Romas impērija

Pēc Augusta iecelšanas par Romas imperatoru, bet Romas pārtapšanu no republikas par impēriju, iesākās ilgstošs tās uzplaukuma un labklājības laiks. Agrāk iekarotās teritorijas tika nostiprinātas ar efektīvu pārvaldi un precīzi iezīmētām robežām. Austrumu teritorijas, kuras karu laikā bija jau gandrīz nošķirtas no Romas, tika atkal pievienotas. Augusta laikā Roma centās mierīgā ceļā uzlabot attiecības arī ar tās pierobežā dzīvojošām kaimiņu tautām. Lai uzlabotu zemju pārvaldi, tās tika sadalītas sīkākās administratīvās vienībās. Piemēram, Gallija, kuru bija iekarojis vēl Cēzars, tika sadalīta četrās provincēs, bet Spānija — trijās. Tika atjaunota kontrole arī pār Ēģipti.

Pēc Augusta nāves Romas impērija, tās pastāvēšanas 1. gadsimta otrajā pusē, arvien vairāk kļuva integrēta, kosmopolītiska sistēma. It īpaši tas iezīmējās ar Spānijā dzimušā Trajāna (valdīja 98—117) kļūšanu par Romas imperatoru. Pirmo reizi Romas vēsturē par tās valdnieku bija kļuvis provinciālis. Lai gan arī turpmāk Itālijas pussala un Roma saglabāja savu noteicošo nozīmi visās impērijas saimnieciskajās, politiskajās un kultūras sfērās, impērija tomēr nebija mehānisks pakļauto teritoriju kopums. Tām bija arī kopīgas intereses, izveidojās vienota Romas kultūra, izkristalizējās līdzīgas dzīves stila pazīmes, lai gan arī saglabājās daudz acīmredzamu etnisko atšķirību un reģionālo īpatnību.

Trajāna laikā Romas impērija sasniedza savus maksimālos teritoriālos izmērus. Trajāna leģioni sasniedza zīmīgu robežu — Persijas līci, iekļaujot impērijas sastāvā divas jaunas provinces: Mezopotāmiju un Asīriju.

Okupēta bija arī visa Ibērijas pussala, Gallija aptvēra mūsdienu Francijas teritoriju un pletās līdz pat Reinai (Akvitānija, Lugdensija, Beļģija). Romas province bija arī Grieķija, kā arī Balkāni (Mēzija, Trāķija un Dakija). Impērijas sastāvdaļa bija arī faktiski visa Ziemeļāfrikas piekraste.

Ne vienmēr Romas ekspansijas pamatā bija neapturamas kaimiņzemju iekarošanas ambīcijas. Tā, gallu zemju iekarošanu 2. gadsimtā p. m. ē. noteica divi galvenie faktori. Pirmkārt, Romai bija nepieciešamas drošas sauszemes komunikācijas ar tās jaunajām Spānijas provincēm. Otrkārt, pie Romas pēc palīdzības griezās senais tās sabiedrotais — grieķu Masālija, kuru nepārtraukti tiranizēja gallu cilts salūvi. Iespējams, ka Romas varas elite pat neparedzēja, ka tās iejaukšanās konfliktā Gallijā radīs nepieredzētu ķēdes reakciju ar dramatiskām sekām. Jau pašā romiešu iesaistīšanās konfliktā sākumā viņi nonāca sarežģītā situācijā. Dažādas ķeltu ciltis Gallijā gandrīz nepārtraukti karoja viena ar otru. Romiešiem ierodoties, tās sašķēlās divos naidīgos blokos — vieni uzskatīja Romu par savu sabiedroto (aedui), citi par saviem niknākajiem ienaidniekiem (arverni). Gallu iekšējās nesaskaņas bija viens no galvenajiem faktoriem, kas ļāva romiešiem samērā īsā laikā pakļaut visu Galliju un pārvērst to par savu provinci.

Pēc Gallijas pakļaušanas situācija tur 2. gadsimta p. m. ē. laikā stabilizējās, starp Gallijas zemēm sākās aktīva tirdzniecība un jaunajā Romas provincē sākās straujš saimnieciskais uzplaukums. Arī Trajāns iekaroja un kā provinci iekļāva impērijas sastāvā Dakiju ar mērķi nodrošināt kontroli pār Donavu, kā drošāku dabīgo šķērsli pret barbaru iebrukumiem. Savukārt, lai attīstītu tirdzniecību ar Indiju un, tālāk uz austrumiem ar Ķīnu, viņš pakļāva Partiju (teritorijas mūsdienu Irānā un Afganistānā), kā arī Armēniju, Asīriju un Mezopotāmiju.

Tomēr, proporcionāli Romas impērijas teritoriju platībai pieaugot, kritās tās spēja nodrošināt pietiekamu to aizsardzību. Tā, piemēram, Gallijā 2. gadsimta p. m. ē. beigās iebruka ģermāņu ciltis kimbri un teitoņi — tas bija pirmais nopietnākais Eiropas ziemeļos pieaugošās varas pieteikums uz savām teritoriālajām ambīcijām.

Arī agrāk iekarotās zemes, neskatoties uz relatīvi "inteliģento" Romas okupāciju, nereti turpināja izrādīt sīvu pretestību. Piemēram, iekarotās Tuvo Austrumu zemes dumpojās regulāri. Tā, 66. gadā sākās ebreju sacelšanās Palestīnā, kas pārauga asiņainā, 4 gadus ilgā karā pret romiešu okupāciju. Romiešu karavadonis Tits, vēlākais Romas imperatoram, 70. gadā ieņēma un izpostīja Jeruzalemi, kā arī izsūtīja lielu daļu ebreju no viņu dzimtās zemes.

Līdzīgas situācijas veidojās arī citās Romas provincēs. Tādēļ drīz vien Roma bija spiesta no vairākām provincēm atteikties. Nākamais Romas imperators Adriāns (valdīja 117—138) bija daudz vairāk norūpējies par esošā saglabāšanu, nekā jaunu teritoriju iegūšanu. Pēdējās iekarotās provinces — Mezopotāmija un Asīrija — šajā shēmā vairs neiekļāvās un romieši tās atstāja tāpat kā Armēniju. Adriāns arī noteica galīgās Romas impērijas robežas Britānijā, 122. gadā pavēlot uzcelt 117 km garo Adriāna valni, kuras daļas saglabājušās vēl līdz mūsdienām, bet Rietumeiropā robežas tika noteiktas pa Reinas un Donavas upēm. No 132. līdz 135. gadam Jūdejā notika plaša Bar Kohbas sacelšanās.

Pamatraksts: Senās Romas province

Liela uzmanība Adriāna valdīšanas laikā tika pievērsta arī impērijas provinču nostiprināšanai. Provinces pilsētas lielā mērā par impērijas kopējiem līdzekļiem tika sakārtotas, izbūvēta infrastruktūra, celtas skolas, teātri, labiekārtotas ielas. Šāda Adriāna politika balstījās uz vienkāršu loģiku — impērijas ekonomiskais pamats ir provinces. No tām nāk lielākā ieņēmumu daļa valsts kasē. Tādēļ jārūpējas, lai provinces būtu patīkama vieta tās iedzīvotājiem ar labiem ceļiem, tīrām, sakoptām pilsētām, aktīvu sabiedrisko un kultūras dzīvi tajās. Jāatzīmē, ka šī politika tiešām nesa pozitīvus rezultātus — Adriāna laikā Romas impērijā valdīja miers, stabilitāte un plaukstoša ekonomika, kā nekad pirms un pēc viņa.

Adriāna impērijas nostiprināšanas politiku konsekventi turpināja arī viņa gallu izcelsmes pēctecis Antonijs Pijs (valdīja 138—161), izvietojot gar visu impērijas robežu spēcīgus garnizonus. Arī viņa laikā Romas impērija bija plaukstoša, stabila lielvalsts ar taisnīgiem likumiem un lielu iedzīvotāju personīgo brīvību.

Neskatoties uz šo pēdējo imperatoru pūliņiem nostiprināt robežas, barbari, it īpaši ģermāņi no Eiropas ziemeļiem, arvien biežāk un arvien lielākā skaitā iebruka Romas impērijas teritorijās. Vairums šo iebrukumu tika veikti laupīšanas nolūkā. Bet arvien biežāk spiedienu uz Romas robežām izdarīja dažādas klejotāju tautas, kas meklēja teritorijas lai ierīkotu pastāvīgas apmešanās vietas un uzsāktu zemes apstrādi. To veicināja virkne faktoru — gan tehniskais progress, gan šo tautu kultūras attīstības process, gan kopējais iedzīvotāju skaita pieaugums visā Eiropā.

Vieni no pirmajiem, kas aizsāka garo iebrukumu sēriju Romas impērijas teritorijā līdz pat tās sabrukumam, bija spēcīga ģermāņu cilts markomani. Viņi pārrāva romiešu Donavas aizsardzības līniju, izpostīja vairākas romiešu Donavas provinces un iebruka Apūlijā Ziemeļitālijā. Pēc smagām, ilgstošām kaujām romiešiem izdevās markomanus atspiest atpakaļ aiz robežām. Tomēr tas vēl bija tikai sākums barbaru iebrukumiem Romas impērijā.

Romas impēriju arvien vairāk tricināja ne tikai barbaru iebrukumi, bet arī pretrunīgi iekšējie procesi. Kā tas nereti notiek sabiedrības attīstībā, līdz ar integrācijas procesiem padziļinās arī diferenciācija. Arī Romas impērijā arvien jūtamāka kļuva divu atšķirīgu kultūru attīstība, kas arvien vairāk viena no otras attālinājās līdz impērija sašķēlās divās daļās — Rietumromā un Austrumromā (Bizantijā). Šīs kultūras atšķirības kļuva izšķirošas Romas austrumu provincēm, kas bija izvietotas Grieķijā, Āzijā un Āfrikā, pieņemot grieķu valodu kā galveno valodu. Tai pat laikā rietumu provincēs Britānijā, Gallijā, Spānijā, kā arī Reinas un Donavas provincēs, nemaz nerunājot par Itāliju, nedalīti valdīja latīņu valoda.

Sākotnēji Romas politiskā elite Austrumromas veidošanās procesam nepievērsa īpašu uzmanību, jo kopš impērijas pirmsākuma pakļautās tautas bez īpašas uzspiešanas pašas drīz vien sāka sevi vismaz daļēji uzskatīt par romiešiem, lai gan turpināja saglabāt savu nacionālo un etnisko identitāti. Turklāt Romas imperators Karakalla (Caracalla, jeb īstajā vārdā Marcus Aurelius Antoninus; 188—217) atcēla jebkādu politisko vai sociālo atšķirību starp brīvībā dzimušajiem romiešiem un provinciāļiem. Līdz ar to galīgi nostiprinājās romiešu sabiedrības kopējās tradīcijas un identitāte (Romanitas).

Iekarotajās provincēs romieši izvietoja karaspēka daļas un izveidoja vietējo administrāciju, kuras augstākās amatpersonas parasti bija romieši. Šīs provinces tika iekļautas vispārējā impērijas ekonomiskajā, administratīvajā un izglītības sistēmā. Rezultātā, provincēs veidojās romiešu militārā un civilā diaspora, kas bija dominējošā provinciālās sabiedrības sastāvdaļa — paraugs un atdarināšanas objekts vietējiem provinču iedzīvotājiem. Turklāt, katrā provincē romieši uzsāka plašu celtniecības programmu organizējot ne tikai nocietinājumu, cietokšņu un fortu būvniecību, bet arī attīstot ceļu tīklu, būvējot pilsētas un tās labiekārtojot. Tādēļ, lai gan Romas galvenā saimniecības nozare bija lauksaimniecība, par impērijas pamatu arvien vairāk kļuva pilsētas. Tās auga provincēs kā sēnes pēc lietus, rezultātā radikāli mainot vēl nesen mežonīgo barbaru dzīves veidu. Pilsētu attīstība stimulēja strauju darba dalīšanas padziļināšanos, veidojās reģionālā specializācija. Pilsētās uzplauka amatniecība, kas ātri apguva Romas tehnoloģiju, izgatavoja kā ieročus, tā arī darbarīkus, tādējādi veicinot arī darba produktivitātes paaugstināšanos un provinču ekonomisko attīstību.

Katras iekarošanas stratēģijas pamats ir armija. Bez pietiekama militārā potenciāla nav iespējams nosargāt savu valsti, nemaz nerunājot par iekarojumiem. Tomēr romiešu armija bija daudz kas vairāk, nekā vienkāršs militārs spēks, kura uzdevums ir iznīcināt pretinieku. Romiešu militāro stratēģiju grūti atdalīt no politikas. Iekarojot kārtējo provinci, romieši tūlīt sāka iesaukt armijā vietējos iedzīvotājus. Rezultātā jau 1. gadsimta beigās Romas armijā itāļi bija mazākumā. Tikai elites militārās vienības, atsevišķi leģioni, vēl tika komplektēti no Romas pilsoņiem.

Barbaru kalpošanai romiešu armijā bija visai būtisks stimuls — pēc demobilizācijas viņiem tika piešķirtas tiesības iegūt Romas pavalstniecību. Romieši iekarotajās teritorijās, it īpaši robežu tuvumā, būvēja tipveida pilsētas, kur varēja izvietoties no armijas demobilizētie kareivji. Romieši jau no paša būvniecības sākuma centās izveidot šīs pilsētas pievilcīgas dzīvošanai, ceļot glītas sabiedriskās ēkas — teātrus, bazilikas, pirtis, bibliotēkas. Šādu pilsētu tuvumā tiecās izvietoties arī apkārtējie iedzīvotāji, veicinot straujāku to attīstību.

Uzplaukstot pilsētām, padziļinoties darba dalīšanai, pārveidojās arī lauksaimniecība. Tā kļuva daudz intensīvāka. Šīs nozares attīstību veicināja gan augošo pilsētu, kā arī fortos izvietoto armijas daļu pieprasījums, tā arī efektīvāka tehnika un tehnoloģija, ko no savas puses laukiem piedāvāja pilsētas. Bez zemes apstrādes tehnikas laukos vairumā parādījās arī trauki, dažādi saimniecības priekšmeti, kas atviegloja mājsaimniecību. Sevišķu pārticību Romas provinces sasniedza impērijas pastāvēšanas pirmajos divos gadsimtos.

Romas austrumu provincēs situācija bija pilnīgi citāda. Pirms romiešu atnākšanas šajā reģionā daudzas varenas valstis cita citu nomainot bija uzplaukušas un norietējušas. Tomēr tās bija saglabājušas to civilizāciju struktūras elementus, tradīcijas un kultūras sasniegumus, kas šeit bija veidojušās daudzu gadsimtu laikā vēl pirms romiešiem. Austrumu sabiedrības, atšķirībā no ķeltiem vai galliem, kas romiešiem atnākot dzīvoja galvenokārt ciematos, bija senu pilsētu sabiedrības. Austrumu reģionos infrastruktūra bija samērā labi attīstīta jau sen. Teritoriju un pilsētu administrēšanā, dažādu sabiedrisko darbu organizēšanā, nodokļu ievākšanā u. c. šeit nereti bija pat lielāka pieredze nekā romiešiem. Tādēļ, no vienas puses, romiešiem bija samērā viegli pārvaldīt austrumu provinces.

Tomēr, no otras puses var teikt, ka romieši no vēstures viedokļa šeit ieradās stipri par vēlu. Šīs sabiedrības, kuru saknes aizsākās senajās civilizācijās, bija izveidojusies un nostiprinājusies sava kultūras identitāte un dzīves veids, nevarēja romanizēt tāpat kā barbarus. Būtībā romiešiem šīm sabiedrībām pat nebija īsti ko piedāvāt, jo romiešu pārņemtie grieķu kultūras sasniegumi Tuvajos un Vidējos Austrumos bija pārņemti vēl krietni agrāk. Savukārt pašu romiešu sasniegumi lielā mērā bija patapinātās grieķu zinātnes, mākslas un tehnoloģijas pilnveidojumi, kur gan bija daudz kas derīgs, bet maz kas principiāli jauns. Citiem vārdiem, galvenais ko paveica romieši austrumu provincēs bija miera un kārtības ieviešana, ļaujot funkcionēt vairumam jau agrāk izveidotiem sabiedrības mehānismiem, kas pamatā tāpat bija pietiekami efektīvi.

Pēc Romas uzvaras pār galvenajiem ārējiem ienaidniekiem galvenā uzmanība tika pievērsta savstarpējiem konfliktiem un kariem, cīņai par varu. Romai, sākot ar Augustu, kļūstot no republikas par impēriju, lieli iekšējie kari vairs netika pieļauti. Romas sabiedrībā arvien vairāk sāka iezīmēties kultūras un morāles krīze, kas aizsākās tikko kā Roma kļuva par noteicošo spēku Vidusjūras reģionā. Arī aiz ārēji spožā Augusta un viņa pēcteču valdīšanas laika turpinājās arvien dziļāks Romas civilizācijas pagrimuma process. Tas atspoguļojās, piemēram, slavenajās romiešu spēlēs. Sabiedrības uzmanības centrā nonāca spēles un izpriecas, kas kļuva arvien plašākas un grandiozākas, bet vienlaicīgi arī atbaidošākas. Tā, ja republikas laikā spēles bija noteiktas tikai četras nedēļas gadā, tad impērijas periodā tās pamazām kļuva gandrīz nepārtrauktas. Pirmajās reģistrētajās spēlēs 264. gadā p. m. ē. "tikai" trīs vergu pāri cīnījās uz dzīvību un nāvi. Četrus gadsimtus vēlāk, piemēram, imperatora Trajāna (53—117) valdīšanas laikā izpriecās tika mērķtiecīgi nonāvēts tūkstošiem cilvēku un dzīvnieku. Šādi "šovi" vairs nebija gladiatoru cīņas, bet īstas militāras kaujas. Romas sabiedrība pieprasīja arvien cietsirdīgākus, dzīvnieciskākus un neķītrākus skatus. Tā, pārtraukumos starp asiņainajām kaujām publika tika "izklaidēta" ar skatiem, kur, sagūstīti kristieši tika dzīvi sisti krustā, cepināti, dedzināti vai atdoti plēsīgiem zvēriem saplosīšanai. Lielu interesi izraisījuši skati, kad kristieši vai raganas sēdināti laivās ar cauru dibenu un tiem vajadzējis irties pāri baseinam, kurš mudžēja no krokodiliem.

Arī politiskajā dzīvē arvien vairāk bija vērojama dekadence. Par pirkšanas pārdošanas objektu kļuva aristokrātiskie tituli, jauno pilsoņu motivācijā kādreizējās kara lauka slavas vietā sāka dominēt alkatība un iedomība. To veicināja augstākie Romas politiķi, masveidīgi uzpērkot dažādus salašņas, kas "veidoja" viņiem vajadzīgo sabiedrisko domu slavinot neesošas viņu labdarības.

Lai gan Roma bija kļuvusi par impēriju, kur imperatoram faktiski piederēja absolūta vara, tikai daži no imperatoriem iegājuši vēsturē pateicoties savām spējām stiprināt valsti un attīstīt tās kultūru. Lielākā to daļa bieži sagrāba varu savu priekšgājēju slepkavības vai apvērsuma rezultātā. Kopumā astoņi no desmit Augusta pēcnācējiem Romas imperatora krēslā mira vardarbīgā nāvē. Gandrīz visu viņu valdīšanas laikā viņu tuvākā apkārtne bija pilna intrigu un slepkavību.

Šādā gaisotnē arvien vairāk pagrimt sāka Roma kā impērijas galvaspilsēta. No kādreizējās Romas republikas laika aristokrātijas vairs nebija ne miņas. Spējīgākajiem un enerģiskākajiem romiešiem situācija galvaspilsētā kļuva arvien neizturamāka. Daudzi no viņiem nemanot sāka saistīt savu dzīvi un darbību ar provincēm, kur ieguldot darbu un kapitālu varēja nodrošināt vismaz mierīgu, pārtikušu dzīvi. Rezultātā impērijas galvaspilsētas faktiskā loma un spēja ietekmēt perifērijas arvien vairāk mazinājās. Turpretī provinces, it sevišķi impērijas rietumu daļā sāka uzplaukt. Vara, intelekts un resursi arvien vairāk novirzījās no galvaspilsētas uz provinču centriem, it īpaši Lugdunumu (Lionu) un Mediolānumu (Milānu). Romas impērijā nemanāmi, bet nenovēršami bija sācis darboties centrbēdzes mehānisms. Impērijas sabrukums no šī brīža vairs bija tikai laika jautājums.

Imperatora Septīmija Severa laikā (valdīja 193—211) Itālijai, kas vienmēr bija baudījusi dažādas privilēģijas, it sevišķi nodokļu jomā, tās gandrīz visas tika atņemtas. Tas bija ļoti sāpīgs solis, bet citas izejas nebija — tikai milzīgās armijas un birokrātiskā aparāta uzturēšana vien prasīja lauvas tiesu no visiem impērijas ieņēmumiem. Tiesa, Severs īstenoja enerģiskas reformas, it īpaši juridiskajā un militārajā jomās. Tā, piemēram, viņš atļāva bijušajiem virsniekiem ieņemt civilos amatus Romas vai provinču administrācijās, lai izvairītos no dumpjiem armijā viņš uzlaboja kareivju stāvokli, kā arī samazināja Romas Senāta varu un ierobežoja itāļu aristokrātijas privilēģijas. Konkrētajā situācijā tās bija progresīvas reformas. Tomēr pakāpeniski sāka izpausties šo reformu ilgtermiņa sekas, kuru pozitīvais efekts jau bija daudz mazāks. Tās bija saistītas ar to, ka impērijas iekšpolitiskajā dzīvē atkal sāka būtiski pieaugt armijas loma, jo profesionālie politiķi — senatori, aristokrātija — tika pakāpeniski nobīdīti malā. Savukārt romiešu armija un pat tās komandieri, kas arvien lielākā skaitā tika komplektēti galvenokārt no provinču iedzīvotājiem, kādreizējiem barbariem vai to pēctečiem, etniskā sastāva ziņā bija kļuvusi ļoti raiba. Armijas daļas (leģioni) bija izkaisītas pa dažādiem milzīgās impērijas nostūriem. Arī daudziem šo daļu augstākajiem komandieriem kopīga rakstura īpašība bija politiskas ambīcijas, taču to intereses bija dažādas. Lai īstenotu šīs intereses armija arvien vairāk tika izmantota kā politisks instruments.

Taktika parasti bija ļoti vienkārša — kurš armijai solīja vairāk naudas un lielākas privilēģijas, tas arī tika pie valdīšanas grožiem. Līdz ar to arvien biežāki un nežēlīgāki kļuva iekšējie konflikti, kas pakāpeniski pārauga gandrīz nepārtrauktā pilsoņu karā, padarot impēriju arvien nestabilāku. Aizņemti iekšējās cīņās armijas formējumi arvien mazāk uzmanības veltīja ārējiem draudiem.^{[nepieciešama atsauce]}

Sekas nelika sevi ilgi gaidīt. Ģermāņu ciltis, nogaidījušas izdevīgu brīdi, 238. gadā lielā skaitā iebruka Melnās jūras reģionā. Bet goti un hēruli 253. gadā uzsāka Egejas jūras piekrastes postīšanu, līdz 267. gadā viņi ieņēma Atēnas. Vienlaicīgi pieauga spiediens arī uz Donavas robežām tādā mērā, ka Roma bija spiesta atteikties no Dākijas. Vēl draudīgākas bija spēcīgās ģermāņu cilšu savienības — alemaņu, aktivitātes. Alemaņi 259. gadā iebruka Gallijā, šķērsoja to un ielauzās Spānijā. Nedaudz vēlāk vairākas ģermāņu ciltis iebruka arī Ziemeļitālijā.

Nopietnas problēmas romiešiem radās ne tikai ar ģermāņiem. Juzdami Romas varas atslābumu, agresīvus plānus pret to sāka īstenot arī nesenie sabiedrotie. Tā, iepriekš draudzīgās Palmiras karaspēks 270. gadā iebruka Ēģiptē un iekaroja to.

Neliela atelpa no iekarotāju uzmākšanās no ārienes un dumpiniekiem iekšienē tika panākta imperatora un pieredzējušā karavadoņa Aurēliāna (Lucius Domitius Aurelianus) laikā (valdīja 270—275), kurš sakāva gan Palmiras armiju, gan ģermāņu ciltis. Tomēr šīs vienas no pēdējām leģendāro Romas armiju uzvarām neko daudz neatviegloja impērijas situācija — tā tik un tā palika svārstīga un nedroša.

Daudzajos karos arvien vairāk panīka arī Romas saimniecība. Lauksaimniecības produkcijas apjoms 3. gadsimta laikā arvien vairāk samazinājās. Arvien plašākas zemju platības tika pamestas neapkoptas. Daudzi zemnieki neredzot jēgu zemes apstrādē pameta savas mājas un pievienojās neskaitāmajām laupītāju bandām, kas siroja pa visu impērijas teritoriju. Turklāt lauksaimniecība bija galvenais Romas nodokļu ieņēmumu avots. Līdz ar lauksaimniecības samazināšanos strauji saruka arī valsts kase. Smagu triecienu provinču saimniecības saņēma 166. gadā, kad romiešu leģioni atgriezās no karagājiena austrumos, atnesdamas līdzi mēri, kas burtiski izpļāva lielu iedzīvotāju daļu daudzās Rietumromas provincēs.

Romas politiskā un militārā elite izmisīgi meklēja ceļus kā nodrošināt impērijas pastāvēšanu. Viens bija skaidrs — milzīgo teritoriju no viena centra vairs nav iespējams nedz pārvaldīt, nedz arī nosargāt. Tādēļ Diokletiāns (valdīja 284—305) beidzot izšķīrās par radikālu soli — impērija teritoriāli tika sadalīta 101 provincē, kuras tika apvienotas 12 lielākās struktūrvienībās (diecēzēs) un 4 lielākās daļās. Faktiski impērijas teritoriālās struktūras šo reformu rezultātā tika "standartizētas", tās katra savā līmenī ieguva vienlīdzīgu statusu. Tas gan arī nozīmēja, ka Itālijas sevišķais stāvoklis, kura tā baudīja līdz šim tika likvidēts. Kopš šī brīža Itālija kļuva tāda pat province, kā jebkura cita. Arī Romas kā galvaspilsētas nozīme samazinājās — galvaspilsēta tika pārvietota uz Mediolānu (Milānu), kas tā laika situācijā šķita izdevīgāk izvietota no drošības viedokļa. Tomēr barbari drīz iebruka arī Milānā un valdība no tās tika pārvietota uz it kā vēl drošāku vietu — Ravennu. Līdz ar to Ravenna kļuva ne tikai par impērijas galvaspilsētu, bet pakāpeniski arī par kristietības kultūras centru. Šo funkciju Ravenna saglabāja vairāk nekā trīs nākamos gadsimtus.

Administratīvo reformu rezultātā impērijas pārvalde tika īstenota daudz stingrāk, lai apspiestu iespējamos nemierus tika izveidots milzīgs slepenpolicijas un informatoru aparāts, vara kļuva arvien represīvāka. Lai cīnītos pret arvien pieaugošo inflāciju un naudas vērtības samazināšanos, administratīvi ierobežojumi tika ieviesti arī saimniecībā — tika noteikti maksimālie cenu un algu līmeņi (šie pasākumi gan drīz tika atcelti, jo izrādījās neefektīvi). Stingra uzraudzība tika ieviesta arī pār nodokļu ievākšanu. No dažādiem reorganizācijas pasākumiem neizvairījās arī armija.

Nozīmīgākais Diokletiāna enerģisko reformu rezultāts tālākajam Romas impērijas liktenim izrādījās tas, ka valsts faktiski sadalījās divās galvenajās daļās — Rietumu impērijā un Austrumu impērijā. Tās gan atkal apvienoja nākamais Romas imperators Konstantīns I (valdīja 306—337), bet šim solim lielas nozīmes vairs nebija, jo viņš pats imperatora mītni 324. gadā pārcēla uz Konstantinopoli Mazāzijā, padarot to par impērijas jauno galvaspilsētu jeb "Jauno Romu" (Nova Roma). Pēc Konstantīna nāves Romas impērija, nu jau uz visiem laikiem, atkal tika sadalīta divās politiski un administratīvi neatkarīgās daļās.

Pēc galvaspilsētas maiņas impērija sāka arvien jūtamāki pārvērsties. Tas, šīs senās civilizācijas gars, ko kādreiz devēja par romanitas, sāka arvien vairāk izplēnēt no sabiedrības apziņas. Parādījās arī jaunas politiskās prioritātes. Par svarīgāko impērijas reģionu vairs neuzskatīja Itāliju, bet gan Balkānus un Mazāziju. Ja svarīguma ziņā nākamās agrākajā Romas politikā pēc Itālijas bija Gallija vai Spānija, tad tagad par tādām kļuva Ēģipte, Sīrija un pat Armēnija. Ja par svarīgāko Romas impērijas ārējo robežu, kura aizsargājama par jebkuru cenu, kādreiz uzskatīja Reinu, tad tagad par tādu uzskatīja Donavas upi un Melnās jūras piekrasti.

Tā, visa 4. gadsimta otrā puse pagāja gandrīz nepārtrauktās romiešu militārās neveiksmēs un sakāvēs, kuru rezultātā viņu leģioniem nācās nepārtraukti atkāpties. Vispirms pikti un skoti ielauzās Britānijā (360). Huņņu un gotu iebrukumi dažādās Romas teritorijās sekoja viens otram, līdz 378. gadā austrumgoti sagrāva imperatora Valēna (valdīja 364—378) armiju Trāķijā pie Adrianopoles, bet viņu pašu nogalināja. Tikai imperatoram Teodosijam I (valdīja 392—395) beidzot izdevās impēriju atkal apvienot. Viņš savāca romiešu spēkus vienkopu un barbaru uzmākšanās uz laiku tika apturēta.

Pēc Diokletiāna un Konstantīna enerģiskajām reformām un Teodosija enerģiskās rīcības situācija stabilizējās. Austrumromas provincēs atsākās saimniecisks uzplaukums un rosība. Attīstījās tirdzniecība, cilvēku dzīves līmenis pamazām sāka uzlaboties. Ap 400. gadu Romas impērija atkal izskatījās stabila un plaukstoša, bet 3. gadsimta asiņainie un postošie kari un mēris šķita kā pagātnē uz neatgriešanos izgaisis murgs. Šajā laikā īpaši strauji attīstījās Konstantinopole. Atšķirībā no Romas, kas bija pārsvarā administratīvs un kultūras centrs, tātad, galvenokārt, patēriņa punkts. Konstantinopolē zēla tirdzniecība un amatniecība. Līdz ar to pēdējā daudz lielākā mērā balstījās pati uz saviem iekšējiem attīstības faktoriem, nevis uz iekaroto un pakļauto zemju resursiem. Tas daudzējādā ziņā izskaidro Konstantinopoles izdzīvošanas spēju. Var teikt — kamēr nebija ieņemta un pakļauta Konstantinopole, Bizantija pastāvēja. Taču par Romu to tā nevarēja teikt.

Vēl izteiksmīgāka par saimniecisko attīstību, bija sabiedrības morāles nostiprināšanās. Kristietība, kas agrāk bija tikai viena no daudzām reliģijām, ātri vien izspieda citus konkurējošus pasaules uzskatus. Konstantinopole kļuva par civilizētās pasaules kristīgās reliģijas centru. To netraucēja nekādas pagānisma paliekas, kā tas bija Romā. Reliģijas nostiprināšanās veicināja arī strauju kultūras attīstību. Tās ietekmē cilvēki arvien vairāk nodarbojās ar savas dvēseles un gara pilnveidošanu, pievēršot lielāku uzmanību kultūras norisēm. Lai gan tā nebija gluži grieķu romiešu (latīņu), bet gan drīzāk orienta reliģija un kultūra, 4. gadsimtā šī atšķirība vēl nebija tik krasa un to vēl neviens neuzskatīja par kaut ko īpašu. Problēmas, saistītas ar senās civilizācijas kultūras diversifikāciju sāka parādīties vēlāk, arvien vairāk saasinoties līdz pat mūsdienām.

Atjaunotais miers, stabilitāte un uzplaukums tomēr nebija ilgstoši. Sākās periods, ko vēsturnieki gandrīz vienprātīgi dēvē par Romas sabrukumu (šajā kontekstā runa ir par Romas rietumu daļu).

Mieru un šķietamo Romas impērijas stabilitāti gandrīz visā 4. gadsimta laikā izjauca rietumgoti, meklēdami glābiņu no huņņu uzmākšanās no austrumiem (mūsdienu Ungārijas un Austrijas teritorijām), 401. gadā sāka virzīties no Balkāniem Itālijas virzienā. Gandrīz desmit gadus viņu spiedienu noturēja romiešu karaspēks talantīgā vandaļu izcelsmes politiķa, diplomāta un karavadoņa Stilihona (359—408) vadībā. Tomēr, lai garantētu Itālijas drošību, Stilihons bija spiests noņemt daļu karaspēka no Reinas robežas un pārvietot to uz Itālijas ziemeļiem. To izmantoja vandaļi, alani un svēbi, kas 406. gada ziemā šķērsoja aizsalušo Reinu pie mūsdienu Koblencas un iebruka Gallijā. Bez Reinas robežas citu vērā ņemamu šķēršļu romiešu ienaidniekiem rietumu provincēs vairs nebija. Ģermāņi Gallijā netraucēti slepkavoja, laupīja un dedzināja, pakāpeniski virzīdamies tālāk uz dienvidiem, līdz 408. — 409. gadā viņi šķērsoja Pirenejus un iebruka Spānijā. Tālāk aizgājušo ģermāņu cilšu vietā Gallijā iebruka franki un burgundieši. Romieši vainu par visām nelaimēm uzvēla Stilihonam, turklāt paklīda baumas, ka par Romas imperatoru Stilihons gatavojas ielikt savu dēlu. Tādēļ viņš līdz ar citiem viņam padotajiem ģenerāļiem tika apsūdzēts nodevībā un 408. gadā nogalināts. Austrumgoti, redzot ka romiešiem vairs nav neviena līdzvērtīga karavadoņa un pārliecinoties par pilnīgu Rietumromas bezspēcību, uzsāka plašu iekarošanas kampaņu, 410. gadā viņi iebruka Romā un to izlaupīja. 410. gadā romieši evakuēja savus leģionus arī no Britānijas, pāri Ziemeļjūrai no Jitlandes Lielbritānijas salas austrumu krastā ieradās jiti, bet no Angelnas angļi. Sakši izcēlās Britānijas dienvidu daļā un nodibināja savu ķēniņvalsti mūsdienu Saseksas, vēlāk mūsdienu Midlseksas teritorijā, bet pēdējo sakšu valsti nodibināja Eseksas teritorijā, līdz 850. gadam Lielbritānijas salā izveidojās septiņas stabilas ģermāņu valstis (Heptarhija).

Rietumroma beidza pastāvēt 476. gadā līdz ar tās pēdējā nominālā imperatora Romula Augusta gāšanu un ģermāņu ģenerāļa Odoakra pasludināšanu par Itālijas valdnieku. Tas gan nenozīmēja, ka viņš kļuva par Romas imperatoru. Formāli imperatora krēsls skaitījās tukšs un, arī Rietumromas impērija formāli vēl turpināja pastāvēt līdz 480. gadam. Tomēr faktiski visu Romas impērijas rietumu daļu savā politiskajā kontrolē bija pārņēmuši dažādi ģermāņu cilšu grupējumi — franki Galliju, austrumgoti Itālijas pussalu, rietumgoti Spānijas provinces, bet vandaļi Ziemeļāfrikas provinces. Tomēr ģermāņu ciltis, atšķirībā no Āzijas nomadiem, bija zemkopji. Tā kā ierodoties Gallijā, Spānijā un citās bijušajās Romas provincēs viņi nevarēja ilgstoši dzīvot tikai no laupīšanām, ģermāņi uzsāka zemes apsaimniekošanu. Ģermāņu cilšu augstmaņi sagrāba iepriekšējo romiešu saimnieku pamestās villas vai dalīja tās ar vēl palikušajiem iepriekšējiem saimniekiem.

535. gadā Austrumromas impērijas ģenerālim Flāvijam Belizārijam (505—565) izdevās Itāliju uz laiku atkarot, bet to noturēt vairs nebija iespējams. Kaujas ar ostgotiem visā kampaņas gaitā izcēlās ar īpašu nežēlību, liela Itālijas daļa tika pilnīgi izpostīta. Lielākā daļa Romas aristokrātijas aizbēga uz Konstantinopoli un Roma arvien vairāk slīga pilnīgā pamestībā, aizmirstībā un nabadzībā. Ravenna, pēdējā Rietumromas galvaspilsēta, 751. gadā krita langobardu rokās.

Parasti tiek minēts, ka Romas impērija ģeogrāfiski bija izpletusies pārāk plaši līdz kļuva neiespējami to pārvaldīt, trūka arī resursu; izstiepto robežu aizsardzībai bija nepieciešama milzīga armija, kas prasīja ļoti lielus resursus; savukārt šo resursu mobilizēšanai nācās izveidot daudzskaitlīgu birokrātisko aparātu, kuru uzturēja arvien mazāks zemes apstrādātāju skaits; politiskās sāncensības rezultātā turpinājās pilsoņu kari, kas iztukšoja valsts kasi, iznīcināja cilvēkus un noplicināja laukus. Augsts inflācijas līmenis samazināja naudas vērtību, bet tas spieda emitēt apgrozībā arvien lielākas naudas masas lai varētu apmaksāt armijas un administrācijas uzturēšanu. Rezultātā nauda arvien vairāk zaudēja uzticību, bet ekonomikas aktivitāte pasīka. Romas sabiedrība kļuva neelastīga, arvien vairāk iesūnojās, tā nokļuva ekonomiskās depresijas un birokrātiskas stagnācijas ciklā. Visus šos faktorus saasināja nebeidzams ienaidnieku spiediens uz impērijas robežām, kas prasīja arvien lielāku armiju un lielākus nodokļus. Līdz ar to Romas impērija bija nonākusi faktoru kopuma apburtajā lokā, no kura izkļūt tai tā arī neizdevās.

Dati par kopējo iedzīvotāju sastāvu Romas impērijas teritorijā ir nepilnīgi un ierobežoti, līdz ar to lielākā daļa no tiem ir tikai aptuveni vēsturnieku minējumi.^[3] Neskatoties uz to atsevišķi pētnieki pieļauj, ka mūsu ēras 1. gadsimtā Romas impērijā varēja dzīvot ne mazāk kā 50 līdz 60 miljoni iedzīvotāju, kur lielākais pieļaujamais skaits tiek lēsts ap 100 miljoniem.^[3]

Lai gan ir sagalabājušies vēstures avoti, kas pierāda, ka atsevišķos gadījumos daļa no iedzīvotājiem spēja nodzīvot līdz sirmam vecumam, vidējais dzīves ilgums bija mazāks nekā mūsdienās — vidēji tikai 30 līdz 35 gadi.^[3][4] Liela daļa no kopējās populācijas mira jaunībā līdz 40 gadu vecumam, arī bērnu mirstība un sieviešu mirstība dzemdībās bija salīdzinoši augsta.^[3]

Lielās tautu staigāšanas laikā 6. gadsimtā Balkānos ieplūda slāvi, bet 7. gadsimtā protobulgāri. 7. gadsimtā visu Vidusjūras austrumu un dienvidu piekrasti ieņēma arābi, līdz 720. gadam berberi iekaroja Pirineju pussalu, bet 965. gadā arābi izveidoja Sicīlijas emirātu, kas pastāvēja līdz 1072. gadam. 9. gadsimtā Eiropas rietumos un ziemeļos sākās vikingu sirojumi. Eiropas austrumu daļā iebruka avāri, maģāri un mongoļi. 11. gadsimta Krusta karu laikā kristiešiem gan izdevās atkarot Jeruzalemi, taču tā kā 1204. gadā krustneši nopostīja Konstantinopoli, osmaņu turki drīz vien sagrāba visu Mazāziju un Balkānu pussalu. Rekonkistas laikā līdz 15. gadsimta beigām musulmaņi atkāpās no Ibērijas pussalas.

Eiropāː Vatikāns, Itālija, Sanmarīno, Malta, Šveice, Lihtenšteina, Francija, Monako, Andora, Spānija, Portugāle, Apvienotā Karaliste, Beļģija, Luksemburga, Nīderlande, Vācija, Austrija, Ungārija, Slovēnija, Horvātija, Bosnija-Hercegovina, Serbija, Melnkalne, Bulgārija, Rumānija, Moldova, Kipra, Ziemeļmaķedonija, Grieķija

Āfrikāː Ēģipte, Lībija, Tunisija, Alžīrija, Maroka

Āzijāː Turcija, Sīrija, Libāna, Izraēla, Jordānija, Armēnija, Irāka

• Romiešu tiesības
• Senās Romas armija
• Senās Romas imperatori
• Senās Romas province
• Verdzība Romas impērijā

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Romas impērija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)