Insbruka

Insbrukas apkārtnē pirmās apmetnes izveidojās jau aizvēsturiskos laikos, pateicoties tās atrašanās vietai pie kalnu pārējām pāri Alpu kalniem. Romiešu periodā reģionā tika izveidota apmetne ar nosaukumu Veldidena,^[2] kas kalpoja kā stratēģisks punkts uz romiešu ceļa Via Claudia Augusta, kas savienoja Po upes ieleju ar Bavāriju. Innas upe nodrošināja dabisku tirdzniecības ceļu un savienojumu starp ziemeļu un dienvidu reģioniem.

12. gadsimtā Insbruka kļuva par nozīmīgu tranzīta un tirdzniecības punktu. Pilsētas nosaukums Insbruka (Insprucke), kas nozīmē “tilts pār Innas upi”, pirmoreiz rakstos minēts 1187. gadā. 1239. gadā Insbrukai tika piešķirtas pilsētas tiesības,^[3] un tā kļuva par Tiroles reģiona saimniecisko un politisko centru. 14. un 15. gadsimtā pilsēta uzplauka, pateicoties Hābsburgu dinastijas valdīšanai. 1420. gadā Austrijas hercogs Frederiks IV pārcēla savu galmu uz Insbruku, padarot pilsētu par reģionālās varas centru un Tiroles galvaspilsētu.^[3][4] Šajā laikā uzcēla vairākus nozīmīgus arhitektūras pieminekļus, piemēram, Zelta jumtu (Goldenes Dachl), kas kļuva par pilsētas simbolu. 15. gadsimta beigās tā bija Svētās Romas impērijas imperatora Maksimiliāna I rezidence.

17. un 18. gadsimtā Insbruka piedzīvoja ievērojamu kultūras un reliģisko uzplaukumu, kļūstot par baroka arhitektūras paraugu. Šajā laikā tika uzceltas tādas ēkas kā Hofburgas pils un Svētā Jēkaba katedrāle. Pilsēta bija nozīmīgs kultūras centrs, kas piesaistīja māksliniekus un arhitektus no visas Eiropas. Napoleona karu laikā Tiroli piešķīra Bavārijai. Tirolieši Andreasa Hofera vadībā sacēlās un trīs reizes ieņēma Insbruku. Vīnes kongresa rezultātā Tirole atkal iekļāvās Austrijas Impērijas sastāvā. Dzelzceļa attīstības dēļ 19. gadsimtā Insbruka kļuva par svarīgu rūpniecības un transporta centru. 1867. gadā tika izbūvēts Brennera pārejas dzelzceļš, kas Austroungāriju savienoja ar Apenīnu pussalu un veicināja pilsētas ekonomisko attīstību.

Pirmā pasaules kara laikā Insbruka, kas atradās netālu no rietumu frontes līnijas, piedzīvoja ievērojamu ekonomisko un sociālo krīzi. Pēc kara Tirole tika sadalīta, un Insbruka kļuva par Austrijas daļu. Otrā pasaules kara laikā pilsēta tika stipri sabombardēta, jo tas bija nozīmīgs transporta un loģistikas mezgls. Insbruka piedzīvoja 22 Sabiedroto aviouzlidojumus, kuri nodarīja ievērojamus postījumus.^[5] Pēc kara Insbruka tika atjaunota un kļuva par starptautisku ziemas sporta centru. 1964. un 1976. gadā pilsētā notika ziemas olimpiskās spēles, kas veicināja reģiona tūrisma attīstību.

Mūsdienās Insbruka ir mūsdienīgs kultūras, izglītības un ziemas sporta centrs, saglabājot savu vēsturisko mantojumu un nozīmīgo lomu Eiropas vēsturē.

Insbruka atrodas Austrijas rietumos, Tirolē, Innas upes ielejā, stratēģiski nozīmīgā vietā Alpu centrālajā daļā. Pilsētu ieskauj kalni, kas veido daļu no Karvendelas grēdas ziemeļos un Centrālo Alpu grēdām dienvidos. Šī atrašanās vieta padara Insbruku par dabisku savienojumu starp Eiropas ziemeļu un dienvidu reģioniem, īpaši caur Brennera pāreju, kas vēsturiski bijis viens no svarīgākajiem ceļiem pāri Alpiem. Insbruka ir pazīstama kā nozīmīgs tūrisma, ziemas sporta un kultūras centrs, kur tās ģeogrāfiskā atrašanās vietai ir liela loma reģiona saimnieciskajā un sociālajā dzīvē.

Insbrukā ir mēreni kontinentāls klimats ar izteiktām sezonālām temperatūras un nokrišņu svārstībām. Vasaras ir siltas un mitras, ar vidējo gaisa temperatūru ap +18 °C, savukārt ziemas ir aukstas un sniegotas, ar vidējo temperatūru ap -2 °C. Pilsētā nokrišņu daudzums gada laikā ir aptuveni 1200–1500 mm, kas izteiktāk izpaužas vasaras mēnešos kā pērkona lietusgāzes. Ziemas mēnešos bieži novērojami sniegputeņi, kas reģionā veicina ziemas sporta aktivitātes.

Insbruku ieskauj iespaidīgas kalnu grēdas, kas piedāvā gan gleznainas ainavas, gan plašas iespējas aktīvai atpūtai. Pilsētas ziemeļos slejas Karvendelas grēda ar tādām virsotnēm kā Hafelekars (2334 m), ko viegli sasniegt ar Nordketes gaisa tramvaju. Dienvidos atrodas Pačerkofele (2246 m) un Serles kalni, kas piedāvā slēpošanas trases un pārgājienu takas. Innas upe, kas plūst cauri pilsētai, kopā ar kalnu fonu veido Insbrukas unikālo ainavu. Papildu dabas objekti ir gleznainie ieleju meži, alpīnās pļavas un tuvumā esošie ezeri, kas piesaista tūristus gan vasarā, gan ziemā. Šī reģiona bagātīgā dabiskā vide ne tikai uzlabo dzīves kvalitāti vietējiem iedzīvotājiem, bet arī veicina pilsētas popularitāti starpvalstu tūrismā un sportā.

Insbruka ir starptautiski pazīstams ziemas sporta centrs. 1964. gadā un 1976. gadā pilsētā norisinājās ziemas olimpiskās spēles, bet 1984. gadā un 1988. gadā pilsētā notika Ziemas paraolimpiskās spēles. 2012. gadā Insbrukā pirmo reizi notika Ziemas Jaunatnes olimpiskās spēles.

2018. gadā Insbrukā notika Pasaules čempionāts šosejas riteņbraukšanā.

Insbrukā dzimuši:

• Hermanis Būls (Hermann Buhl) (1924—1957) — alpīnists
• Frīdrihs III (Friedrich III.) (1415—1493) — Svētās Romas impērijas imperators
• Armīns Koglers (Armin Kogler) (1959) — tramplīnlēcējs
• Kristiāns Švarcs-Šilings (Christian Schwarz-Schilling) (1930) — politiķis
• Georgs Točnigs (Georg Totschnig) (1971) — riteņbraucējs

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Insbruka.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Ebreju enciklopēdijas raksts (angliski)