Nord-Express

Šis raksts ir par ekpresvilcienu. Par 2024. gada dokumentālo filmu skatīt rakstu Nord Express (filma).

Nord-Express ("Ziemeļu ekspresis") bija starptautisks ekpresvilciens, kas savienoja Parīzi/Londonu ar Berlīni un tālāk ar Pēterburgu/Rīgu (1896-1914), pēc Pirmā pasaules kara ar Rīgu/Varšavu (1921-1939), bet pēc Otrā pasaules kara tas kursēja uz Kopenhāgenu (1946-1997).

1861. gadā tika atklāta dzelzceļa līnija Rīga—Daugavpils, kas Daugavpilī savienojās ar 1860. gadā izbūvēto dzelzceļa līniju Pēterburga—Daugavpils, ko 1862. gadā caur Viļņu pagarināja līdz Varšavai un savienoja ar Eiropas (normālā) platuma dzelzceļa līniju Varšava—Vīne. Dzelzceļa atzars Lentvare-Kauņa-Kēnigsberga to savienoja ar Berlīni.

1896. gadā starptautiskā akciju sabiedrība Compagnie Internationale des Wagons-Lits uzsāka ekspresvilciena Nord-Express kustību maršrutā Parīze—Berlīne—Kēnigsberga—Daugavpils—Pēterburga ar īpašu Rīgas vagonu, ko atkabināja Daugavpils stacijā. Vilciens kursēja divas reizes nedēļā ar pārsēšanos Virbales stacijā uz Vācijas un Krievijas Impēriju robežas, kopējais brauciens no Parīzes līdz Pēterburgai ilga 52 stundas (vairāk kā divas diennaktis).^[1]

Pirmā pasaules kara laikā Vācijas okupācijas iestādes uzbūvēja dzelzceļa līniju Jelgava—Šauļi—Tilzīte ar Eiropas standarta sliežu platumu. Pēc gara beigām un neilgi pirms Rīgas miera līguma parakstīšanas 1921. gada 15. februārī atjaunoja tiešo dzelzceļa satiksmi starp Rīgu un Virbaļiem, bet tā paša gada 19. augustā pagarināja bezpārsēšanās vagonu kursēšanu līdz Parīzei un Ostendei, iekļaujot Rīgu kā galapunktu jaunajā Nord-Express maršrutā. 1923. gadā Rīgas-Berlīnes vilcienā sāka iekļaut arī Latvijas dzelzceļu, Lietuvas dzelzceļu un Vācijas dzelzceļu vagonus, jo šie pārvadājumi izrādījās ļoti pieprasīti.

1925. gadā pēc Latvijas dzelzceļu pasūtījuma Rīgas rūpnīca "Fēnikss" uzsāka ražot guļamvagonus. Vilciens, kurš no Latvijas kursēja pirms Otrā pasaules kara maršrutā Rīga—Jelgava—Kēnigsberga—Berlīne, sasniedza galamērķi 15 stundās un 19 minūtēs, atceļā pavadot pat mazāk — 14 stundas un 43 minūtes, un kļuva par ērtāko un ātrāko transporta līdzekli. Latvijas teritorijā tā vidējais komerciālais kustības ātrums bija 77,1 km/h, Lietuvā — 79,2 km/h, bet Vācijā — 80,4 km/h.

1934. gadā uzsāka kursēt vagons Ostende-Berlīne-Breslava-Krakova-Ļviva-Bukareste.

• 
  Varšavas stacija Pēterburgā ap 1900. gadu.
• 
  Kārsavas stacija.
• 
  Daugavpils dzelzceļa stacija.
• 
  Viļņas dzelzceļa stacija ap 1915. gadu.
• 
  Robežstacija Virbale (Veržbolova).
• 
  Kēnigsbergas dzelzceļa stacija.
• 
  Nord-Express restorāna vagons Berlīnes Silēzijas stacijā (1926)
• 
  Berlīnes Frīdriha ielas stacija.
• 
  Berlīnes Zoodārza stacija.
• 
  Hanoveres dzelzceļa stacija.
• 
  Ķelnes dzelzceļa stacija.
• 
  Ljēžas dzelzceļa stacija.
• 
  Parīzes Ziemeļu stacija.

Tiešā bezpārsēšanās starptautiskā satiksme šajā maršrutā ar PSRS vilcieniem tika atjaunota 1970. gados, kad PSRS un Polijas robežstacijā Kuzņicā tika izveidots vagonu ratiņu maiņas punkts, jo PSRS sliežu platums (1520 mm) atšķīrās no Eiropā un citviet pasaulē pieņemtā sliežu platuma (1435 mm). No Rīgas kursēja bezpārsēšanās vagoni maršrutos Rīga-Jelgava-Viļņa-Varšava-Berlīne (ceļā bija jāpavada 31 stunda 15 minūtes), Rīga-Varšava, Tallina-Varšava. Caur Rēzekni un Daugavpili kursēja Ļeņingradas-Varšavas un Ļeņingradas-Berlīnes vilcieni.^[3] Pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas atsākās tiešā dzelzceļa satiksme starp Lietuvu un Poliju ar pārsēšanos Šestoku stacijā, kas tika pārtraukta nepietiekamā pasažieru skaita dēļ. Pašlaik notiek dzelzceļa līnijas Rail Baltica izveide maršrutā Tallina-Rīga-Kauņa-Varšava. Par pirmo šī projekta fāzi uzskata normālplatuma sliežu atjaunošanu posmā no Šestokas līdz Kauņai (Rail Baltica I). 2016. gada jūnijā pa tām sāka kursēt bezpārsēšanās vilciens Kauņa-Bjalistoka.^[4]

• Rail Baltica