Nacionālsociālisms

Nacionālsociālisms (vācu: Nationalsozialismus), bieži saīsināts kā nacisms, ir totalitāra, ultranacionālistiska un rasistiska ideoloģija, kas radās 20. gadsimta sākumā un kļuva par Vācijas valsts oficiālo doktrīnu laikā, kad valsti vadīja Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija (NSDAP) Ādolfa Hitlera vadībā (1933–1945). Nacionālsociālisms apvienoja radikālu vācu nacionālismu, antisemītismu, rasismu, militārismu un antikomunismu, uzsverot vācu tautas pārākumu un nepieciešamību pēc “dzīves telpas” (Lebensraum) paplašināšanas. Nacionālsociālisma ideoloģija balstījās uz vadoņa principu (Führerprinzip), kas paredzēja neierobežotu līdera varu, un rasu teoriju, kas klasificēja cilvēkus hierarhiski, piešķirot “āriešiem” dominējošu lomu, uzskatot citas tautas, īpaši ebrejus, par Vācijas ienaidniekiem.^[1] Šī ideoloģija noveda pie holokausta, kurā tika iznīcināti miljoniem cilvēku, kā arī izraisīja Otro pasaules karu.^[2] Pēc Trešā reiha sakāves 1945. gadā nacionālsociālisms tika aizliegts, un tā ideoloģija joprojām ir starptautiski nosodīta.

Nacionālsociālisms tiek uzskatīts par fašisma formu vai variāciju. NSDAP savu doktrīnu sākotnēji formulēja 25 punktu nacionālā sociālisma programmā. Nacionālsociālisma galvenie elementi bija antiparlamentālisms, panģermānisms, rasisms, kolektīvisms, eigēnika, antikomunisms, totalitārisms, kā arī pretošanās gan ekonomiskajām, gan politiskajam liberālismam.

Nacionālsociālisma ideoloģija veidojās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, balstoties uz vairākām politiskām un filozofiskām ietekmēm. Viens no tās pamatprincipiem bija sociāldarvinisms, kas tika interpretēts kā rasu cīņa par izdzīvošanu.^[3][4] Vācu filozofa Artūra de Gobino un britu rakstnieka Hjūstona Stjuarta Čemberlena teorijas par “āriešu rases” pārākumu veicināja rasistisko domāšanu, kas vēlāk kļuva par nacionālsociālisma pamatu. Vācijas Impērijas laikā (1871–1918) veidojās spēcīgs vācu nacionālisms, kas saistījās ar antidemokrātiskām un autoritārām idejām. Pēc Pirmā pasaules kara (1914–1918) Vācija saskārās ar Versaļas līguma sekām, tas ir, piedzīvoja teritoriālus zaudējumus, ekonomisko krīzi un pazemojumu, kas radīja neapmierinātību sabiedrībā. Tajā pašā laikā pieauga antisemītisma un antikomunisma idejas. Dolchstoßlegende jeb “Dūriens mugurā” bija mīts, kas apgalvoja, ka Vācija Pirmā pasaules kara laikā tika nodota no iekšienes, īpaši no civiliedzīvotāju un kreiso politisko spēku puses, kas izraisīja militāro sakāvi. Lai gan šī leģenda sākotnēji nebija tieši vērsta pret ebrejiem, nacionālsociālistu propaganda vēlāk to pielāgoja, lai vainotu ebrejus un citus “iekšējos ienaidniekus” Vācijas problēmās.^[5][6] Nacionālsociālisti uzskatīja, ka patriotisma trūkums bija kara zaudēšanas iemesls — pamiera noslēgšanas brīdī frontes līnijas neatradās tā laika Vācijas teritorijā. Spēcīga kritika tika veltīta arī politiskajām organizācijām — sociāldemokrātiem un Veimāras valdībai, kuru nacionālsociālisti apsūdzēja Vācijas izpārdošanā. Dunča dūriena leģenda palēnām ieguva popularitāti, jo laikā, kad cilvēki vēlējas izveidot spēcīgu Vāciju, jebkurš “nevācietis” un it īpaši ebrejs tika uzlūkots kā naidīgs Vācijai — izveidojās tā sauktais Judenfrage (“ebreju jautājums”).

1919. gada 5. janvārī Antons Drekslers un vēl seši biedri Bavārijā dibināja Vācu Strādnieku partiju (Deutsche Arbeiterpartei, DAP), kuru veidoja maznodrošināti nacionālisti, kas iestājās pret komunismu un ebreju ietekmi. Vācijas izlūkdienesti nosūtīja Ādolfu Hitleru, kas tajā laikā bija kaprālis, izlūkot Vācijas Strādnieku partiju. Rezultātā pēc veiksmīgām debatēm ar partijas biedriem Ādolfs Hitlers tika aicināts iestāties partijā. 1919. gada septembrī Hitlers iestājās partijā un ieņēma propagandas vadītāja posteni. 1920. gadā partija tika pārdēvēta par Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei, NSDAP), lai gan Hitlers vēlējās partiju nosaukt par Sociālrevolucionāro partiju. Partijas programma tika veidota, apvienojot vācu nacionālismu, sociālistiskus elementus un rasismu. Partija iestājās par Versaļas līguma atcelšanu, Vācijas Impērijas atjaunošanu un ebreju un komunistu ietekmes izskaušanu. 1921. gada 29. jūlijā Ādolfs Hitlers kļuva par partijas līderi. 1923. gadā Minhenē Hitlers organizēja Alus puču, kas bija neveiksmīgs mēģinājums sagrābt varu, par ko viņš tika ieslodzīts. Cietumā viņš sarakstīja grāmatu “Mana cīņa” (Mein Kampf), kurā izklāstīja nacionālsociālisma ideoloģiju.^[7]

1929. gada Lielā depresija smagi skāra Vāciju, izraisot masveida bezdarbu un ekonomisko nestabilitāti.^[8] Šī krīze deva NSDAP iespēju sevi pozicionēt kā glābēju no politiskā un ekonomiskā haosa. Jozefa Gebelsa vadībā partija efektīvi izmantoja propagandu un veicināja tēlu par Hitleru kā “tautas glābēju”. NSDAP popularitāte strauji pieauga. 1930. gada Reihstāga vēlēšanās tā ieguva 18% balsu, bet 1932. gada vēlēšanās kļuva par lielāko partiju ar 37% balsu. 1933. gada 30. janvārī Hitlers tika iecelts par Vācijas kancleru, un, pilnībā pārņemot valsts kontroli, īsā laikā NSDAP izveidoja totalitāru režīmu. Pēc Reihstāga ugunsgrēka (1933. gada februārī) tika pieņemti ārkārtas likumi, kas ļāva apspiest opozīciju. 1933. gada Jūlija likums padarīja NSDAP par vienīgo likumīgo partiju Vācijā, iezīmējot Trešā reiha sākumu.

Nacionālsociālisms bija totalitāra un ultranacionālistiska ideoloģija, kas balstījās uz rases pārākuma teorijām,^[1] autoritāru vadību un agresīvu ekspansionismu. NSDAP īstenotā politika aptvēra ne tikai politisko un militāro jomu, bet arī kultūru, saimniecību un sabiedrisko dzīvi, veidojot pilnīgu valsts kontroli pār iedzīvotājiem. Kopumā nacionālsociālisms bija kompleksa ideoloģija, kas apvienoja ekstrēmu nacionālismu, rasisma ideoloģiju, ekonomisko protekcionismu un autoritāru valsts pārvaldi, veidojot vienu no represīvākajiem un agresīvākajiem režīmiem 20. gadsimta vēsturē.

Viens no nacionālsociālisma pamatiem bija rasu hierarhijas koncepts, kas uzsvēra tā sauktās “āriešu rases” pārākumu. Šī teorija tika balstīta uz pseidozinātniskiem priekšstatiem par ģenētisko tīrību un bioloģisko determinismu. Vācieši un citas “ziemeļnieku tautas” tika uzskatītas par augstākās kvalitātes rasi, savukārt ebreji, slāvi, čigāni un citas etniskās grupas tika attēlotas kā zemākas un bīstamas Vācijas sabiedrībai. Propaganda apsūdzēja ebrejus par visām Vācijas problēmām, ieskaitot Pirmā pasaules kara sakāvi un ekonomisko krīzi.^[2][9][10] 1935. gada 15. septembrī tika pieņemti Nirnbergas likumi, kas atņēma ebrejiem Vācijas pilsonību un noteica stingrus ierobežojumus attiecībām starp ebrejiem un vāciešiem.^[11] Šie likumi sastāvēja no diviem galvenajiem aktiem — “Reiha pilsonības likums” un “Likums par vācu asiņu un vācu goda aizsardzību”. Šī politika noveda pie plašām vajāšanām, kas kulminējās holokaustā, kurā tika iznīcināti aptuveni seši miljoni ebreju.^[2][12]

Nacionālsociālistiskā sistēma bija balstīta uz vadoņa principu (Führerprinzip), kas paredzēja, ka visa vara valstī koncentrējas vienas personas — Ādolfa Hitlera — rokās. Hitlers tika attēlots kā absolūts līderis, kura pavēles bija neapstrīdamas. Šī sistēma izslēdza demokrātiskos procesus un likvidēja politisko opozīciju. Visi lēmumi tika pieņemti hierarhiski, un padotajiem bija pienākums bez ierunām izpildīt augstāko vadītāju pavēles. Šāda sistēma radīja politisko struktūru, kurā personiskā lojalitāte un ideoloģiskā uzticība bija svarīgāka par profesionālo kompetenci.

Nacionālsociālisms bija dziļi sakņots vācu nacionālismā, kas propagandēja Vācijas varenības atjaunošanu un visas vācu tautas apvienošanu vienā valstī. Šī ideoloģija tieši saistījās ar “dzīves telpas” (Lebensraum) doktrīnu, kas paredzēja, ka Vācijai ir nepieciešams paplašināt savas robežas, lai iegūtu resursus un vietu saviem iedzīvotājiem. Šī ekspansionistiskā politika noveda pie Austrijas aneksijas 1938. gadā,^[13] Čehoslovākijas sadalīšanas un galu galā pie Otrā pasaules kara sākuma 1939. gadā, kad Vācija iebruka Polijā.

Nacionālsociālistiskā valsts bija totalitāra diktatūra, kas pilnībā kontrolēja sabiedrības dzīvi, izskaužot opozīciju un manipulējot ar sabiedrisko domu. Jozefs Gebelss, propagandas ministrs, izveidoja propagandas sistēmu, kas izmantoja presi, radio, kino un masu pasākumus, lai veidotu sabiedrības domāšanu atbilstoši partijas ideoloģijai. Galvenās propagandas metodes bija līdera personības kulta veidošana ap Hitleru, militarisma un patriotisma slavināšana, antisemītisma un rasu teorijas izplatīšana,^[1] kā arī nepārtrauktu politisko ienaidnieku dēmonizēšana. Lai kontrolētu sabiedrību, tika izveidotas Gestapo (slepenā policija) un SS (Schutzstaffel) vienības, kas apspieda jebkādu pretestību režīmam.

Lai gan nacionālsociālisms nesa sevī sociālisma elementus, piemēram, uzsvaru uz valsts ekonomikas kontroli un darba šķiras labklājības uzlabošanu, tas nebija klasisks sociālisms, jo saglabāja privātīpašumu un sadarbību ar lielajiem uzņēmējiem, ja vien tie atbalstīja partijas mērķus. Ekonomiskās politikas galvenie mērķi bija bezdarba samazināšana, valsts kontrole pār rūpniecību un autarkijas (pašpietiekamības) politika. Valsts veica lielus infrastruktūras projektus, piemēram, autobāņu būvniecību un militarizāciju, lai nodrošinātu darbavietas. Uzņēmumiem bija jāražo saskaņā ar valdības rīkojumiem, īpaši militārās nozares attīstīšanā, kā arī tika veicināta neatkarība no ārvalstu precēm un resursiem. Sociālajā politikā NSDAP uzsvēra ģimenes vērtības, īpaši veicinot dzimstības pieaugumu un sieviešu nozīmi kā māšu un audzinātāju lomā. Sievietēm tika ierobežotas tiesības strādāt un studēt, īpaši augstākajā izglītībā.

Pamatraksts: Trešais reihs

Kad NSDAP bija kļuvusi par lielāko partiju Reihstāgā, 1933. gada 30. janvārī Ādolfs Hitlers tika iecelts par Vācijas kancleru. Lai gan sākotnēji viņa vara bija ierobežota, Hitlers un viņa atbalstītāji ātri veica pasākumus, lai nostiprinātu savu kontroli. 1933. gada 27. februārī notika Reihstāga ugunsgrēks, kas tika izmantots kā iegansts, lai izsludinātu ārkārtas stāvokli un apspiestu politisko opozīciju, īpaši komunistus un sociāldemokrātus. Pilnvaru likums (Ermächtigungsgesetz), kas tika pieņemts 23. martā, deva Hitleram diktatora pilnvaras, faktiski iznīcinot parlamentāro demokrātiju. 1934. gadā, pēc Garo nažu nakts, kurā tika nogalināti daudzi NSDAP iekšējie oponenti, un pēc prezidenta Paula fon Hindenburga nāves, Hitlers apvienoja prezidenta un kanclera amatus, pasludinot sevi par “fīreru un reihskancleru” (Führer und Reichskanzler).

Trešais reihs tika izveidots kā totalitārs režīms, kurā NSDAP kontrolēja visas valsts institūcijas. Politiskās partijas tika aizliegtas, brīvā prese un arodbiedrības tika likvidētas, un valsts pārvalde tika pilnībā pakļauta nacionālsociālistiskajai ideoloģijai. Sabiedrība tika militarizēta, un īpaši liels uzsvars tika likts uz jauniešu indoktrināciju, izmantojot Hitlerjūgendu un Vācijas meiteņu līgu (Bund Deutscher Mädel). Propaganda tika izmantota, lai radītu fīrera kultu un nostiprinātu sabiedrības lojalitāti režīmam. Tika īstenotas plašas antisemītiskas represijas, kas iekļāva Nirnbergas likumus (1935), Kristāla nakti (1938) un sistemātisku ebreju izstumšanu no sabiedriskās dzīves.

Nacionālsociālistiskās Vācijas ārpolitika bija agresīva, tās mērķis bija Eiropas pārdale un vācu dominances nostiprināšana. Pirmais būtiskais solis tika sperts 1936. gadā, kad Vācijas karaspēks pārkāpa Versaļas līgumu un ienāca demilitarizētajā Reinzones zonā. 1938. gada 12. martā Vācijas karaspēks iegāja Austrijā, un nākamajā dienā Vācija veica Austrijas anšlusu, pievienojot to savām teritorijām,^[13] bet vēlāk tajā pašā gadā, pēc Minhenes līguma noslēgšanas, no Čehoslovākijas ieguva Sudetu apgabalu. 1939. gadā Vācija un Padomju Savienība parakstīja Molotova—Ribentropa paktu, kurā slepeni vienojās par Austrumeiropas sadalīšanu. Otrais pasaules karš sākās 1939. gada 1. septembrī, kad Vācija iebruka Polijā. Sākotnēji Vācijas karaspēks guva ievērojamus panākumus, izmantojot zibenskara (Blitzkrieg) taktiku, kas ļāva ātri ieņemt lielas teritorijas. 1940. gadā krita Francija, bet 1941. gadā tika uzsākts grandiozais uzbrukums Padomju Savienībai – operācija “Barbarosa”, kas kļuva par lielāko un izšķirošāko kara fronti. Tomēr Vācijas veiksme nebija ilgstoša, un pēc neveiksmēm Staļingradas kaujā un El Alameinā 1942. gadā kara gaita sāka pavērsties pret tās interesēm. 1944. gadā sabiedrotie atklāja otro fronti, izsēžoties Normandijā, kas vēl vairāk vājināja Vācijas spēkus. Kad Padomju armijas karavīri ieņēma Berlīni, Ādolfs Hitlers 30. aprīlī izdarīja pašnāvību. 1945. gada 8. maijā Vācija kapitulēja, tādējādi noslēdzoties postošajam karam.

Viens no baisākajiem nacionālsociālistu režīma aspektiem bija holokausts, kas bija plānveidīga ebreju iznīcināšana.^[2] Tā laikā tika nogalināti aptuveni seši miljoni ebreju. 1942. gadā Vannzē konferences laikā tika izstrādāts tā dēvētais “Galīgais risinājums” (Endlösung), kas paredzēja sistemātisku ebreju iznīcināšanu nāves nometnēs, piemēram, Aušvicā, Treblinkā un Sobiborā. Taču ebreji nebija vienīgie režīma upuri, nacionālsociālisti vajāja un nogalināja arī čigānus, invalīdus, homoseksuāļus, komunistus un citus politiskos pretiniekus. Trešā reiha režīms bija atbildīgs arī par plašiem kara noziegumiem. Austrumeiropā tika veikta masveida civiliedzīvotāju un karagūstekņu iznīcināšana, savukārt vācu rūpniecībā un lauksaimniecībā tika izmantoti piespiedu darbi, kur strādnieki dzīvoja un strādāja necilvēcīgos apstākļos. Koncentrācijas nometnēs tika veikti ķīmiskie un bioloģiskie eksperimenti uz cilvēkiem, ignorējot jebkādas ētikas normas un radot neizmērojamas ciešanas tūkstošiem ieslodzīto. Pēc kara daudzi nacistiskie līderi tika tiesāti Nirnbergas procesā, kur daļa no viņiem saņēma nāvessodus vai tika notiesāti uz ilgstošiem cietumsodiem. Nacionālsociālistiskā ideoloģija un tās simboli tika aizliegti, un Vācija uzsāka denacifikācijas procesu, lai attīrītu sabiedrību no nacisma ietekmes un veicinātu demokrātiskas vērtības.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nacionālsociālisms.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)