Ungāri

Ungāri
(Magyarok)

1. rindā: Ālmošs • Ištvāns I • Māķāšs Huņadi • Gābors Betlens • Ferencs II Rākoci 2. rindā: Jānošs Bojai • Ištvāns Sēčeņi • Jānošs Araņs • Roza Laborfalvi • Jozefs Ētvešs 3. rindā: Lorānds Ētvešs • Vilma Hugonnai • Tivadars Kostka Čontvāri • Bēla Bartoks • Miklošs Horti 4. rindā: Zoltāns Kodājs • Emma Orci • Jānošs Kādārs • Ža Ža Gabora • Pēters Esterhāzi
Visi iedzīvotāji
apmēram 13,2—14,5 miljoni
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Ungārijas kaimiņi	apm. 2,2 miljoni
Rumānija	1 227 623  (2011)[1]
Slovākija	458 467  (2011)[2]
Serbija	253 899   (2011)[3]
Ukraina	156 566  (2001)[4]
Austrija	40 583  (2001)[5]
Horvātija	16 595  (2001)[6]
Slovēnija	6243  (2002)[7]
Pārējā Eiropa	apm. 0,3–0,5 miljoni
Vācija	120 000  (2004)[8]
Francija	100 000—200 000  (2004)[8]
Apvienotā Karaliste	80 135  (2001)
Zviedrija	40 000–70 000
Čehija	14 672  (2001)[9]
Īrija	8034  (2011)[10]
Turcija	6800  (2001)[11]
Krievija	3768  (2002)[12]
Ziemeļmaķedonija	2003  (2002)[13]
Ziemeļamerika	apm. 1,9 miljoni
ASV	1 563 081  (2006)[11]
Puertoriko	1050
Kanāda	315 510  (2006)[14]
Dienvidamerika	0,15–0,2 miljoni
Brazīlija	80 000[15]
Čīle	50 000[16]
Argentīna	40 000–50 000[17]
Okeānija  (AUS / NZL)	70 000[11]
Austrālija	67 616[18]
Jaunzēlande	1476
Āzija	apm. 10 000
Taizeme	3029
Filipīnas	1114
Valodas
ungāru

Ungāri jeb maģāri (ungāru: magyarok) ir ugru tauta un Ungārijas valsts nācija, lielākā skaitā mīt arī citās Centrāleiropas valstīs bijušās Austroungārijas teritorijā. Kopējais skaits pasaulē apmēram 14 miljoni.

Ungāri cēlušies no vairākām Āzijas cilmes klejotāju tautām, kas pirmā gadu tūkstoša beigās iebruka Centrāleiropā. Ungāru invāzija daļēji izskaidrojama ar sava veida ķēdes reakciju, ko izraisīja pečeņegu iebrukums viņu apdzīvotajās teritorijās tagadējās Ukrainas dienvidos un austrumos. Ungāri bija spiesti migrēt rietumu virzienā, tie šķērsoja Karpatus un tad tie arī nonāca Panonijas līdzenumā.

Ungāru valoda pieder pie somugru valodas grupas. Šo grupu uzskata par plašākas kopas — Urāliešu valodu saimes atzaru. Ugru valodu grupu pārstāv ungāru (maģāru) valoda Ungārijā un tās dialekti, kā arī hantu un mansu valodas, Obas upes baseinā Sibīrijā. Cits urāliešu valodu grupas atzars ir samojedu valodu apakšgrupa, kas sastopama Eiropas un Sibīrijas ziemeļu daļā.

Pēc apmešanās Panonijas līdzenumā apmēram sešdesmit gadus (895—955) ungāri nepārtraukti uzbruka Karolingu impērijas zemēm. Pirms tam šajā reģionā jau bija pabijušas citas klejotāju ciltis — huņņi, avāri un morāvi (slāvu cilts). Laiku pa laikam Panoniju tur iebrukušajiem stepju klejotājiem atņēma ģermāņi vai franki. Arī pirms ungāru ierašanās apmēram gadsimtu to kontrolēja franku karaļvalsts. Pēc Panonijas pakļaušanas ungāri sava leģendārā valdnieka un karavadoņa Ārpāda (869—907) vadībā sagrāba arī Morāviju un iebruka Apenīnu pussalā un Burgundijā. Iekarojot un pakļaujot Morāviju, ungāri ieguva sava veida centrālo placdarmu, no kura bija ērti uzbrukt apkārtējām zemēm — Bohēmijai, Polijai, Horvātijai, Serbijai, Austrijai un lielai daļai Vācijas teritoriju. Pateicoties šai ģeogrāfiskajai priekšrocībai un savām visai agresīvajām aktivitātēm, ungāri būtiski ietekmēja visa Donavas baseina ģeopolitiskās struktūras veidošanos. Viņi norobežoja slāvus Centrāleiropas ziemeļos no slāviem dienvidos, veicinot visai atšķirīgus to tālākās vēsturiskās attīstības ceļus.

Ungāru agresija piespieda vāciešus nostiprināt Ostmarkas reģionu ("Austrumu pierobežu") ar cietokšņiem un citām aizsardzības būvēm, ko savā laikā bija iesācis vēl franku karalis Kārlis Lielais, lai aizsargātos no avāriem. Vācu karalis Otto I tai piešķīra markgrāfistes statusu, līdz ar to padarot to par politisku veidojumu, kas vēlāk sāka saukties par Österreich (Austriju). Šajā Austrumu pierobežā, Ostmarkā, tika veicināta arī vācu kolonistu ieceļošana, lai pēc iespējas vairāk to nostiprinātu ar draudzīgu iedzīvotāju atbalstu. Ostmarkas robeža pakāpeniski tika virzīta arvien tālāk uz austrumiem un ziemeļiem, līdz tā 11. gadsimtā sasniedza mūsdienu Morāviju Čehijā.

955. gadā viņus pie Lehfeldas (apmēram 20 kilometrus no mūsdienu Augsburgas) sakāva austrumfranku karalis Otto I (912-973). Šī bija viena no slavenākajām viduslaiku kaujām, kas gandrīz bez pārtraukuma turpinājās trīs dienas. Lielākā daļa ungāru karapulku šajā kaujā tika iznīcināti. Pēc šīs sakāves ungāri pievērsās kristīgajai ticībai un pakāpeniski pārņēma Rietumu kultūru. Zīmīgi, ka Lehfeldas kaujas beigās uzvaras apreibinātie vācu karapulki Saksijas karali Otto I pasludināja par savu imperatoru (oficiāli par imperatoru viņš tika kronēts Romā 962. gadā).

• Ungārija
• Ungāru valoda
• Urāliešu valodas

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ungāri.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)