Selims I

Dzimis Amasjā 1470. gadā, Selims bija Bajezida II (1481—1512) jaunākais dēls. Vairākums uzskata, ka viņa māte bija Gulbahara Hatuna, turku princese no citas valsts. Taču hronoloģiskā analīze liecina, ka viņa bioloģiskā māte varēja būt arī Aiše Hatuna.

1512. gadā Princis Ahmeds bija iecienītākais kandidāts tronim. Bajezīds, kurš vairs nevēlējās turpināt valdīt pār impēriju, iecēla Ahmedu par troņmantnieku. Sadusmojies par šo paziņojumu, Selims sacēlās un, kaut arī viņš zaudēja pirmo cīņu pret sava tēva spēkiem, Selims galu galā savu tēvu uzvarēja. Selims komandēja 30 000 vīru, bet viņa tēvs - 40 000. Selims aizbēga tikai ar 3000 vīriem. Tas bija pirmais gadījums, kad Osmaņu princis atklāti sacēlās pret savu tēvu ar savu armiju. Selims pavēlēja Bajezīda izsūtīšanu uz tālo "sandžaku" Dimetoku (mūsdienu Grieķijas ziemeļaustrumos). Bajezīds nomira tūlīt pēc tam. Selims pēc kāpšanas tronī nogalināja savus brāļus (Princi Ahmedu un Princi Korkutu) un brāļadēlus. Viņa brāļadēls Princis Murads, likumīgā troņmantnieka Prinča Ahmeda dēls, aizbēga uz kaimiņos esošo Safavīdu impēriju pēc tam, kad gaidītais atbalsts nepienāca. Šīs brāļu slepkavības politikas pamatā bija pilsoņu konflikti, kuras izraisīja nesaskaņas starp Selima tēvu un viņa tēvoci Džemu Sultānu un pašu Selimu un viņa brāli Ahmedu.

Viens no pirmajiem Selima izaicinājumiem, jo bija saistīts ar pieaugošo spriedzi starp ar Šahu Ismailu, kurš nesen bija nācis pie varas un mainīja persiešu valsts reliģiju no sunnītu islāma uz šīita islāma Tvelveras atzaru. Līdz 1510. gadam Ismails bija iekarojis visu Irānu un Azerbaidžānu, Dagestānas dienvidu daļu (ar tās nozīmīgo pilsētu Derbentu), Mezopotāmiju, Armēniju, Horasānu, Austrumanatoliju un padarījis Gruzijas Kartļu un Kahetijas karalistes par saviem vasaļiem. Viņš bija liels drauds rietumos esošajiem musulmaņu sunnītiem. 1511. gadā Ismails atbalstīja šiītu / Safavīdu atbalstošo sacelšanos Anatolijā, Šahkulu sacelšanos.

Savas valdīšanas sākumā Selims izveidoja sarakstu ar visiem šiītiem vecumā no 7 līdz 70 gadiem, kuri dzīvoja vairākās centrālajās Anatolijas pilsētās, ieskaitot Tokatu, Sivasu un Amasju. Kad Selims gāja cauri šīm pilsētām, viņa spēki sagūstīja un nogalināja visus iespējamos šiītus. Lielākajai daļai nocirta galvas. Tas bija vislielākais slaktiņš Osmaņu vēsturē līdz 19. gadsimta beigām.

1514. gadā Selims I uzbruka Ismaila valstij, lai apturētu šiīsma izplatīšanos osmaņu teritorijā. Selims un Ismails pirms uzbrukuma bija apmainījušies ar virkni vēstuļu. Selims I uzvarēja Ismailu Čaldirānas kaujā 1514. gadā. Ismaila armija bija kustīgāka un viņa karavīri bija labāk sagatavojušies, taču Osmaņi uzvarēja galvenokārt pateicoties viņu efektīvajai mūsdienu armijai, artilērijai, melnajam pulverim un musketiem. Ismails tika ievainots un gandrīz notverts kaujā, un 5. septembrī triumfanti iegāja Irānas galvaspilsētā Tebrīzā, taču tur ilgi neuzkavējās. Čaldirānas kaujai bija vēsturiska nozīme: izšķiroša izrādījās šaha Ismaila nevēlēšanās pieņemt mūsdienu šaujamieroču priekšrocības un artilērijas nozīmi. Pēc kaujas Selims, runājot par Ismailu, paziņoja, ka viņa pretinieks bija "vienmēr piedzēries līdz prāta zaudumam un pilnīgi novārtā atstāja valsts lietas".

Pēc tam Selims iekaroja Ēģiptes Mamlukas sultanātu. Tas noveda pie visa sultanāta aneksijas, sākot no Sīrijas un Palestīnas Šamā, līdz Hejazam un Tihamai Arābijas pussalā, un galu galā arī pašas Ēģiptes. Tas ļāva Selimam paplašināt Osmaņu varu līdz musulmaņu svētajām pilsētām Mekai un Medīnai, kas līdz šim bija Ēģiptes pakļautībā. Tā vietā, lai sevi pasludinātu par Divu svēto pilsētu valdnieku, viņš pieņēma dievbijīgāku titulu - Divu svēto pilsētu kalps.

Pēdējais Abbasidas kalifs al-Mutavakkils III Osmaņu iekarošanas laikā dzīvoja Kairā kā Mamluku marionete. Pēc tam viņš tika nosūtīts trimdā Stambulā. Astoņpadsmitajā gadsimtā parādījās stāsts, kurā viņš apgalvoja, ka iekarošanas laikā viņš oficiāli nodeva savu Kalifāta titulu Selimam. Bet patiesībā Selims nepretendēja uz kalifa amata svētās varas izmantošanu, un oficiāla titula nodošana bija vēlāks izgudrojums.

Pēc Damaskas iekarošanas 1516. gadā Selims pavēlēja atjaunot slavenā sufu meistara Ibn Arabi (dz. 1240. gadā) kapu, kuru ļoti cienīja osmaņu sufiji.

Šī kampaņa tika pārtraukta, kad Selimu novājināja slimība un viņš nomira devītajā savas valdīšanas gadā, būdams 49 gadu vecs. Oficiāli tiek teikts, ka Selims slimoja ar sirpenci - ādas infekciju, kuru viņš bija dabūjis, pavadot daudz laika zirgu mugurā savu karagājienu laikā. (Sirpence bija Sibīrijas mēra infekcija, ko dažreiz novēroja ādas apstrādātāji un citi, kas strādāja ar mājlopiem.) Daži vēsturnieki tomēr norāda, ka viņš nomira no vēža vai ka ārsts viņu noindēja. Citi vēsturnieki ir atzīmējuši, ka Selima nāve sakrita ar mēra periodu impērijā, un piebilda, ka vairāki avoti liek domāt, ka Selims pats cieta no šīs slimības.

1520. gada 22. septembrī beidzās sultāna Selima I astoņu gadu valdīšana. Selims nomira un tika nogādāts Stambulā, lai viņu varētu apglabāt Selima Bargā mošejā, kuru Sultāns Suleimans Lieliskais uzcēla par godu tēvam. Sultāns Selims I bija iekarojis un apvienojis islāma svētās zemes. Aizsargājot zemes Eiropā, viņš piešķīra prioritāti Austrumiem, jo uzskatīja, ka īstās briesmas nāk no turienes.

Selimam bija ugunīgs temperaments un viņš lika ļoti lielas cerības uz tiem, kas strādāja viņa pakļautībā. Vairāki viņa vezīri dažādu iemeslu dēļ tika sodīti ar nāvi. Slavena anekdote stāsta, kā viens vezīrs rotaļīgi lūdza sultānam iepriekšēju paziņojumu par viņa nāvessodu, lai viņam būtu laiks nokārtot visas darīšanas. Sultāns iesmējās un atbildēja, ka viņš patiešām domājis par vezīera nogalināšanu, taču viņam nebija neviena, kas varētu ieņemt tā vietu, pretējā gadījumā viņš labprāt lūgumu izpildītu. Populārs osmaņu lāsts bija: "Lai tu būtu Selima vezīrs", atsaucoties uz viņa nogalināto vezīru skaitu.

Selims bija viens no impērijas veiksmīgākajiem un cienītākajiem valdniekiem, enerģisks un strādīgs. Īsajos astoņos valdīšanas gados viņš guva ievērojamus panākumus. Neskatoties uz viņa valdīšanas ilgumu, daudzi vēsturnieki ir vienisprātis, ka Selims sagatavoja Osmaņu impēriju, lai tā sasniegtu savu virsotni sava dēla un pēcteča Suleimana Lieliskā laikā.

Selims bija arī ievērojams dzejnieks, kurš rakstīja gan turku, gan persiešu pantus ar segvārdu „Mahlas Selimi”; viņa persiešu dzejas krājumi ir saglabājušies līdz mūsdienām.

1514. gadā dodoties uz Persiju, Selima karaspēks cieta no Šaha Ismaila nodedzinātās zemes taktikas. Sultāns cerēja ievilināt Ismailu atklātā cīņā, pirms viņa karaspēks nomira badā un sāka rakstīt aizvainojošas vēstules šaham, apsūdzot viņu gļēvumā.

Ismails atbildēja uz trešo Selima ziņojumu, liekot sūtnim piegādāt vēstuli ar opija kasti. Šaha vēstule netieši izteica, ka Selima proza bija nekvalificēta rakstnieka darbs narkotiku ietekmē. Selims bija saniknots, ka šahs noniecināja viņa literāro talantu, un pavēlēja persiešu sūtni saraut gabalos.

Ārpus militārajiem konfliktiem Selims I un Šahs Ismails sadūrās arī ekonomikas frontē. Pretstatā tam, ka šahs Ismails ievēroja islāma šiītu sektu (pretstatā viņa sunnītu uzskatiem), Selims I un viņa tēvs "īsti nepieņēma Ismaila politisko un reliģisko leģitimitāti". Pēc Čaldirānas kaujas Selima I minimālā iecietība pret šahu Ismailu pazuda, un viņš slēdza robežu ar Safavīdu impēriju.

Selims I gribēja izmantot Osmaņu impērijas centrālo atrašanās vietu, lai pilnībā pārtrauktu saites starp šaha Ismaila Safavīdu impēriju un pārējo pasauli. Kaut arī svarīgas izejvielas Osmaņu zīda ražošanai tajā laikā nāca no Persijas, nevis attīstījās pašā Osmaņu impērijā, viņš uzlika stingru aizliegumu Irānas zīdam, mēģinot sabrucināt viņu ekonomiku. Īsu laiku zīda resursi tika importēti caur Alepo Mamlukas teritoriju, bet līdz 1517. gadam Selims I bija iekarojis Mamlukas valsti, un tirdzniecība pilnībā apstājās. Tik stingrs bija šis aizliegums, ka "tirgotāji, kuri nebija bijuši pietiekami piesardzīgi, lai pēc kara pasludināšanas nekavējoties atstātu Osmaņu teritoriju, tika ieslodzīti un viņu manta atņemta", un, lai uzsvērtu robežas drošību, sandžaki  gar robežu starp abām impērijām tika piešķirti vienīgi sunnītiem un tiem, kuriem nebija nekādu attiecību ar Safavīdu piekritējiem. Irānas tirgotājiem Selima I valdīšanas laikā bija aizliegts iebraukt Osmaņu impērijas robežās. Šahs Ismails ieņēmumus saņēma caur muitas nodokļiem, tāpēc pēc kara, Selims I pārtrauca tirdzniecību ar Safavīdiem - pat uz paša impērijas zīda industrijas un pilsoņu rēķina.

Šo aizliegumu un slēgto robežu politiku pēc Selima I nāves 1520. gadā ātri atcēla viņa dēls Suleimans I.

• Sultāne Hafsa, daži avoti viņu dēvē par Sultāna konkubīni, bet citi viņu raksturo kā sievu;
• Aiše Hatuna, viņa ienāca Selima harēmā pēc pirmā vīra nāves 1507. gadā.

Selimam bija vismaz seši dēli:

• Suleimans Lieliskais; Selima pēctecis;
• Princis Salihs (miris 1499. gadā, apglabāts Gulbaharas Hatunas mauzolejā, Trabzonā);
• Princis Orhasn (miris jaunībā);
• Princis Musa (miris jaunībā);
• Princis Korkuts (miris jaunībā);
• Uvejs Pašā; ārlaulības bērns, Jemenas gubernators.

• Sultāne Fatma, Sultānes Hafsas meita. Precējusies trīs reizes: ar Mustafa Pašā, ar Kara Ahmedu Pašā, ar Hadimu Ibrahimu Pašā;
• Sultāne Hatidža, Sultānes Hafsas meita. Precējusies ar Kapudanu Iskenderu Pašā 1509. gadā,ir arī pretrunīgi apgalvojumi, ka viņa bija Pargali Ibrahima Pašā otrā sieva;
• Sultāne Šaha, 1523. gadā apprecējies ar Lutfī Pašā (vēlāk izšķīrušies), viņiem bija meita - Sultāne Esmahana;
• Sultāne Beihana, iespējams, Sultānes Hafsas meita. Apprecējās ar Ferhadu Pašā 1521. gadā.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Selims I.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)