rīgas "Prizma/Hanza", SK Rīga 18, kā arī SK LSPA/Rīga.

Latvijas futbola Virslīgā spēlē Skonto FC, FK Daugava Rīga, kā arī RFS/Olimps.

Katru pavasari Rīgā notiek Rīgas maratons.

Rīgā bāzēti arī vairāki basketbola klubi - Barons/LMT, ASK Rīga, BK VEF Rīga, BK Ķeizarmežs, kā arī sieviešu klubs TTT Rīga.

Rīgas pilsēta atrodas Latvijas centrālajā daļā, Rīgas jūras līča dienvidu piekrastē, Viduslatvijas zemienē, Rīgavas un Tīreļu līdzenuma teritorijā, abos Daugavas krastos (teritoriju Daugavas kreisajā krastā sauc par Pārdaugavu). Rīga ir tipiska līdzenuma pilsēta ar atsevišķiem pauguriem, no kuriem augstākais ir Dzegužkalns - 26 metri virs jūras līmeņa. Vidējais virsmas augstums ir aptuveni 6 metri.

Izplatīti leduslaikmeta beigu posma un pēcleduslaikmeta Baltijas ledus ezera abrāzijas-akumulācijas, Litorīnas un Pēclitorīnas jūras un deltu akumulatīvie, upju erozijas un akumulatīvie veidojumi, pēcleduslaikmeta kāpas, purvi. Pārsvarā plakani vai viļņoti, vietām pārpurvoti līdzenumi, kas atrodas 1-11 metrus virs jūras līmeņa. Vietām stiepjas vairākus kilometrus garas, paugurainas kāpu grēdas un atsevišķi 1-3 hektāri lieli kāpu masīvi, kuru augstums 10-28 metri virs jūras līmeņa.

{{Galvenais|Rīgas klimats}}

Rīgas klimata veidošanā svarīga nozīme ir Atlantijas okeāna mēreno platuma grādu gaisa masām, kas saistītas ar aktīvu ciklonisko darbību. Tāpēc bieži ir nokrišņi un apmācies laiks. Vasaras ir relatīvi vēsas. Aptuveni 220 dienas gadā Rīgā valda jūras gaisa masas. Klimatu ietekmē arī apbūve, saimniecisko objektu izvietojums, laukumu un parku platība, lielu ūdenstilpju (Rīgas jūras līča, Daugavas, Ķīšezera) tuvums. Gaisa piesārņojuma dēļ vidējā temperatūra parasti ir 2-3 grādi augstāka nekā tās tuvākajā apkārtnē.

Saules leņķa maksimums ir 22. jūnijā, 56,4°, bet zemākais 22. decembrī, tikai 9,6° virs horizonta. Rīgā visos gadalaikos ir palielināts mākoņainums, tāpēc faktiskais saules spīdēšanas ielgums vasarā ir 54-57%, ziemā tikai 14-25% no iespējamā. Vidēji gadā saule Rīgā spīd 1812 stundas - atiecīgi jūnijā vidēji 282 stundas, bet decembrī 25 stundas. Ziemā bez saules ir vidēji 13-20, bet vasarā tikai 1-2 dienas mēnesī. Summārā gada radiācija Rīgā sasniedz 3460,9 MJ/m² (82 kcal/cm²), no tās jūnijā - 615,9 MJ/m² (82 kcal/cm²), bet decembrī 25,2 MJ/m² (0,6 kcal/cm²).

Viszemākās gaisa temperatūras Rīgā parasti tiek reģistrētas janvārī un februārī.

• -34,9°C (1956. gada 1. februāris)
• -33,7°C (1970. gada 30. janvāris)

Visaugstākās gaisa temperatūras Rīgā parasti tiek reģistrētas jūlijā un augustā.

• +34,5°C (1885. gada 15. jūlijs) ^[7]
• +34,1°C (2002. gada jūlijs)
• +33,6°C (1959. gada 13. jūlijs un 2002. gada augusts)

Okeāna gaisa masu ietekmē ziemā ir raksturīgi atkušņi, pat līdz 10 dienām mēnesī. Sala periodi parasti sākas decembra vidū un turpinās līdz februāra beigām. Ļoti aukstas ziemas pēdējos 50 gados bijušas 1939/1940, 1941/1942, 1955/1956, 1978/1979, 1984/1985, 1986/1987 gados. Vasarā gaisa temperatūra galvenokārt no +5 ... +15 grādiem naktī līdz +20 ... +25 grādiem dienā. Diennakts temperatūras amplitūda sasniedz 8-10 grādus, reizēm pat 20 grādus. Periods, kad vidējā diennakts temperatūra Rīgā pārsniedz +15 grādus nav garš, no jūnija vidus līdz augusta beigām. Karsts laiks, kad vidējā diennakts temperatūra pārsniedz +25 grādus, maksimāli iespējama 7-9 dienas vasarā (1936, 1939. gadi). Pavasaris ir auksts un ieildzis, bet rudens silts un garš.

Veģetācijas periods, kad diennakts vidējā temperatūra +5°C vai augstāka, sākas vidēji 14. aprīlī un ilgst 192 dienas, augu augšanas aktīvais periods (temperatūra +10°C vai augstāka) - 144 dienas. Salnas parasti beidzas ap 25. aprīli, bet atsevišķos gados var būt vēl 15. maijā (1927. gads). Agrākās rudens salnas reģistrētas 1906. gada 26. septembrī. Apkures sezona, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra ir +8°C vai zemāka, sākas 8. oktobrī un ilgst 204 dienas. Pilsētas centrā, tāpat kā visās lielajās pilsētās, ir siltāks nekā nomalēs. Ziemā šī temperatūras starpība var sasniegt pat 8-10 grādus un vairāk. Daudz agrāk beidzas pavasara un vēlāk sākās rudens salnas (atšķirība līdz 20 dienām).

Mēreno platuma grādu jūras gaisa masas valda vidēji 179 dienas gadā. Aukstajā gadalaikā tās bieži rada atkusni, bet dažos gados padara stipri maigāku pat visu ziemu. vasarā tās atnes vēsu, mākoņainu un lietainu laiku. Sevišķi vēsa un lietaina bija 1974. gada vsara. Ciklonu maksimums vērojams rudenī - 55 dienas, vasarā - 41 dienu. Reizēm 50-60 dienas gadā ieplūst arktiskās gaisa masas, kas izraisa strauju gaisa temperatūras pazemināšanos, bet ziemā stipru salu ar temperatūrām zem -30°C. Tomēr parasti tas nesaglabājas ilgāk par 2-3 dienām. Dienvidu cikloni no Vidusjūras un Melnās jūras dažreiz vasarā atnes tropiskās gaisa masas. Ik gadu vidēji 160-180 dienas Rīgā valda anticikloni. Tad parasti ir sauss un skaidrs laiks. Ziemā tie stipri pazemina temperatūru, bet vasarā ir cēlonis ilgstošam karstumam. Anticiklona ietekmē sevišķi sausa un karsta bija 1972. gada vasara. Gada laikā Rīgai vidēji pāri iet 170-180 dažādas atmosfēras frontes. Ar tām saistās vēja pastiprināšanās, nokrišņi, pērkona negaisi, krusa, puteņi. Ziemā Siltās atmosfēras frontes izraisa atkalu, miglu un smidzinošu lietu.

Rīgas vidējās, minimālās un maksimālās temperatūras, kā arī vidējā nokrišņu daudzuma tabula.^{[8] [9]} {{RigaMeteoData}}

File:Balodis Tuvplana.jpg

Rīgā primārā ir piejūras līdzenumu fauna, kas sastāv no priežu un jaukto mežu dzīvniekiem, no zālāju un purvu, smilšainu un purvainu augšņu iemītniekiem, kā arī no dažāduūdenstilpju apdzīvotājiem. Līdz ar cilvēka saimnieciskās darbības intensifikāciju pilsētas fauna ir radikāli pārmainījusies un noplicinājusies. Rīgas centrālajā daļā primārā fauna ir gandrīz pilnīgi iznīkusi, daļēji tā saglabājusies izklaidus apbūvētajos rajonos, bet samērā labi pilsētas perifērijā.

Rīgas zīdītājdzīvnieku fauna nav speciāli pētīta, tādēļ precīzu konstatēto sugu skaitu nevar precīzi noteikt. Pilsētas nomalēs, kā arī dzīvojamajos rajonos samērā beiži ieklejo aļņi, dažkārt stirnas, retāk mežacūkas, vairākkārt ieklīdušas rudās lapsas. Mežos, kapsētās un parkos sastopamas Eirāzijas vāveres, pilsētas nomalēs un Daugavas salās - pelēkais zaķis, piemērotos biotopos iespējams atrast Eiropas kurmi, retāk Eiropas eži, kā arī meža cirsli un mazo cirsli. No plēsējiem Rīgas teritorijā konstatēta Amerikas ūdele (galvenokārt gar Daugavu), retāk sesku un meža caunu.

Daudzveidīga ir Rīgas putnu fauna. Reģistrētas aptuveni 250 sugas no 308 Latvijā sastopamajām. Aptuveni 150 sugas Rīgas teritorijā ligzdo. Vairākums logzdotāju pilsētā veido nelielas populācijas. Lielas populācijas ir putniem, kuru ligzdošana ir saistīta ar ēkām - piemēram mājas balodis, mājas zvirbulis, arī svīre un kovārnis. Dažas putnu sugas Rīgā konstatētas tikai vienu reizi. Dzīvojamo namu rajonos, apstādījumos un parkos dominē lielā zīlīte, bieži sastopams melnais mežastrazds, parastā žubīte, gaišais ķauķis, sīlis, gredzena ūbele, vārna un žagata. Kapsētās un lapu koku audzēs sastopama arī lakstīgala, sarkankrūtīte, melnais mušķērājs, daudz zīlīšu, ķauķu, ķauķīšu. Priežu mežos mīt parastā žubīte, vītītis, cekulzīlīte, rudais erickiņš. Daugavā un ezeros ir milzīgas lielo ķīru kolonijas. Pļavās sastopama ķīvīte, smiltājos - upes tārtiņš, ūdenstilpēs - meža pīle.

File:Plavnieku mikrorajons.jpg

Rīgas pilsēta ir iedalīta sešās administratīvās vienībās:

• Centra rajons (3 km²)
• Kurzemes rajons (79 km²)
• Zemgales priekšpilsēta (41 km²)
• Ziemeļu rajons (77 km²)
• Vidzemes priekšpilsēta (57 km²)
• Latgales priekšpilsēta (50 km²)

Pēc platības lielākais ir Kurzemes rajons bet mazākais Centra rajons. Pēc iedzīvotāju skaita lielākā ir Latgales priekšpilsēta, savukārt Vidzemes priekšpilsēta un Centra rajons pēc nacionālā sastāva ir vienīgie, kuros latviešu ir vairāk nekā krievu tautības iedzīvotāju. Interesants fakts ir arī tas, ka Vidzemes un Zemgales priekšpilsētas ir vienīgās, kurās iedzīvotāju skaits pēdējo gadu (2006-2008) laikā ir pieaudzis, savukārt Latgales priekšpilsētā tas ir samazinājies visstraujāk. ^[10]

• Apdzīvojamās platības aizņem 67,00 km² (21,8%)
• Rūpnieciskās platības aizņem 52,45 km² (17,0%)
• Ielas un ceļi aizņem 24,64 km² (8,0%)
• Parki aizņem 57,54 km² (19,0%)
• Ūdens platība aizņem 48,50 km² (15,8%) ^[11]

Kopš pirmās Latvijas brīvvalsts laikiem Rīgai nav bijis oficiāli apstiprināts pilsētas teritoriālais iedalījums, kas būtu sīkāks par sešu administratīvi teritoriālo vienību iedalījumu (rajoni un priekšpilsētas), tomēr nosacīti Rīga bija sadalīta 47 rajonos, jeb mikrorajonos. Mikrorajonu robežas tikai daļēji sakrita ar priekšpilsētu robežām un savstarpējās robežas bija visai nosacītas. Vēsturiski bija izveidojies arī sīkāks mikrorajonu iedalījums. Kā piemēru var minēt Spilvi, kura sastāvēja no Beķermuižas, Krēmeriem, Voleriem, Rātsupes un Lielās muižas. Tas, ka pilsētai nebija šāda - sīkāka iedalījuma, bieži vien radīja problēmas, jo rajonu robežām oficiāli neeksistējot, iedzīvotāju un komunālo dienestu interpretācija par šo tēmu, bija diezgan atšķirīga.

2008. gadā Rīgas Domes pilsētās attīstības departamentā aizsākās darbs pie Rīgas jaunās rajonu, jeb pēc jaunā plāna - apkaimju definēšanas. Šis plāns vēl nav oficiāli apstiprināts, bet kad tas tiks izdarīts, tad Rīga sastāvēs no 59 apkaimēm, katra ar savu centru, savu unikālo ainavisko un arhitektonisko veidolu. Galvenais šīs reformas iemesls ir iespēja izpētīt katras šīs apkaimes, katra mazā reģiona specifiku. Kādi ir iedzīvotāji, kāda ir infrastruktūra, kādas vajadzības tālākai dzīves vides pilnveidošanai.^{[12] [13]}

Par Rīgas pilsētas iedzīvotāju skaitu demogrāfisko struktūru līdz 18. gadsimtam tiešu avotu nav. Balstoties uz netiešiem avotiem (hronikas, namnieku un tirgotāju saraksti, parādu grāmatas), iespējams noteikt, ka 13. gs. sākumā Rīgā dzīvoja aptuveni 1 tūkstotis cilvēku, 13. gadsimta trīsdesmitajos gados vairāk nekā 2 tūkstoši, 14. gadsimta pirmajā pusē 6-7 tūkstoši, 14. gadsimta otrajā pusē (pēc mēra) 4-5 tūkstoši, bet 15. gadsimtā aptuveni 8 tūkstoši cilvēku. Pilsētas ekonomiskā uzplaukuma laikā 16. gadsimta vidū (pirms Livonijas kara) iedzīvotāju skaits sasniedza 12-16 tūkstošus. Rīga bija viena no lielākajām Baltijas jūras piekrastes pilsētām. 17. gadsimta demogrāfisko situāciju ietekmēja ilgstošs karš, bads, mēris, kā arī ekonomiskais pagrimums. 17. gadsimta beigās Rīgas iedzīvotāju skaits samazinājās līdz 10 tūkstošiem. 18. gadsimta pirmajā pusē pilsētas iedzīvotāju skaitu negatīvi ietekmēja Ziemeļu karš un mēris. 1720. gadā Rīgā bija mazāk kā 6 tūkstoši, 1728. gadā aptuveni 10 tūkstoši iedzīvotāju.

18. gadsimta beigās Baltijas guberņās sākās tā saucamā iedzīvotāju revīzija — zinātniski organizētas iedzīvotāju skaitīšanas priekšteces. Krievijā iedzīvotāju revīzijas izdarīja jau no 18. gadsimta sākuma (pavisam to bija 10), bet Baltijas guberņās — sākot ar 4. revīziju (1782). Rīgas iedzīvotāju revīziju (izņemot 10.) sarakstos ierakstīja visus civiliedzīvotājus, tādējādi ir samērā precīzi zināms faktiskais iedzīvotāju skaits pilsētā. No 18. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta pirmajai pusei (1782-1812) Rīgas civiliedzīvotāju skaits palielinājās par vairāk kā 40 tūkstošiem, kas ir 2,7 reizes. Samērā strauji Rīgas iedzīvotāju skaits palielinājās 19. gadsimta sākumā, stipri samazinājās 1812. gada Tēvijas kara laikā un nākamajā gadu desmitā, turpretim strauji palielinājās 19. gadsimta 20. gadu otrajā pusē un it īpaši pēc 60. gadiem, galvenokārt sakarā ar to, ka Rīgā ieplūda daudz ieceļotāju. Sākot ar 1867. gadu, Rīgā sāka organizēt tautas skaitīšanas, tāpēc demogrāfiskās ziņas jau ir daudz precīzākas. Tieši 19. gadsimta pēdējā trešdaļā un 20. gadsimta sākumā notika ļoti strauja Rīgas iedzīvotāju skaita palielināšanās, ko veicināja feodālisma laikmetam raksturīgo ierobežojumu atcelšana, zemnieku atbrīvošana no dzimtbūšanas, strauja rūpniecības attīstība. 1881. gadā Rīgā dzīvoja 169 tūkstoši cilvēku. 19. un 20. gadsimta mijā — gandrīz 300 tūkstoši, 1913. gadā — 482 tūkstoši (kopā ar patrimoniālo apgabalu 517 tūkstoši) un tā bija viena no lielākajām pilsētām Krievijā. 19. gadsimtā Rīgas iedzīvotāju skaits palielinājās 10 reižu, bet laika posmā no 1867. līdz Pirmā pasaules kara sākumam (Rīgas teritorija šajā laika posmā divkāršojās) — gandrīz 5 reizes. Visstraujāk iedzīvotāju skaits pieauga 1867-1881, 1895-1899 un 1911-1913 (par vairāk kā 3% gadā).

File:489351.jpg.jpg

Pirmā pasaules kara, vācu okupācijas un Pilsoņu kara laikā Rīgas iedzīvotāju skaits samazinājās gandrīz 3 reizes; 1920. gadā Rīgā bija 185 tūkstoši iedzīvotāju. Atgriežoties kara bēgļiem, 1920.-1925. gadā, iedzīvotāju skaits palielinājās gandrīz divkārt, taču turpmāk tas pieauga gausi. Pirmās Latvijas brīvvalsts, pēdējā tautas skaitīšanas laikā 1935. gadā Rīgā bija 385 tūkstoši iedzīvotāju, bet no 1939. līdz 1941. gadam sākās iedzīvotāju skaita samazināšanās (sakarā ar vāciešu repatriāciju). 1941. gada sākumā Rīgā bija 335 tūkstoši iedzīvotāju (mazāk nekā 1925. gadā).

Otrā pasaules kara un vācu okupācijas laikā Rīga zaudēja vairāk kā 100 tūkstošus cilvēku jeb 1/3 iedzīvotāju kopskaita (militārpersonu un civiliedzīvotāju bojāeja, gandrīz visu ebreju tautības iedzīvotāju iznīcināšana, rīdzinieku aizvešana vai aizbraukšana uz Vāciju u.c.). Pēc vērtējuma, 1944. gada oktobrī Rīgā bija tikai 226 tūkstoši cilvēku. Pirmajos pēckara gados (nu jau Padomju Savienības sastāvā), līdz ar strauju ekonomikas attīstību, Rīgas iedzīvotāju skaits palielinājās ātri. Mājās atgriezās demobilizētie un izbraukušie, uz Vāciju un citām vācu okupācijas zemēm aizvestie, no visas Padomju Savienības ieradās imigranti (pārsvarā krievu, ukraiņu un baltkrievu tautības) darbam Latvijā. Rezultātā no 1946. līdz 1950. gadam Rīgas iedzīvotāju skaits pieauga vidēji par 50 tūkstošiem cilvēku gadā un 1951. gada sākumā sasniedza 500 tūkstošus. Turpmākajos gados iedzīvotāju skaits palielinājās lēnāk, tomēr vidējais ikgadējais absolūtais Rīgas iedzīvotāju skaita pieaugums 1951. līdz 1987. gadam bija 11. tūkstoši (1979. līdz 1987. — 8 tūkstoši). 1960-to gadu sākumā Rīgas iedzīvotāju skaits pārsniedza 600 000, 1967. gadā — 700 000, 1976. gadā — 800 000, 1986. gada beigās 900 000. Lielāko daļu iedzīvotāju skaita pieauguma veidoja mehāniskais pieaugums, taču arī dabiskais pieaugums visā Padomju Savienības okupācijas laikā bija pozitīvs. PSRS republiku galvaspilsētu vidū Rīga iedzīvotāju skaita ziņā 1980-to gadu vidū bija 9. vietā, bet visu PSRS pilsētu vidū — 26. vietā.

Astoņdesmito gadu vidū tika prognozēts, ka līdz 2000. gadam rīdzinieku skaits pārsniegs 1 miljonu, bet šis scenārijs nepiepildījās. Rīga iedzīvotāju skaita maksimumu sasniedza 1990. gadā — 909 135 cilvēki. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, dēļ Krievijas pilsoņu un karaspēka atgriešanās Krievijā, kā arī dēļ ekonomiskās situācijas krasas pasliktināšanās, iedzīvotāju skaits Rīgā sāka strauji samazināties. 1990. gadā iedzīvotāju skaits samazinājās par 8680, 1991. gadā par 10 714 bet 1992. gadā pat par 26 084 cilvēkiem un 1993. gada sākumā Rīgā bija jau vairs 863 657 iedzīvotāju. Turpmāk skaita samazināšanās tempi palēninājās. 1996. gada otrajā pusē Rīgas iedzīvotāju skaits noslīdēja zem 800 000. 2000. gada 1. janvārī Rīgā dzīvoja 764 329 cilvēku un ikgadējais samazinājums noslīdēja zem 10 000 iedzīvotāju gadā. 21. gadsimta pirmās dekādes beigās Rīgas iedzīvotāju skaits vēl arvien samazinājās, bet temps bija gandrīz apstājies. 2007. gadā iedzīvotāju skaits samazinājās par 5 114 iedzīvotājiem un 2008. gada sākumā Rīgā dzīvoja 717 371 cilvēku.^[14]

File:Iedzivotaju skaits Riga 1990 2010.png

Gads Iedz. skaits 1767 19 500 1800 29 500 1840 60 600 1867 102 600 1881 169 300 1897 282 200 1913 517 500 1920 185 100 [11] 1930 377 900 1940 353 800

Gads Iedz. skaits 1941 335 200 1945 228 200 [15] 1950 482 300 1955 566 900 1959 580 400 1965 665 200 1970 731 800 1975 795 600 1979 835 500 1987 900 300

Gads Iedz. skaits 1990 909 135 1991 900 455 1992 889 741 1993 863 657 1994 843 552 1995 824 988 1996 810 172 1997 797 947 1998 786 612 1999 776 008

Gads Iedz. skaits 2000 764 329 2001 756 627 2002 747 157 2003 739 232 2004 735 241 2005 731 762 2006 727 578 2007 722 485 2008 717 371 2009 715 978

File:Nacionalais sastavs Riga 2009.png

Nacionālais sastāvs Rīgā ir polarizēts. Vērojamas tendences, ka samazinoties iedzīvotāju skaitam pilsētā, samazinās arī gandrīz visu etnisko grupu iedzīvotāju skaits, tomēr latviešu, kā arī citu, mazāku grupa skaits samazinās lēnāk, nekā piemēram krievu skaits, kuri samazinās visstraujāk. Ir arī tādas grupas, kas skaitliski pat palielinās - pie tādām grupām var pieskaitīt čigānus un vāciešus, kā arī citas, vēl sīkākas grupas.

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, 2009. gada 1. janvārī tas bija sekojošs.

Iedzīvotāju nacionālais sastāvs Rīgā 2009. gadā.
Tautība	Procenti	Iedz. skaits
Latvieši	42,24%	302 492
Krievi	41,29%	295 679
Baltkrievi	4,25%	30 441
Ukraiņi	3,91%	28 017
Poļi	1,99%	14 310
Ebreji	1,08%	7 759
citi	5,21%	37 312

File:MB Citaro O530.jpg

{{Galvenais|Sabiedriskais transports Rīgā}}

Sabiedriskais transports Rīgā sastāv no 53 autobusu, 20 trolejbusu un 11 tramvaju līnijām, kas savā starpā savieno visas Rīgas priekšpilsētas.

Pirmās autobusu satiksmes līnijas tika atklātas 1924. gadā. Līdz 1938. gadam visas autobusu līnijas piederēja privātiem uzņēmējiem. 19 autobusu līnijās kursēja 151 autobuss, pārvadājot 29,25 miljonus pasažieru. Pašvaldības autobusu sabiedriskā transporta atklāšana notika 1938.gada 1. jūlijā.

Pirmais trolejbusu maršruts Rīgā tika izveidots no Daugavpils ielas līdz Viestura dārzam. Tas notika atklāts 1947. gada 4.novembrī plkst. 16.30 Krišjāņa Valdemāra ielas un Kalpaka bulvāra krustojumā. Pirmie Rīgā kursēja pirms kara Jaroslavļas Autobusu rūpnīcā būvētie JTB trolejbusi, kuri jau bija lietoti. Pirmie trolejbusi bāzējās 1. depo (tagadējā 5. tramvaju depo) Brīvības ielā, vēlāk tie tika pārvietoti uz 2. tramvaju depo (tagadējo 1. trolejbusu parku) Ganību dambī. 1948. gadā tika atklāta trolejbusu līniju no Centrāltirgus uz Sarkandaugavu, ko drīz pēc tam pagarināja līdz Mežaparkam. Piecdesmitajos gados trolejbusu parks tika papildināts ar Engelsā (Krievija) ražotajiem trolejbusiem.

1882. gada 23. augustā tiek atklātas pirmās zirgu tramvaja līnijas, kuras apkalpoja 95 zirgi. Rīgu jauna satiksmes veida ierīkošanā apsteidza Liepāja, kur jau 1899. gadā sāka darboties pirmā elektriskā ielu dzelzceļa līnijas Baltijā. Rīgā pirmais elektriskais tramvajs pa Aleksandra ielu (tagad Brīvības iela) sāka kursēt1901. gada 23. jūlijā.

• Rīgas dzelzceļa stacija
• Starptautiskā lidosta "Rīga"
• Rīgas pasažieru osta
• Rīgas metropolitēns

Rīgai ir sadraudzības attiecības ar šādām pilsētām:^[20]

Rīgai ir sadraudzības attiecības ar šādām pilsētām:^[21]

Olborga, Denmark	Almati, Kazakhstan	Amsterdama, Netherlands	Astana, Kazakhstan
Pekina, China	Bordo, France	Brēmene, Germany	Kērnsa, Australia
Kalē, France	Dalasa, USA	Florence, Italy	Kijeva, Ukraine
Kobe, Japan	Minska, Belarus	Maskava, Russia	Norčēpinga, Sweden
Pori, Finland	Providensa, USA[22]	Rostoka, Germany	Sanktpēterburga, Russia
Santjago, Chile	Stokholma, Sweden	Sudžou, China	Taipeja, Taiwan
Tallina, Estonia	Varšava, Poland	Viļņa, Lithuania

• Uzraksts "Rīga" pie pilsētas robežas uz Jūrmalas šosejas.
  Uzraksts "Rīga" pie pilsētas robežas uz Jūrmalas šosejas.
• Rīgas centrs. Skats no Pēterbaznīcas skatu laukuma.
  Rīgas centrs. Skats no Pēterbaznīcas skatu laukuma.
• Rīgai dāvinātais pulkstenis no tās sadraudzības pilsētas Kobes. Tas rāda laiku abās pilsētās.
  Rīgai dāvinātais pulkstenis no tās sadraudzības pilsētas Kobes. Tas rāda laiku abās pilsētās.
• Vecrīga, raugoties no Daugavas.
  Vecrīga, raugoties no Daugavas.
• Vanšu tilts pār Daugavu.
  Vanšu tilts pār Daugavu.
• Rīgas centrālā daļa.
  Rīgas centrālā daļa.
• Rīgas ostas iekraušanas celtņi
  Rīgas ostas iekraušanas celtņi

Rīga

Personības, kas dzimušas Rīgā:

režisors Oļģerts Kroders (1921-), tēlniece Līvija Rezevska (1926-2004), rakstnieks Zigmunds Skujiņš (1926-), mākslinieks Boriss Bērziņš (1930-), komponists Raimonds Pauls (1936-), aktieris Juris Strenga (1937-), Latvijas valsts prezidente no 1999. līdz 2007. gadam Vaira Vīķe-Freiberga (1937-), Latvijas valsts prezidents no 1993. līdz 1999. gadam Guntis Ulmanis (1939-), aktrise un politiķe Ausma Kantāne-Ziedone (1941-), komponists Imants Kalniņš (1941-), režisore Māra Ķimele (1943-), aktrise Lilita Ozoliņa (1947-), komponists Juris Karlsons (1948-), aktieris Rūdolfs Plēpis (1950-), dziedātājs un komponists Adrians Kukuvass (1951-), politiķis Ivars Godmanis (1951-), aktieris Juris Gornavs (1951-), aktrise Mirdza Martinsone (1951-), operdziedātāja Inese Galante (1954-), aktieris Januss Johansons (1956-),

aktieris Harijs Spanovskis (1958-), aktieris Juris Frinbergs (1959-), dziedātājs Roberts Gobziņš (1964-), aktrise Ilze Pukinska (1965-), politiķis Aigars Kalvītis (1966-), aktieris Andris Makovskis (1966-2009), hokejists Artūrs Irbe (1967-), diriģents Māris Sirmais (1969-), hokejists Sergejs Naumovs (1969-), aktrise Anna Putniņa (1971-), dziedātājs Normunds Rutulis (1971-), aktieris Dainis Gaidelis (1972-), aktieris Egons Dombrovskis (1972-), žurnālists Jānis Domburs (1972-), mūziķis un brīvmākslinieks Kaspars Bindemanis (1972-), hokejists Sergejs Žoltoks (1972-2004), aktrise Baiba Broka (1973-), maratonu skrējēja Jeļena Prokopčuka (1976-), mūziķis Gustavs Butelis (1978-), vingrotājs Igors Vihrovs (1978-),

kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis (1978-), hokejists Edgars Masaļskis (1980-), aktrise Sarmīte Rubule (1980-), vijolniece Baiba Skride (1981-), dziedātājs Gunārs Kalniņš (1981-), hokejists Lauris Dārziņš (1985-), dziedātāja Elīna Fūrmane (1986-), tenisists Ernests Gulbis (1988-), hokejists Kaspars Daugaviņš (1988-).

• Sabiedriskais transports Rīgā
• Rīgas Satiksme
• Rīgas Dome
• Rīgas arhibīskapi
• Daudzstāvu dzīvojamie rajoni Rīgā
• Radio Rīgā

• Rīgas pilsētas domes portāls
• CitaRīga - Portāls par Rīgu un Rīgas vēsturi
• Virtuāla ekskursija pa Vecrīgu
• Rīgas vēsture fotogrāfijās
• Rīgas vēstures kinometeriāli
• Par velosatiksmi Rīgā
• Rīga Latvijas ceļvedī
• Laikraksts "Rīgas Pilsētas Vēstis
• Rīga fotogrāfijās
• Lietuviešu Wiki
• Rīgas ievērojamās vietas (in Russian)
• Rīgas ceļvedis pa labākajām kafejnīcām, bāriem, restorāniem un kultūras iestādēm (in English)
• sites-of-memory.de Pieminekļi Rīgā (in English)
• LitDok Austrumviduseiropa (Herder-Institut Marburg)