Pāriet uz saturu

Varžkrupji

Vikipēdijas lapa
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Varžkrupji
Pelobates (Wagler, 1830)
Brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus)
Brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseAbinieki (Amphibia)
VirskārtaVaržu virskārta (Batrachia)
KārtaBezastainie abinieki (Anura)
ApakškārtaVidējo varžu apakškārta (Mesobatrachia)
DzimtaVaržkrupji (Pelobatidae)
ĢintsVaržkrupji (Pelobates)
Izplatība
Varžkrupji Vikikrātuvē

Varžkrupji, varžukrupji (Pelobates) ir viena no bezastaino abinieku (Anura) ģintīm, kas ir vienīgā ģints varžkrupju dzimtā (Pelobatidae). Tā apvieno 4 mūsdienās dzīvojošas krupju sugas, kuras sastopamas Eiropā, Āzijas rietumos un Ziemeļāfrikā.[1] Latvijā mājo viena varžkrupju dzimtas suga — brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus).[2] To tuvākie radinieki ir Amerikas varžkrupju dzimtas (Scaphiopodidae) sugas, ar kurām varžkrupji vēl nesenā pagātnē tika klasificēti vienā dzimtā.[1][3]

Kopīgās īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Varžkrupjiem ir lielas acis ar vertikālām zīlītēm, attēlā Sīrijas varžkrupis (Pelobates syriacus)

Varžkrupji ir atkarībā no sugas ir dažādos augumos, apmēram 5—8,5 cm.[4] Tiem ir raksturīgi spēcīgi, drukni ķermeņi ar īsām kājām, mīksta āda. Acis lielas ar vertikālām zīlītēm.[3] Šīs sugas pamatā dzīvo, ierakušās zemē, izvēloties irdenas, smilšainas augsnes. Uz to pakaļkāju pēdu ārējām malām ir cieti keratīna izaugumi, kas tiem palīdz rakt zemi.[1][4] Zemē tie ielien atmuguriski, ar pakaļkājām rokoties zemē.[3] Varžkrupjiem nav ribu.[4] Šīm sugām ir spēja uzkrāt savā ķermenī šķidrumu, ūdeni uzsūcot no jebkuras mitras augsnes. Lai arī varžkrupji pamatā paši rok savas alas, tie var apmesties arī citu dzīvnieku raktās alās.[4]

Varžkrupju sugām ir raksturīga eksplozijas rakstura vairošanās. Spēcīga lietus laikā varžkrupji izlien virszemē, lai lietusūdeņu dīķos vairotos.[5] Ikri tiek nērsti lielākās pagaidu peļķēs, tuksnešus ieskaitot. Dienvidos dzīvojošām sugām šie dīķi var samērā ātri izžūt, tādēļ kurkuļi attīstās ļoti ātri un jau 2 nedēļu vecumā sauszemes īpatņu metamorfoze ir beigusies. Lai attīstība noritētu tik strauji, dažu sugu kurkuļiem ir raksturīgs kanibālisms, lielākajiem un vecākajiem apēdot mazākos.[5]

Varžkrupju dzimta (Pelobatidae)

  1. 1,0 1,1 1,2 Amphibiaweb: Pelobatidae
  2. «Abinieki: Bezastainie abinieki (Anura syn. Ecaudata)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 3. februārī. Skatīts: 2015. gada 1. aprīlī.
  3. 3,0 3,1 3,2 «Tolweb: Pelobatidae». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 12. martā. Skatīts: 2015. gada 2. aprīlī.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 «ADW: Pelobatidae». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 19. septembrī. Skatīts: 2015. gada 2. aprīlī.
  5. 5,0 5,1 Zweifel, Richard G. (1998). Cogger, H.G. & Zweifel, R.G., ed. Encyclopedia of Reptiles and Amphibians. San Diego: Academic Press. p. 88. ISBN 0-12-178560-2.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]