declamo

• IPA^(key): /deˈkla.mo/
• Rhymes: -amo
• Hyphenation: de‧clà‧mo

declamo

1. first-person singular present indicative of declamare

• Damocle

From dē- (“of; from, away from”) +‎ clāmō (“cry out, call”).

• (Classical Latin) IPA^(key): /deːˈklaː.moː/, [d̪eːˈkɫ̪äːmoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /deˈkla.mo/, [d̪eˈkläːmo]

dēclāmō (present infinitive dēclāmāre, perfect active dēclāmāvī, supine dēclāmātum); first conjugation

1. to practise speaking, declaim, make speeches
2. (like an orator) to speak with violence, bluster, bawl

Conjugation of dēclāmō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	dēclāmō	dēclāmās	dēclāmat	dēclāmāmus	dēclāmātis	dēclāmant
	imperfect	dēclāmābam	dēclāmābās	dēclāmābat	dēclāmābāmus	dēclāmābātis	dēclāmābant
	future	dēclāmābō	dēclāmābis	dēclāmābit	dēclāmābimus	dēclāmābitis	dēclāmābunt
	perfect	dēclāmāvī	dēclāmāvistī	dēclāmāvit	dēclāmāvimus	dēclāmāvistis	dēclāmāvērunt, dēclāmāvēre
	pluperfect	dēclāmāveram	dēclāmāverās	dēclāmāverat	dēclāmāverāmus	dēclāmāverātis	dēclāmāverant
	future perfect	dēclāmāverō	dēclāmāveris	dēclāmāverit	dēclāmāverimus	dēclāmāveritis	dēclāmāverint
passive	present	dēclāmor	dēclāmāris, dēclāmāre	dēclāmātur	dēclāmāmur	dēclāmāminī	dēclāmantur
	imperfect	dēclāmābar	dēclāmābāris, dēclāmābāre	dēclāmābātur	dēclāmābāmur	dēclāmābāminī	dēclāmābantur
	future	dēclāmābor	dēclāmāberis, dēclāmābere	dēclāmābitur	dēclāmābimur	dēclāmābiminī	dēclāmābuntur
	perfect	dēclāmātus + present active indicative of sum
	pluperfect	dēclāmātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	dēclāmātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	dēclāmem	dēclāmēs	dēclāmet	dēclāmēmus	dēclāmētis	dēclāment
	imperfect	dēclāmārem	dēclāmārēs	dēclāmāret	dēclāmārēmus	dēclāmārētis	dēclāmārent
	perfect	dēclāmāverim	dēclāmāverīs	dēclāmāverit	dēclāmāverīmus	dēclāmāverītis	dēclāmāverint
	pluperfect	dēclāmāvissem	dēclāmāvissēs	dēclāmāvisset	dēclāmāvissēmus	dēclāmāvissētis	dēclāmāvissent
passive	present	dēclāmer	dēclāmēris, dēclāmēre	dēclāmētur	dēclāmēmur	dēclāmēminī	dēclāmentur
	imperfect	dēclāmārer	dēclāmārēris, dēclāmārēre	dēclāmārētur	dēclāmārēmur	dēclāmārēminī	dēclāmārentur
	perfect	dēclāmātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	dēclāmātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	dēclāmā	—	—	dēclāmāte	—
	future	—	dēclāmātō	dēclāmātō	—	dēclāmātōte	dēclāmantō
passive	present	—	dēclāmāre	—	—	dēclāmāminī	—
	future	—	dēclāmātor	dēclāmātor	—	—	dēclāmantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		dēclāmāre	dēclāmāvisse	dēclāmātūrum esse	dēclāmārī	dēclāmātum esse	dēclāmātum īrī
participles		dēclāmāns	—	dēclāmātūrus	—	dēclāmātus	dēclāmandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		dēclāmandī	dēclāmandō	dēclāmandum	dēclāmandō	dēclāmātum	dēclāmātū

• dēclāmātiō
• dēclāmātor
• dēclāmitō

• dēclāmātiuncula
• dēclāmātōrius

• “declamo”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “declamo”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• declamo in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

declamo

1. first-person singular present indicative of declamar

• IPA^(key): /deˈklamo/ [d̪eˈkla.mo]
• Rhymes: -amo
• Syllabification: de‧cla‧mo

declamo

1. first-person singular present indicative of declamar