PSRS sabrukums

PSRS sabrukums bija pakāpeniska Padomju Savienības likvidēšanās, kas sākās 1990. gada 11. martā, kad Lietuvas PSR Augstākā Padome pieņēma Lietuvas valsts atjaunošanas aktu un paātrinājās pēc 1991. gada Augusta puča izgāšanās. 1991. gada 6. septembrī PSRS atzina 1940. gadā okupēto Baltijas valstu pilnīgu neatkarību. 1991. gada 26. decembrī PSRS Augstākās Padomes augstākā palāta — 1991. gada 5. septembrī izveidotā Republiku Padome pieņēma deklarāciju par PSRS pastāvēšanas pārtraukšanu (декларация № 142-Н о прекращении существования СССР).

Pēc nākšanas pie varas Mihails Gorbačovs pakāpeniski nomainīja vairākus PSRS republiku komunistisko partiju pirmos sekretārus, vecos Brežņeva ēras stagnātus nomainot ar jaunākiem vietējiem vadītājiem. Kazahijas PSR, kur korumpētu kazahu aizvietoja ar etnisku krievu, tas noveda pie studentu protestiem, taču process kopumā bija veiksmīgs. Viens no kadru maiņas blakusefektiem bija tāds, ka jaunie republiku vadītāji tikai sāka veidot savu varas bāzi, un bija daudz atkarīgāki no vietējo iedzīvotāju noskaņojuma. Gorbačova mēģinājumi mainīt padomju ekonomiku noveda pie secinājuma, ka viņa reformām traucē iesīkstējušais PSKP varas aparāts. Ekonomiskajām reformām sekoja politiskās reformas. Republiku un reģionu elites un nomenklatūras pārstāvji redzēja, ka reformas dod tiem iespēju lielā mērā atbrīvoties no Maskavas centra kontroles. 1988. gada 16. novembrī Igaunijas PSR Augstākā padome pieņēma suverenitātes deklarāciju, bet 1989. gada 28. jūlijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma suverenitātes deklarāciju.

Varas atslābināšanās un atklātības politika ļāva uzliesmot seniem nacionālajiem konfliktiem un neatkarības kustībām. 1988. gadā sākās etniskas sadursmes armēņu un azerbaidžāņu starpā par Kalnu Karabahu, kas izvērsās asiņainās starpetniskās sadursmēs. Baltijas republikās un Gruzijā pieauga prasības pēc neatkarības. 1989. gada beigās Aļģirda Brazauska vadītā Lietuvas PSR komunistiskā partija paziņoja par izstāšanos no PSKP un neatkarīgas kompartijas nodibināšanu. 1990. gada pavasara sākumā PSRS republikās notika vietējo Augstāko padomju vēlēšanas, kurās ļauj piedalīties arī opozīcijas pārstāvjiem. 1990. gada martā jaunievēlētais Lietuvas PSR parlaments pasludināja Lietuvas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Ierosinājums papildināt PSRS konstitūciju ar punktu, kurš dotu PSRS parlamentam tiesības atcelt republiku likumus, izraisīja "suverenitāšu parādi", 1990. gadā arī citas PSR republikas pasludināja suverenitāti:

• Igaunijas PSR Suverenitātes deklarācija 1988. gada 16. novembrī,
• Lietuvas PSR Suverenitātes deklarācija 1989. gada 26. maijā,
• Latvijas PSR Suverenitātes deklarācija 1989. gada 28. jūlijā,
• Azerbaidžānas PSR Suverenitātes deklarācija 1989. gada 23. septembrī,
• Gruzijas PSR Suverenitātes deklarācija 1990. gada 26. maijā,
• Krievijas PFSR Suverenitātes deklarācija 1990. gada 12. jūnijā,
• Uzbekijas PSR Suverenitātes deklarācija 1990. gada 20. jūnijā,
• Moldāvijas PSR Suverenitātes deklarācija 1990. gada 23. jūnijā,
• Ukrainas PSR Suverenitātes deklarācija 1990. gada 16. jūlijā,
• Baltkrievijas PSR Suverenitātes deklarācija 1990. gada 27. jūlijā,
• Turkmēnijas PSR Suverenitātes deklarācija 1990. gada 22. augustā,
• Armēnijas PSR Suverenitātes deklarācija 1990. gada 23. augustā,
• Tadžikijas PSR Suverenitātes deklarācija 1990. gada 24. augustā,
• Kazahijas PSR Suverenitātes deklarācija 1990. gada 25. oktobrī,
• Kirgīzijas PSR Suverenitātes deklarācija 1990. gada 15. decembrī.

Arī Krievijas PFSR autonomo subjektu Augstākās padomes 1990. gadā pieņēma suverenitātes deklarācijas: Ziemeļosetijas APSR 20. jūlijā, Karēlijas APSR 9. augustā, Komi APSR 29. augustā, Tatārijas APSR 30. augustā, Udmurtijas APSR 20. septembrī, Jakutijas APSR 27. septembrī, Burjatijas APSR 8. oktobrī, Baškīrijas APSR 11. oktobrī, Kalmikijas APSR 18. oktobrī, Mariešu APSR 22. oktobrī, Čuvašijas APSR 24. oktobrī, Kalnu Altaja autonomais apgabals 25. oktobrī, Čečenijas-Ingušijas APSR 27. novembrī.^[1]

Borisa Jeļcina nākšana pie varas Krievijas PFSR radīja lielākos draudus PSRS pastāvēšanai. PSRS un Krievijas jēdzieni lielā mērā bija saplūduši, tās vadīšanu lielā mērā īstenoja PSRS valdība. Krievijā nepastāvēja sava komunistiskā partija vai Zinātņu akadēmija, to vietu aizpildot vissavienības organizācijām. Krievijai pasludinot savu suverenitāti, PSRS valdība zaudētu varas bāzi, nonākot pilnīgā atkarībā no republikām. 1990. gada vasarā nodibināja Krievijas kompartiju, kas kļuva par Gorbačovam un Jeļcinam opozīcijā esošu konservatīvo spēku bastionu.

1990. gada beigās un 1991. gada sākumā Gorbačovs centās nepieļaut Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Viņa valdībā nostiprinājās spēki, kas vēlējās apspiest republiku suverenitāti, nepieciešamības gadījumā ieviešot prezidentālo pārvaldi un ārkārtas stāvokli. 1991. gada janvārī Gorbačovs deva atļauju aizsardzības ministram Jazovam, KGB priekšsēdētājam Krjučkovam un iekšlietu ministram Pugo izmantot spēku centra varas atjaunošanai dumpīgajās republikās. Notika asiņaini uzbrukumi Viļņā un Rīgā. Janvāra beigās pieņēma likumu, kas ļāva iekšlietu ministrijas un aizsardzības ministrijas spēkiem kopīgi patrulēt ielās, tā legalizējot armijas izmantošanu kārtības nodrošināšanā.^[2]

1991. gada martā Gorbačovs izveidoja Drošības padomi, kurā dominēja spēcīgas centra varas aizstāvji. 17. martā notika referendums par PSRS saglabāšanu, ko atbalstīja 76% nobalsojušo.

Gorbačovs bija nodrošinājies pret partijas konservatīvajiem spēkiem, panākot savu ievēlēšanu par PSRS prezidentu. Taču partijai, lai arī formāli atstumtai no varas, joprojām piederēja milzīga ietekme. 1991. gada 24. aprīlī partijas Centrālkomitejā bija paredzēta tikšanās, kurā būtu pieprasīta Gorbačova atkāpšanās no ģenerālsekretāra amata. Taču Gorbačovs apsteidza notikumus, 23. aprīlī vienojoties ar Jeļcinu par jauna savienības līguma sarunām. Tādējādi Gorbačovs atteicās no mēģinājumiem atjaunot veco kārtību ar spēku, bet meklēt jaunu modeli. Savienības republiku lielākā daļa vēlējās jaunu savienību, kurā lielāka politiskā (un ekonomiskā) vara piederētu vietējām elitēm. Tā kā esošā PSRS konstitūcija neparedzēja šādu iespēju, bija nepieciešams jauns līgums. Sākās tā dēvētās Novo-Ogarjovas sarunas.

1991. gada jūnijā Jeļcins uzvarēja Krievijas prezidenta vēlēšanās, un 10. jūlijā deva zvērestu aizstāvēt Krievijas suverenitāti. Kā liecināja vēlēšanas, Krievijas iedzīvotājus aizvien vairāk interesēja Krievijas nākotne, nevis PSRS saglabāšana.

Sarunās ar Jeļcinu un Kazahijas vadītāju Nazarbajevu Gorbačovs panāca vienošanos par jaunu savienības modeli, kurā republikas pilnībā kontrolētu savu ekonomiku, un pašas izlemtu, cik daudz iemaksāt savienības budžetā. Centrs Maskavā paturētu kontroli pār armiju un valsts drošību, taču ārpolitika būtu jāsaskaņo ar republikām. Viņi arī vienojās, ka Nazarbajevam uzticētu vadīt jauno savienības valdību. Jauno savienības līgumu bija jāparaksta 1991. gada 20. augustā.

Kopš bijušā Ukrainas kompartijas vadītāja Hruščova nākšanas pie varas, ukraiņi veidoja ietekmīgu varas bloku Maskavā. Hruščovs daudzos vadošos amatos iecēla no Ukrainas nākušus ierēdņus, tai skaitā Leonīdu Brežņevu un Mikolu Pidhorniju. Pēc Kosigina nāves par PSRS valdības vadītāju kļuva no Ukrainas nākušais Nikolajs Tihonovs. Brežņeva valdošo grupējumu bieži sauca par Dņepropetrovskas klanu, jo daudzus savus jaunības draugus un kolēģus no Dņepropetrovskas viņš iecēla augstos amatos. Par vienu no ticamākajiem Brežņeva pēctečiem uzskatīja Ukrainas PSR kompartijas pirmo sekretāru Volodimiru Ščerbicki. Gorbačovs, lai arī daļēji ukrainis, bija krievs un bez saistības ar Ukrainu. Andropova iesāktās kadru izmaiņas, kuras turpināja Gorbačovs, lielā mērā izbeidza ukraiņu ietekmi Maskavā. Ukrainas nomenklatūra jutās nodota. Neapmierinātību ar Gorbačovu tikai pastiprināja 1986. gada Čornobiļas AES katastrofa. 1989. gada rudenī Gorbačovs atbrīvoja Ščerbicki no amata. Šajā laikā Ukrainā izveidojās Latvijas Tautas frontei līdzīga masu organizācija Rukh, kas sākotnēji atbalstīja Gorbačova perestroiku, taču 1990. gada oktobrī nostājās Ukrainas neatkarības pusē.^[2]

Par spīti Gorbačova centieniem to nepieļaut, pēc Maskavas apmeklēšanas, 1991. gada 1. augustā ASV prezidents Bušs ieradās Kijivā, kur aicināja ukraiņus saglabāt savienību. Šajā laikā gan Gorbačovs, gan Jeļcins uzskatīja, ka nedrīkst pieļaut Ukrainas neatkarību. Bušu Kijivā sagaidīja Augstākās padomes priekšsēdētājs Leonīds Kravčuks, kurš parlamentā līdzsvaroja padomju nomenklatūras un Ukrainas nacionālistu intereses. Kravčuks, bijušais partijas ideoloģiskais sekretārs, tagad aizstāvēja Ukrainas neatkarības ideju. Bušs savā runā aizstāvēja domu, ka Gorbačova reformas ukraiņiem jau dod politisko un ekonomisko brīvību, un neatkarība viņiem nav nepieciešama.

Jau 1990. gada sākumā Baltijas valstis bija pieņēmušas neatkarības deklarācijas, ko PSRS valdība neatzina līdz 1991. gada 6. septembrim. Līdz 1991. gada oktobra vidum arī citas PSRS republikas, izņemot Kazahiju un Krieviju, deklarēja pilnīgu neatkarību.

1991. gada novembrī uz PSRS pamatiem mēģināja izveidot bijušo padomju republiku konfederāciju ar kopīgiem bruņotajiem spēkiem un ārpolitiku, bet neatkarīgu iekšpolitiku jeb t.s. Suverēno valstu savienību (SVS). Ar PSRS prezidenta Gorbačova piekrišanu 1991. gada novembrī tika izstrādāts jauna savienības līguma projekts, kas paredzēja uz PSRS pamatiem izveidot Suverēno valstu savienību (SVS) (Союз Суверенных Государств, CCГ) — suverēnu republiku konfederāciju ar kopīgiem bruņotajiem spēkiem un ārpolitiku, bet neatkarīgu iekšpolitiku.^[3][4]

14. novembrī tika panākta tikai septiņu valstu (KPFSR, Baltkrievijas un piecu Padomju Vidusāzijas valstu — Kazahstānas, Kirgizstānas, Tadžikistānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas) valdību vienošanās parakstīt jaunās konfederācijas līgumu 1991. gada 9. decembrī Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā.

Kad plānotajai konfederācijai atteicās pievienoties Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija, Moldova un Ukraina, 1991. gada 8. decembrī pēc Belovežas gāršas apspriedes Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas prezidenti paziņoja par gatavību izveidot Neatkarīgo Valstu Savienību (NVS) iepriekš plānotās SVS konfederācijas vietā. Baltkrievijas, KPFSR un Ukrainas prezidenti sapulcējās uz apspriedi Belovežas gāršā, kur konstatēja, ka "sarunas par jauna savienības līguma sagatavošanu ir nonākušas strupceļā, republiku izstāšanās no PSRS objektīvais process un neatkarīgu valstu izveide ir kļuvusi par realitāti".^[5] Sarunu noslēgumā tika parakstīta Belovežas vienošanās (Беловежское соглашение) par jaunas starptautiskas organizācijas — Neatkarīgo Valstu Savienības izveidi iepriekš plānotās SVS konfederācijas vietā.^[6] PSRS prezidents, kas bija zaudējis reālo varu, to nosauca par konstitucionālu puču, taču nespēja panākt plānotā savienības līguma parakstīšanu.

11. decembrī PSRS Konstitucionālās uzraudzības komiteja nosodīja Belovežas vienošanos, bet šim paziņojumam nebija juridisku seku un 12. decembrī KPFSR Augstākā Padome ratificēja vienošanos par NVS izveidi un denonsēja (atsauca) līgumu par PSRS izveidi, ko 1922. gada 30. decembrī bija parakstījušas Krievijas PFSR, Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Aizkaukāza PFSR.

Tā kā KPFSR Augstākā Padome atsauca savus deputātus no Savienības Padomes (bijušās PSRS Augstākās Padomes), tad 17. decembra sēdē tika konstatēts kvoruma trūkums. Savienības Padomes sēde tika pārdēvēta par deputātu sanāksmi, kas vērsās pie KPFSR Augstākās Padomes ar lūgumu atcelt savu lēmumu, lai Savienības Padome pati varētu nobalsot par savu likvidāciju, taču tas netika ņemts vērā.

1991. gada 21. decembrī Almati tikšanās laikā vēl astoņu valstu (Azerbaidžānas, Armēnijas, Moldovas un piecu Vidusāzijas republiku) prezidenti parakstīja deklarāciju par viņu valstu pievienošanos NVS līgumam (Gruzija uz laiku pievienojās NVS 1993.-2008. gadā).

1991. gada 25. decembrī PSRS prezidents Gorbačovs "principiālu apsvērumu dēļ" paziņoja par savas darbības pārtraukšanu šajā amatā, parakstīja rīkojumu par atteikšanos no PSRS Bru��oto spēku augstākā virspavēlnieka pilnvarām un nodeva Krievijas prezidentam Jeļcinam vadību pār stratēģiskajiem kodolieročiem. Virs Maskavas Kremļa tika nolaists PSRS karogs.

1991. gada 26. decembrī PSRS Augstākās Padomes augstākā palāta — Republiku Padome, kas bija saglabājusi kvorumu, pieņēma Deklarāciju sakarā ar NVS izveidi pārtraukt PSRS pastāvēšanu.^[7]

1991. gada 31. decembrī ANO akceptēja Krievijas prezidenta lūgumu atzīt Krievijas Federāciju par PSRS tiesību un saistību mantinieci.

• Lietuva 1990. gada 11. martā (Lietuvas PSR Suverenitātes deklarācija pieņemta 1989. gada 26. maijā)
• Latvija 1990. gada 4. maijā (Latvijas PSR Suverenitātes deklarācija pieņemta 1989. gada 28. jūlijā, pārejas perioda beigas 1991. gada 21. augustā)
• Igaunija 1990. gada 8. maijā (Igaunijas PSR Suverenitātes deklarācija pieņemta 1988. gada 16. novembrī, pilnīga neatkarība 1991. gada 20. augustā)
• Gruzija 1991. gada 9. aprīlī
• Ukraina 1991. gada 24. augustā
• Baltkrievija 1991. gada 25. augustā
• Moldova 1991. gada 27. augustā
• Azerbaidžāna 1991. gada 30. augustā
• Kirgizstāna 1991. gada 31. augustā
• Uzbekistāna 1991. gada 1. septembrī
• Tadžikistāna 1991. gada 9. septembrī
• Armēnija 1991. gada 21. septembrī
• Turkmenistāna 1991. gada 16. oktobrī
• Kazahstāna 1991. gada 16. decembrī
• Krievijas Federācija 1991. gada 24. decembrī, kad tās prezidents Jeļcins iesniedza ANO lūgumu atzīt Krievijas Federāciju par PSRS tiesību mantinieci.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: PSRS sabrukums.

• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)