Ivars Jānis Ķezbers

Dzimis 1944. gada 30. martā Valkā. Mācījās Ķemeru pamatskolā, 1962. gadā absolvēja Ventspils 2. vakara vidusskolu, 1967. gadā pabeidza studijas Latvijas Valsts universitāti ar grādu tiesību zinātnēs.^[2]

No 1966. līdz 1969. gadam Ķezbers bija Latvijas PSR Jaunatnes organizāciju komitejas atbildīgais sekretārs, kā arī Latvijas ĻKJS CK nodaļas vadītāja vietnieks. 1971. gadā paaugstināts par LKP CK Propagandas un aģitācijas nodaļas instruktoru un LKP CK ārzemju sakaru nodaļas instruktors.^[2] No 1973. līdz 1978. gadam strādāja PSRS vēstniecībā Zviedrijā kā vēstniecības atašejs, vēlāk — trešais sekretārs. Tad pusotru gadu vadīja Latvijas PSR Kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs prezidiju.^[2] Līdz 1982. gadam bija PSKP CK Sabiedrisko zinātņu akadēmijas aspirants. Nepilnus divus gadus LKP CK lektors, nodaļas vadītāja vietnieks.^[2] 1982. gadā pabeidza studijas PSKP CK Sabiedrisko zinātņu akadēmijā, kļūstot par vēstures zinātņu kandidātu, No 1984. līdz 1985. gadam Ķezbers bija LKP CK Ārzemju sakaru nodaļas vadītāja vietnieks. 1986. gadā kļuva par LKP CK locekli. Tad līdz 1987. gadam vadīja LPSR Radio un televīzijas komiteju.^[2] Pēc tam gadu bija PSRS Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja vietnieks. Divus mēnešus — LKP CK Propagandas un aģitācijas nodaļas vadītāja pirmais vietnieks, nākamos divus mēnešus — LPSR Valsts kultūras komitejas priekšsēdētājs. No 1988. gada oktobra līdz 1990. gada aprīlim bija LKP CK sekretārs.^[2]

Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā 1990. gada aprīlī I. Ķezbera vadībā izveidoja Latvijas Neatkarīgo Komunistu partiju. Septembrī tā tika pārdēvēta par Latvijas Demokrātisko Darba partiju.^[2] Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanās Ķezbers startēja no saraksta "Par Latvijas valsti, par brīvu cilvēku", bet netika ievēlēts. 1993. gadā ieguva vēstures doktora grādu Latvijas Universitātē.^[2]

Bija viens no partijas "Saimnieks" programmas projekta izstrādātājiem.^[2] 1994. gadā, izveidojoties partijai, Ķezbers tika ievēlēts par tās priekšsēdētāja vietnieku. 1995. gada 29. aprīlī, "Saimniekam" apvienojoties ar Demokrātiskā Centra partiju un izveidojot Demokrātisko partiju "Saimnieks", I. Ķezbers tika ievēlēts par tās domnieku un valdes locekli.^[2] Ievēlēts 6. Saeimā. Bija īpašo uzdevumu ministra kandidāts Z. Čevera piedāvātajā valdībā, tomēr tā neguva Saeimas atbalstu.^[2]

Kā Saeimas deputāts darbojies Eiropas lietu komisijā, Latvijas-Izraēlas parlamentārā atbalsta grupā, Latvijas-Krievijas parlamentārā atbalsta grupā un Latvijas-Lielbritānijas parlamentārā atbalsta grupā.^[2]

1997. gada 23. aprīlī Ivars Jānis Ķezbers bija komandējumā Strasbūrā, Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas sesijā, kur pēkšņi miris viesnīcas istabā. 29. aprīlī Ķezberu izvadīja no Saeimas kā pirmo deputātu, kam izrādīts šāds gods kopš Raiņa 1929. gadā.^[2]

Pirmajā laulībā ar Diānu Ķezberi dzimušas divas meitas: Andra Evita un Ivonna. Vēlāk precējies otrreiz ar Daci Ķezberi.^[2]

2015. gadā ar Jūrmalas pilsētas domes atbalstu publicēja Ivara Ķezbera piemiņas grāmatu "Durvīs. Tā tas bija". Pirmā daļa "Durvīs" ar Ē. Hānberga ievadu ir 1992. gadā tapis dokumentāls I. Ķezbera atmiņu stāstījums, bet otrā daļa “Tā tas bija” ar J. Petera ievadu satur Ķezbera dzimtas vēsturi, viņa rakstus un intervijas no 1976. līdz 1997. gadam.^[3]

Grāmata satur informāciju par 1989. gada sākumā pēc PSKP CK norādījuma sastādīto slepeno sarakstu ar vairākiem desmitiem tā laika Latvijas kultūras, sporta un politisko darbinieku vārdiem un mājas adresēm (t.s. sarakstu "X stundai")^[4] un kompromitējošus materiālus no PSRS slepenā arhīva Podoļskā par atsevišķu Latvijas Republikas valstsvīru sadarbību ar PSRS specdienestiem pirms Latvijas okupācijas 1940. gadā.^[5]