Polihimnija

Polihimnija grieķu mitoloģijā ir dieviete, svēto himnu mūza.^[1] Polihimnija, reizēm arī saukta Polimnija (Πολύμνια) parasti attēlota kā nopietna un domīga, arī ar pirkstu pie sejas, ģērbusies garā apvalkā un ar elkoni atspiedusies uz pīlāru.

Sengrieķu vēsturnieks Diodorus Siculus esot rakstījis par Polihimnijas spējām iemūžināt himnu sacerētāju slavu.^[2] Mūza arī piesaukta Dantes Dievišķā komēdijā (Canto XXIII 56. rindā).

Deviņi asteroīdi nosaukti mūzu vārdos. Franču astronoms Jean Chacornac atklājis asteroīdu Polihimniju.^[3]

Parnasa kalna nogāzē virs Delfi bijis avots, kas svēts Polihimnijai un citām mūzām.

Mākslā

Polihimnija, Friedrich Ochs, 1857
Polihimnija Milano
Polihimnija, Giovanni Baglione, 1620
Polihimnija, Francesco del Cossa, 1455-1460
Polihimnija, Giuseppe Fagnani, 1869

Atsauces

↑ «Polyhymnia». theoi. Skatīts: 2016-09-12.
↑ Diodorus Siculus Library of History (Books III - VIII). Translated by Oldfather, C. H. Loeb Classical Library Volumes 303 and 340. Cambridge, MA, Harvard University Press; London, William Heinemann Ltd. 1935. (angliski)
↑ Polihimnija [1] (angliski)

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Polihimnija.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Theoi Greek Mythology raksts (angliski)
Hederiha mitoloģijas enciklopēdijas raksts (vāciski)
Polihimnija gleznās (angliski)
Warburg Institute Iconographic Database Arhivēts 2013. gada 10. novembrī, Wayback Machine vietnē.

[1] «Polyhymnia». theoi. Skatīts: 2016-09-12.

[2] Diodorus Siculus Library of History (Books III - VIII). Translated by Oldfather, C. H. Loeb Classical Library Volumes 303 and 340. Cambridge, MA, Harvard University Press; London, William Heinemann Ltd. 1935. (angliski)

[3] Polihimnija [1] (angliski)

[1]