Patriks Meinards Stjuarts Blekets, barons Blekets (angļu: Patrick Maynard Stuart Blackett, Baron Blackett; dzimis 1897. gada 18. novembrī, miris 1974. gada 13. jūlijā) bija angļu fiziķis. Pazīstams ar pētījumiem, izmantojot Vilsona kameras metodi, kā arī ar darbiem kosmiskā starojuma un paleomagnētisma jomā, par ko 1948. gadā ieguva Nobela prēmiju fizikā.[1] Patriks Blekets Otrā pasaules kara laikā bija viens no operāciju pētīšanas pamatlicējiem.
Dzimis Londonā biržas brokera ģimenē. Mācījās Karaliskās flotes koledžā. Kā flotes apakšleitnants piedalījās kaujās Pirmajā pasaules karā. 1919. gadā tika nosūtīts uz kursiem Kembridžas Universitātē. Iepazinies ar Kavendiša laboratoriju, Blekets nolēma pamest dienestu flotē, un iestājās Kembridžas Universitē, kuru beidza 1921. gadā, un veica pētījumus Kavendiša laboratorijā pie Ernesta Rezerforda. Vēlāk strādāja vairākās universitātēs, bet Otrā pasaules kara laikā - dažādās ar valsts aizsardzību saistītās iestādēs. Pēc kara atgriezās akadēmiskā darbā, iespējams, savas kreisās politiskās pārliecības dēļ — Blekets bija pret to, lai Lielbritānijai būtu atomieroči un viņš bija redzams Indijas aizstāvis. Tomēr vēlāk, Harolda Vilsona valdības laikā, Blekets bija viens no Lielbritānijas Tehnoloģiju ministrijas izveides idejiskajiem ierosinātājiem un strādāja par valdības konsultantu.
Miris Londonā 1974. gadā.
|
|---|
| | 1901—1925 | |
|---|
| | 1926—1950 | |
|---|
| | 1951—1975 | |
|---|
| | 1976—2000 | |
|---|
| | 2001—pašlaik | |
|---|
|
.svg){kind=small}
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Patriks Blekets.