Afganistāna

Pirmie valstiskie veidojumi Afganistānas teritorijā zināmi kopš 2200.—1700. gada p.m.ē., kad Amudarjas (Oksas) augštecē pastāvēja bronzas laikmeta kultūra, ko arheologs Viktors Sarianidi 1976. gadā nosauca par Baktrijas—Margiānas arheoloģisko kompleksu (BMAC).

2. gadu tūkstoša p.m.ē. beigās to pakļāva mīdieši, bet aptuveni 550. gadā p.m.ē. Kīrs Lielais, iekļaujot Ahemenīdu impērijas sastāvā, 336. gadam p.m.ē. to iekaroja Maķedonijas Aleksandrs Lielais.

Pēc viņa nāves Afganistāna bija helēniskās kultūras ietekmē, no 312. gada p.m.ē. Afganistānas teritorija bija Seleikīdu impērijas, no 247. līdz 224. gadam tās rietumu daļa bija Partas valsts, bet austrumu daļa Maurju impērijas sastāvā, bet vēlāk visa Afganistāna bija Grieķu Baktrijas valsts sastāvā, kas pastāvēja līdz 125. gadam p.m.ē.

135. gadā p.m.ē. mūsdienu Afganistānas ziemeļus ieņēma kušānu ciltis, bet nākamajā gadsimtā viņi nodibināja Kušānu valsti. Par valsts galvaspilsētām kalpoja Kapisa (pie mūsdienu Kabulas) un Pušklavati (pie mūsdienu Pešāvaras). Paši kušāni savas valodas pierakstam pieņēma grieķu alfabētu un sāka kalt grieķu parauga monētas. Vairums kušānu bija zoroastrieši, tomēr laika gaitā pamazām pieņēma budismu.

No 180. gada p.m.ē. līdz 10. gadam m.ē. mūsdienu Afganistānas un Pakistānas teritorijā valdīja Indo-grieķu valsts valdnieki, vēlāk līdz pat 651. gadam Sasanīdu impērijas valdnieki.

Pēc islāma ieviešanas Afganistāna bija Umajādu kalifāta (661—750), vēlāk Abāsīdu kalifāta sastāvā. No 977. līdz 1186. gadam Gaznī bija Gaznevīdu impērijas galvaspilsēta.

13. gadsimtā Afganistānu pakļāva Mongoļu impērija, 14. gadsimtā Timurīdu lielvalsts.

16. un 17. gadsimtā pastāvēja Hatasku, Pešāvaras, Heratas, Gilzaju, Kandahāras, Kabulas, Abdaliju hanistes, kas visas bija Sefevīdu šahu vasaļvalstis. 18. gadsimta sākumā gilzaji gan sarāva vasaļattiecības un sāka ekspansiju, ieņemot Isfahānu, kur 1722. gadā Mirs Mahmuds pasludināja sevi par šahanšahu, taču ar to pašu dumpi tika apspiests un afgāņu ciltis atkal nonāca atkarībā no Persijas.

Tagadējās Afganistānas valstiskuma vēsture sākas 1747. gadā, kad Persijas karaspēka afgāņu vienību komandieris, abdaliju cilts hans Ahmads sasauca pirmo puštunu vistautas sapulci — Lojadžirgu (loya jirga — lielā padome), — Kandahārā, kurā ievēlēja par visu puštunu hanu, pieņēma titulu "šahs" un vārdu Duranī — "Persijas pērle" — sākot dēvēties par šahu Duranī (valdīja 1747-1772). Ahmadšahs, būdams talantīgs karavadonis un politiķis, gan ar spēku, gan diplomātiskā ceļā pakļāva un apvienoja visas afgāņu ciltis, izveidojot t.s. Duranī lielvalsti. Sava lielākā uzplaukuma laikā Duranī lielvalsts bez tradicionālajām puštunu apdzīvotajām teritorijām aptvēra arī visu mūsdienu Afganistānas teritoriju, daļu Mešhedas Persijā, kā arī visu mūsdienu Pakistānu un Kašmīru. Ahmadšaha pēcnācēju laikā valsts ieslīga nebeidzamos konfliktos ar Persiju un sikhiem, kas stipri samazināja tās teritoriju, bet pati valsts sadrumstalojās.

Pēc šaha Timura nāves 1793. valstī sākās haoss, jo nebija leģitīma troņmantnieka un uz troni pretendēja visi nelaiķa dēli, kas katrs pārvaldīja savu provinci un karoja savā starpā.

1826. gadā Kabulu ieņēma Dosts Muhammeds, barakzaju klana vadonis, pieņemot emīra titulu un proklamējot Afganistānas emirātu. Taču tas bija laiks, kad šī zeme bija nonākusi Krievijas Impērijas un Lielbritānijas savstarpējās sāncensības par dominanti Āzijā krustpunktā (skat Lielā spēle).

1839. gadā zemē iebruka Britu impērijas ekspedīcijas korpuss un sākās t.s. Pirmais angļu-afgāņu karš, kas ilga līdz 1842. gadam. Puštunu teritoriju sadalīja ar Durandas līniju daļā, ko Britu impērija pilnībā pakļāva (mūsdienu Pakistānā), un nepakļautajā daļā (kas kļuva par iemeslu saspīlētajām attiecībām starp Britu Indiju, kā arī vēlāk ar Pakistānas valsti — šī problēma šodien ir zināma kā "Puštunistānas jautājums").

1878. gadā briti atkal iebruka Afganistānā, sākot Otro angļu-afgāņu karu un uzspiežot Afganistānai Gandamakas miera līgumu. Afganistānas emirāts kļuva par Britu impērijas vasaļvalsti ar lemšanas tiesībām tikai iekšpolitikā.

Taču 1919. gadā, nākot pie varas emīram Amanulaham, Afganistāna pasludināja neatkarību, ko Londona negribēja pieļaut un sākās t.s. Trešais angļu-afgāņu karš, kas beidzās ar Rāvalpindi miera līgumu, ar kuru Lielbritānija atzina Afganistānas neatkarību.

1929. gadā emīrs Mohammads Nadīrhans pasludināja par valsts nosaukuma maiņu, pieņemot titulu "šahs" un tā Eiropas ekvivalentu "karalis" — valsti pārdēvēja par "Afganistānas karalisti".

Radikālā organizācija "Afgāņu jaunatne" 1933. gadā atentātā nogalināja karali Nadīrhanu. Viņa dēls Zahīršahs tobrīd bija 19 gadus vecs — pārāk jauns, lai valdītu musulmaņu izpratnē, tāpēc 20 gadus viņa vietā to darīja trīs viņa tēvoči. Nākamos 20 gadus valdīja pats Zahīršahs, un tieši viņa laikā — 20 gadsimta 60. gados Afganistānā izveidojās to politisko kustību aizmetņi, kas vēlāk vistiešākajā veidā ietekmēja valsts vēsturi.

Izmantodams valdnieka prombūtni, Afganistānas monarha Zahīršaha brāļadēls hans un ģenerālis Sardars Mohammads Dauds 1973. gada 18. jūlijā sagrāba varu un pasludināja Afganistānu par republiku. Zahīršahs vairs neatgriezās valstī un turpmāk lielākoties uzturējās Francijā.

Monarhijas gāšanu islāmiskie spēki uztver par signālu cīņas sākumam. Viņu mērķis ir nodibināt Afganistānā teokrātisku islāma valsti, atjaunojot ticības un morāles tīrību. Daudzi emigrēja uz Pakistānu, kur uzsāk bruņotu grupu veidošanu. Pagrīdes organizācijas "Musulmaņu jaunatne" rindās bija Kabulas Universitātes Inženieru fakultātes students Gulbedins Hekmatjars (nākamais Afganistānas Islāma partijas vadītājs), teoloģijas profesori Rabani (nākamais Afganistānas Islāma biedrības dibinātājs un valsts prezidents) un Saijafs (nākamais Afganistānas atbrīvošanas islāmiskās savienības dibinātājs).

Pamatraksts un citi raksti: Afganistānas Demokrātiskā Republika un Afganistānas karš (1979—1989)

1978. gada 27. aprīlī (1357. gada saura mēneša 7. dienā) notika PSRS atbalstīts militārs apvērsums, kura laikā Daudu un viņa brāli nogalināja armijas virsnieku grupa pulkveža Abdula Kadira vadībā. Lai arī operācijā iesaistīti augstu stāvoši armijas virsnieki, reālā varas pārņemšana notika ar septiņu tanku palīdzību, kas iebrauca Kabulas centrā, ieņēma pastu, telegrāfu un banku. Pučisti "par pretošanos" nošāva valdības locekļus un pasludināja Afganistānu par demokrātisku republiku. Revolucionārā padome iecēla Mohammadu Tarakī par valsts pagaidu vadītāju un revolucionārās padomes priekšsēdētāju. Dienu vēlāk — 3. maijā, par priekšsēdētāja vietnieku ievēlēts Babraks Karmals, bet par Tarakī kā premjerministra vietnieku un ārlietu ministru iecēla Hafizullu Aminu. Aizsardzības ministra pienākumus piekrita pildīt pats Abduls Kadirs. Gandrīz valdības locekļi vēl pirms pāris dienām atradās cietumos, kur bija iekļuvuši kā ATDP biedri. 9. maijā notikušo nosauca par Saura (aprīļa) revolūciju, ko pasludināja kā rūpīgi plānotu un gatavotu jau kopš partijas dibināšanas 1965. gadā.

1978. gada vasarā uzsāktā agrārā reforma izpaudās plānveida izbraukumos uz laukiem, kur sapulcināto vietējo iedzīvotāju acu priekšā nošāva lielāko zemes gabalu īpašniekus, turpat aprokot tos un steigā sadalot zemi visiem klātesošajiem. Cilšu elitē, kas pārvaldīja zemes platības, tas izsauca sašutumu, kas pārauga par bruņotu pretošanos. Nestabila bija arī pati valsts vadība. Jau augustā pulkvedi Kadiru pasludināja par "kontrrevolucionāru elementu" un arestēja. Deviņu mēnešu laikā tiek arestēti divi tūkstoši TDP biedru, 500 no viņiem — nošauti. No politiskās skatuves uz laiku pazuda Babraks Karmals — Tarakī vietnieks partijā.

1979. gada septembrī, atgriezies no vizītes Havanā un Maskavā, Tarakī uzzināja, ka viņa vadītās partijas ārkārtas plēnums izskatījis un akceptējis Tarakī lūgumu veselības stāvokļa dēļ atbrīvot viņu no visiem partijas un valsts amatiem. Par premjeru iecēla Hafizullu Aminu. Divdesmit dienas vēlāk Tarakī mira "no ilgstošas un nopietnas slimības", bet viņa sērojošos ģimenes locekļus ieslodzīja cietumā.

1979. gada 14. septembrī Amins pasludināja sevi par valsts galvu, izsludināja vispārēju amnestiju, represiju galu, patiesas tautas demokrātijas uzvaru un darbaļaužu tiesību un brīvību neaizskaramību. Amnestija tomēr neattiecās uz tiem "revolucionārajiem darboņiem", kas savulaik veidoja pirmo revolucionāro valdību pēc Aprīļa revolūcijas. Septembra notikumi nopietni satrauca Padomju Savienību.

Lai nepieļautu ASV nostiprināšanos reģionā, 1979. gada 24. decembrī PSRS ieveda savu karaspēku Afganistānā (to pamatoja ar Afganistānas un PSRS 1978. gadā parakstīto "Draudzības, sadarbības un labu kaimiņattiecību" līgumu). Sākās t.s. Afganistānas karš. 27. decembrī padomju specvienība straujā triecienā ieņēma Amina rezidenci un nogalināja Afganistānas vadītāju. ASV, lai nepieļautu PSRS nostiprināšanos reģionā, uzsāka slepenu (caur Pakistānas drošības dienestiem) atbalstu opozīcijas vadoņiem: apmācot un apbruņojot tos cīņai pret marksistisko Afganistānas valdību. Kā rezultāts padomju okupācijai bija masveida afgāņu izceļošana uz bēgļu nometnēm kaimiņos esošajās Pakistānā un Irānā. Pakistānā vien patvērumu meklēja vairāk nekā 3 miljoni afgāņu. Pēc desmit gadiem, saskaroties ar arvien pieaugošo starptautisko spiedienu un ar aptuveni 15 000 padomju karavīru bojāeju karā ar modžahediem, PSRS izveda savu karaspēku no Afganistānas.

PSRS aiziešana no Afganistānas uzskatāma par ASV ideoloģisku uzvaru. ASV atbalstīja modžahedus kā pretspēku PSRS ietekmei reģionā, kurš atrodas netālu no naftas bagātā Persijas līča. Pēc PSRS aiziešanas, ASV un tās sabiedrotie zaudēja interesi par Afganistānu un maz darīja lai palīdzētu atjaunot kara izpostīto zemi. Aizejot padomju karaspēkam režīms zaudēja spēju pretoties labi apbruņotajiem cilšu karotājiem — kaut arī PSRS turpināja atbalstīt Nadžibullas vadīto Afganistānas valdību, tā krita 1992. gadā.

Jau 1991. gada beigās izveidoja "Afganistānas glābšanas apvienoto islāmisko fronti" (Jabha-yi Muttahid-i Islami-yi Milli bara-yi Nijat-i Afghanistan), vēlāk zināma kā "Ziemeļu alianse", kurā apvienojās praktiski visi nepuštunu modžahedi.

1992. gada martā, sagraujot valdības spēku paliekas, Ziemeļu alianses spēki ieņēma Kabulu, pirms tajā bija ielauzušās puštunu vienības. Izveidotā valdība, kurā bija pārstāvētas visas lielākās partijas un grupējumi, visai drīz ieslīga iekšējos ķīviņos un tās darbība praktiski bija paralizēta. Sākās cīņa par varu starp dažādām modžahedu frakcijām — centrālajai valdībai nebija reālas varas ārpus galvaspilsētas un dažiem lielākajiem centriem, — teritoriju savā starpā sadalīja dažādu modžahedu grupējumu vadoņi.

Pamatraksts: Afganistānas Islāma Emirāts (1996—2001)

Kā atbilde uz haosu un korupciju radās islāma fundamentālistu militārā kustība Taliban, kas uzsāka karu pret separātajiem cilšu vadoņiem. Talibi visai īsā laikā uzvarēja "veco modžahedu" koalīciju un 1996. gadā kontrolēja gandrīz 90% Afganistānas teritorijas (tikai valsts ziemeļaustrumu daļa palika Ziemeļu alianses kontrolē). Taliban izveidoja valdību (no citām valstīm tās leģitimitāti atzina tikai Apvienotie Arābu Emirāti, Pakistāna un Saūda Arābija) un centralizētu pārvaldes aparātu un ieviesa ekstrēmu šariata režīmu.

Pēc 11. septembra terora akta ASV sākās ASV un tās sabiedroto, kopā ar Ziemeļu alianses spēkiem, uzbrukums Talibanam, kas beidzās ar Taliban valdības gāšanu. Dzīvi palikušie valdības locekļi glābās bēgot uz Pakistānas kalniem. Savukārt sakautie Taliban spēki atkāpās uz apvidiem kuros tiem bija lielāks civiliedzīvotāju atbalsts — galvenokārt dienvidu un dienvidaustrumu provincēs, un uzsāka tur partizānu karu, kas turpinās arī mūsu dienās.

Pamatraksts: Afganistānas Islāma Republika

Pamatraksts: Karš Afganistānā (2001—2014)

2001. gada beigās Bonnā tikās Rietumu valstu diplomāti ar afgāņu cilšu vadoņiem un diasporas politiskajiem līderiem, vienojoties par jaunas valdības izveidošanu (par pagaidu vadītāju koalīcijas spēku valstis 2001. gada decembrī iecēla Hāmidu Karzaju) — vistautas Lojadžirgā 2002. gadā Karzaju oficiāli ievēlēja par Afganistānas prezidentu.^[4]

Lai nepieļautu jaunās valdības gāšanu, nodrošinātu valstī kārtību, un palīdzētu tai atjaunoties, Afganistānā līdz 2014. gada beigām atradās ISAF koalīcijas spēki (t.sk. arī Latvijas NBS kontingents).

Prezidentāla republika, ko pārvalda prezidents, valdība, Nacionālā asambleja un pašvaldību padomes.

Konstitūcija pieņemta 2004. gada janvārī.

Divpalātu parlaments — Nacionālā asambleja — uzsāka darbu 2005. gada 19. decembrī pēc 2005. gada 18. septembrī notikušajām vēlēšanām. Vēlēšanu kandidātes sievietes bija apmēram 10% no kopējā kandidātu skaita un pateicoties kārtībai rezervēt vietas sievietēm deputātēm, sievietes ieguva 27,3% vietu apakšpalātā un gandrīz 30% vietu pašvaldību padomē. Vēlēšanu laikā nogalināja astoņus kandidātus un vairākus darbiniekus, kas iesaistīti vēlēšanu darbā. ES Vēlēšanu Novērošanas Misija ziņoja par pārkāpumiem un krāpšanu vairākās provincēs.^[5]

Afganistāna nesen ir pievienojusies Dienvidāzijas reģionālās sadarbības asociācijai (SAARC). Attiecības ar ES balstās uz partnerattiecību nolīgumu "Ieguldot jaunā ES — Afganistānas partnerībā", ko parakstīja 2005. gada 16. novembrī Strasbūrā.

Kaut arī Afganistāna pamatā tiek uzskatīta par Centrālāzijas valsti, dažreiz to pieskaita Dienvidāzijas vai Tuvo Austrumu reģioniem, jo tai ir ciešas kultūras, etnolingvistiskas un ģeogrāfiskas saites ar vairumu no tās kaimiņiem.

Afganistāna no visām pusēm robežojas ar citām valstīm; tai nav izejas uz atklātu jūru. Arābijas jūra ir tuvākā jūra; tā atrodas aptuveni 500 km uz dienvidiem no Afganistānas. Afganistāna joprojām ir viena no vissliktāk kartētajām valstīm pasaulē, jo gan tās izolācijas, gan nestabilās politiskās iekārtas dēļ nav izdevies to pilnvērtīgi izpētīt.^[6] Dienvidos un austrumos Afganistāna robežojas ar Pakistānu (ieskaitot Kašmīras reģionu, kuru pārvalda Pakistāna, bet teritoriālas pretenzijas ir arī Indijai). Rietumos robežojas ar Irānu, bet ziemeļos ar Centrālāzijas valstīm Turkmenistānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu. Salīdzinoši, ļoti īsa robeža Afganistānai ir arī ar Ķīnas autonomu rajonu Siņdzjanu. Afganistānas platība ir 647 500 km² (aptuveni 10 reizes lielāka par Latviju).

Valsts teritorija administratīvi sadalīta 34 vilajetos.

Lielākās pilsētas: Kabula — 2 000 000, Džalālābāda — 59 000, Kandahāra — 226 000, Kondūza — 57 000, Herāta — 177 000, Baglāna — 41 000, Mazārešarīfa — 103 000, Gardeza — 50 000 iedzīvotāju.

Afganistāna sastāv no 34 vijaletiem.

Afganistānā dzīvo vairāk nekā 20 tautu — puštuni (38% no valsts iedzīvotāju skaita), tadžiki (25%), hazareji (19%), uzbeki (6%), citas tautas (12%) — turkmēņi, kirgīzi, kazahi, beludži, čaraimeki, nuristāņi u.c. Vidējais apdzīvotības blīvums ir 31 cilv./km², toties auglīgās ielejās un oāzēs tas pārsniedz 100 cilv./km². Kalnu rajoni un tuksneši maz apdzīvoti.

Kara darbības dēļ daudzi iedzīvotāji devušies bēgļu gaitās. Pakistānā uzturas ap 3 miljoni afgāņu bēgļu, bet Irānā ap 1,3 miljoni.

Valstī ir 48,5% sieviešu un 51,5% vīriešu (100 sievietes uz 106 vīriešiem). Iedzīvotāju dabiskais pieaugums 3,48% gadā (2001). Vienai sievietei dzīves laikā dzimst vidēji 6 bērni. 60% Afganistānas iedzīvotāju ir analfabēti, īpaši izplatīts analfabētisms sieviešu vidū — tikai 15% sieviešu prot lasīt un rakstīt.

Iedzīvotāju vecuma struktūra (2001):

0—14 gadi 42,2%

15—64 gadi 55,01%

65 un vairāk gadi 2,79%

Dzimstība 41,42 (uz 1000 iedz.)

Mirstība 17,72 (uz 1000 iedz.)

Dabiskais pieaugums 23,7

Zīdaiņu mirstība (uz 1000 jaundzimušajiem) 147,02

Mūža vidējais ilgums vīriešiem ir 47 gadi, sievietēm 45,5 gadi (2001). Pilsētās dzīvo 21% Afganistānas iedzīvotāju. Darbaspēka resursus veido 10 miljoni iedzīvotāju (37% no iedz. skaita). 70% darbaspējīgo nodarbināti lauksaimniecībā, 15% rūpniecībā, 15% pakalpojumu sfērā. Gandrīz 3 miljoni iedzīvotāju ir klejotāji un pusklejotāji.

Valdošā reliģija ir islāms (sunnīti — 84%, šiīti — 15%), citas ticības 1% (jūdaisti, hinduisti).

Afganistānas izolācija un vairāk nekā 20 gadus ilgušais pilsoņu karš pilnībā izpostījis valsts saimniecību un infrastruktūru. Elektroenerģija pieejama tikai 6% iedzīvotāju. Tikai 10% iedzīvotāju pieejams tīrs dzeramais ūdens. Nauda nepieciešama izpostītās saimniecības atjaunošanai, kājnieku mīnu savākšanai, infrastruktūras attīstībai, izglītībai un veselības aprūpei, tīra dzeramā ūdens nodrošināšanai, kā arī enerģētikai un komunikācijām.

Valsts saimniecības pamats ir apūdeņojamā zemkopība un ganību lopkopība. Aramzeme aizņem 12% teritorijas, ganības 46%, meži un krūmāji 3%. Valstī apūdeņo 30000 km² (5% teritorijas). Lauksaimniecību būtiski ietekmē krasi kontinentālais klimats: aukstas ziemas, karstas un sausas vasaras. Sevišķi liels sausums bija 2001. gadā, kura dēļ bada nāve draud 7 miljoniem iedzīvotāju.

Eksportē dabasgāzi, augļus, paklājus, vilnu, riekstus, karakulādas, importē pārtiku, plaša patēriņa preces, degvielu.

Valstī pārsvarā naturālā lauksaimniecība un klejotāju lopkopība (aitas, kazas, kamieļi, ēzeļi, zirgi).

Zemkopības galvenās kultūras: kvieši, rīsi, kukurūza, mieži, kokvilna, lini, sezams, cukurbietes, cukurniedres. Audzē citrusus (aprikozes, persikus), cidonijas, vīnogulājus, dižlazdas, olīvkokus, dārzeņus.

Plaši izplatīta ir opija magoņu audzēšana. Afganistānā tiek iegūti 95% pasaulē patērētā heroīna. Kopš 2001. gada heroīna iegūšana ir dubultojusies.^[7]

Valsts ir bagāta ar dabas resursiem: nafta, dabasgāze, akmeņogles, varš, cinks, svins, dzelzsrūda, hromīti, vizla, barīti, sērs, vārāmā sāls, dārgakmeņi un pusdārgakmeņi.

Ar pus amatnieciskām metodēm iegūst akmeņogles, akmeņsāli, lazurītu, beriliju, dzelzsrūdu, būvmateriālu izejvielas.

Dominē mājamatniecība. Izgatavo paklājus, pledus, mēbeles, kokvilnas un vilnas audumus, augu eļļu, ziepes.

Kalnainais reljefs kavē transporta tīkla attīstību. Dzelzceļu kopgarums ir 24,6 km, autoceļu — 21 000 km, no tiem ar cieto (asfalta) segumu 2793 km, pārējie 18207 km ir zemes ceļi.

Preču transportā izmanto autotransportu, kā arī vilcējdzīvniekus: kamieļus, ēzeļus, zirgus.

Afganistānai ir bagāts kultūras mantojums, kas aptver vairāk nekā 5000 gadus ilgu laiku posmu. Tajā ir atrodami dažādu kultūru elementi, no kurām īpaši jāizceļ Senās Persijas un Indijas kultūras. No Hellēnisma laikmeta ir saglabājušies arī seno grieķu kultūras elementi. Šis kultūru sajaukums vairākas reizes Afganistānas vēsturē piedzīvoja ziedu laikus, īpaši Mogulu impērijas laikā, kad Kabula un Herāta kļuva par nozīmīgiem mākslas un izglītības centriem. Laika periodā no 16. līdz 20. gadsimtam literatūra, māksla un arhitektūra bija panīkusi, kas izskaidrojams ar to, ka valsts bija izolēta no ārpasaules un lielākā daļa no iedzīvotājiem dzīvoja ārpus pilsētām, kur dominējoš�� tomēr bija zemnieku "kultūra". Sociālās dzīves pamatā bija patriarhāts.

Afganistānā populāri ir individuālie sporta veidi, kas saistīti ar cīņas mākslu. Viens no populārākajiem sporta veidiem ir buzkašī, kur par uzvarētāju kļūst tas, kas pirmais, jājot uz zirga, nogalina aplokā ielaistu kazu vai aitu.

Rietumu pasaules tradicionālie komandu sporta veidi, kā futbols, basketbols, volejbols, nekad nav ieguvuši vispārēju popularitāti. Olimpiskajās spēlēs Afganistānas sportisti pirmo reizi piedalījās 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs. Pagaidām vienīgā Olimpiskā medaļa ir izcīnīta tekvondo (līdz 58 kg) — 2008. gada vasaras olimpiskajās spēlēs bronzas medaļu ieguva Rohulla Nikpajs. Afganistāna pagaidām vēl ne reizi nav aizsūtījusi savus sportistus uz ziemas olimpiskajām spēlēm.

Burtiski nosaukums Afganistāna nozīmē "afgāņu zeme" — acīmredzot cēlies no vārda afgānis. Domājams, ka puštuni sāka izmantot vārdu afgānis kā pašnosaukumu, kopš islāma perioda sākuma. Saskaņā ar dažu zinātnieku viedokli, vārds afgānis pirmo reizi vēsturē parādījās nezināma autora, desmitā gadsimta ģeogrāfiskā grāmatā ar arābu nosaukumu ‘Hudud-al-Alam’, 982. gadā (pilnajā nosaukumā „Hudud ul-'alam min al-mashriq ila al-maghrib„ — „Pasaules robeža no austrumiem līdz rietumiem”).

Ir vairāki viedokļi attiecībā par vārda ‘afgānis’ izcelšanos, no kuriem vairums ir tīri spekulatīvi:

• Afgāņu profesora Nematullas Šahranī (Nematullah Shahrani) tulkotajā vēstures avotā „Makhzan-i-Afghani”, kas bija sarakstīts 1612. gadā, afgāņu jeb puštunu izcelsme tiek saistīta ar tā saukto karali Talutu (Zaulu), patriarha Ābrahama pēcteci. Zaulam bija dēls Irmija (Jeremija), kuram bija dēls, vārdā Afgans. Pēc karaļa Zaula nāves, Afganu paaugstināja Dāvids un vēlāk izvirzīja par armijas virspavēlnieku karaļa Zālamana valdīšanas laikā. Afganam bija liels skaits pēcteču, kurus sāka dēvēt par ‘Bani-Israel’. Sestajā gadsimtā p.m.ē., Bakhtunasars, jeb Nebukadanēcers, Bābeles karalis, uzbruka Jūdejai un izraidīja Afgāna pēcteču kopienu trimdā uz Goras (Ghor) zemi, kura atrodas mūsdienu Afganistānas vidusdaļā. Ar laiku, izraidīto kopienu sāka dēvēt par afgāņiem, pēc viņu ciltstēva Afgana vārda, tāpat kā viņu zemi sāka dēvēt par Afganistānu. Šī vēstures interpretācija satur daudzas pretrunas un mūsdienu zinātnē tāpēc nav akceptēta. Pēdējais šīs ‘Bani-Israel’ hipotēzes aizstāvis bija majors Ravertijs (Mayor Raverty „The Pathans”, 1958, Olaf Caroe). Lielā mērā, ‘Bani-Israel” teorija ir nepieņemama to daudzo vēsturisko un lingvistisko neatbilstību dēļ kuras tā satur. Šī mutvārdu tradīcija ir pašu puštunu radīts mīts, kurš ir radies politiskajā un kultūras cīņā starp puštuniem un Moguliem. BaniIsraeli — šis raksts izskaidro dotā mīta vēsturisko fonu, tā neatbilstības un lingvistiskos pētījumus, kuri noliedz jebkādu semītisku izcelsmi.
• Cita puštunu leģendas versija attēlo puštunu un afgāņu ciltstēvu Afganu, kā musulmaņu pravieša Muhameda laikabiedru. Izdzirdot par jauno ticību — islāmu, Kuaiss (Kuaiss Abdurs Rašīds (Qias Abdur Rashid) starp puštuniem tiek uzskatīts par pirmo, kurš ir ceļojis uz Meku un Medīnu, islāma reliģijas pirmsākumos) no Ariānas uzsāka ceļojumu uz Medīnu, lai satiktu pravieti Muhamedu un atgriezās Ariānā kā musulmanis. Viņam bija daudz dēlu, no kuriem viens bija Afgans. Afganam, savukārt, bija četri dēli, kuri uz austrumiem no tēva zemes nodibināja paši savas dzimtas. Pirmais dēls devās uz Suatas (Swat tag. Pakistānas Z) zemi, otrais uz Lahoru, trešais uz Multānu, bet pēdējais uz Kvettu. Šī leģenda ir viena no daudzām tradicionālajām puštunu teikām, kurās tiek stāstīts par puštunu izcelsmi. Un atkal, tas ir leģendārais Afgans, kura vārds puštuniem devis to pašreizējo nosaukumu. Kā var ievērot, šai leģendai par Afganu ir vismaz 11 gadsimtu liela laika starpība salīdzinot ar teiku par Zālamana laika Afganu.
• Grāmatā — „Pētījumi par Afganistānas etnogrāfiju” (Dr H.W. Bellew „An Enquiry into the Ethnography of Afghanistan”) ir pausts viedoklis, ka nosaukuma ‘afgāņi’ izcelsme ir saistīta ar latīņu terminu albāņi, kuru armēņi lietoja izrunājot kā alvan, ar ko apzīmēja kalniešus. Un šajā gadījumā transliterēti armēņu burti būtu izrunāti kā aghvan. Persiešu valodā šis vārds tika izrunāts kā aoghan, avghan un afghan, lietojot kā norādi uz augstkalnu iedzīvotājiem — kalniešiem, kuri dzīvoja austrumos no Irānas kalnienes.
• Daži pētnieki pauž pārliecību, ka nosaukums afgan nāk no vārda „abagan” (t.i. bez Dieva). Šo apzīmējumu persieši sāka attiecināt uz puštuniem lai aprakstītu tos kā bezdievjus vai neticīgos. Abagan ir antonīms vārdam bagan (t.i. tāds, kurš tic Dievam) tieši tāpat kā vārds ‘apolitisks’ ir antonīms vārdam ‘politisks’. Tāpat ir daži, kas vārdu afgan saista ar uzbeku vārdu avagan (t.i. pirmavots), kamēr citi saskata līdzību ar sanskrita upa-ganah (t.i. apvienotās ciltis).
• Pēc cita, uz etimoloģiju balstīta uzskata, nosaukums afgan nāk no sanskrita vārda ašvakas (ashvaka), jeb ašvakani. Šo uzskatu proponē J. W. McCrindle un to atbalsta vesela rinda mūsdienu zinātnieku (ieskaitot C. Lassen, S. Martin, Bishop, Crooks, W. Crooke, J. C. Vidyalnar, M. R. Singh, P. Smith, N. L. Dey, Dr J. L. Kamboj, S. Kirpal Singh u.c.). Sanskritā, vārds ashva (irāņu aspa, prakritā (prakrit) assa) nozīmē 'zirgs' un ašvakas (prakritā assaka) nozīmē 'jātnieks'. Ir zināms, ka laikā p.m.ē., iedzīvotājus no Afganistānas austrumiem dēvēja par ašvakām (t.i. jātniekiem), jo tie audzēja augstvērtīgas zirgu šķirnes un tiem bija labu kavalēristu slava.
• 5 gs. p.m.ē., indiešu gramatiķis Panini (Panini) sauc afgāņus par ashvayana un ashvakayana. Klasiskie rakstnieki lieto atbilstošus ekvivalentus — aspasios (vai aspasii, hispasii) un assakenois (vai assaceni/assacani, asscenus). Tāpat, aspasios/assakenois (ašvakas = kavalēristi) tiek lietots kā cits nosaukums kambodžiem ((kambojas) ļoti seni Indijas un Pakistānas Z iedzīvotāji), izciliem senatnes jātniekiem.

Pēdējā, vārda ‘Afganistāna’ daļa nāk no persiešu vārda ‘stān’ (t.i. zeme vai valsts).

Pirms Afganistāna ieguva savu pašreizējo nosaukumu, šis reģions, savā vairāk nekā 5000 gadu ilgajā vēsturē, ir izgājis cauri vairākām nosaukuma maiņām. Viens no vissenākajiem nosaukumiem, saskaņā ar vēsturnieku un zinātnieku viedokli, bija Ariāna — kā grieķiski tiek izrunāts senajā valodā avestā lietotais antīkais nosaukums — Aryanam Vaeja, jeb sanskritā — Aryavarta(t.i. ariāņu zeme). Mūsdienās šī senpersiešu un avestas izruna ir aizstāta ar vārdu Irāna, kas ir pieminēts Afganistānas nacionālās aviosabiedrības nosaukumā — "Ariana Airlines".

Daudzus gadsimtus vēlāk, Afganistāna bija daļa no Lielās Horasānas un kopš tā laika ir atpazīstama arī ar nosaukumu Horasāna.

• Afganistānas nosaukums
• Afganistānas valsts vadītāji

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Afganistāna.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Lielās Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Ebreju enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Latvijas kareivji Afganistānā
• Bērziņa Z. Zeme, ko nevar iekarot. // NRA. 26. februāris 2009.^{[novecojusi saite]}
• Liz Alden Wily. LAND RELATIONS IN FARYAB PROVINCE: Findings from a field study in 11 villages