Hruščova gāšana
Hruščova gāšana bija PSRS partijas un valdības vadītāja Ņikitas Hruščova mierīga atcelšana no amatiem un nosūtīšana pensijā 1964. gada 14. oktobrī. Valstī izveidojās kolektīvās varas modelis, kurā par ietekmīgāko izvirzījās Leonīds Brežņevs.
Priekšvēsture
labot šo sadaļu
Ap 1962.-1963. gadu bija skaidri redzamas vairākas Hruščova politikas neveiksmes (nebeidzamas pārtikas problēmas, strauja ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās, Kubas raķešu krīze, konflikts ar Ķīnu), ko viņš būtu varējis pārdzīvot ar partijas atbalstu, taču arī to viņš sāka zaudēt. 1961. gadā pieņēma jaunus PSKP statūtus, kas partijas darbiniekiem ieviesa ieņemamo amatu maksimālos termiņus, bet 1962. gadā partiju sadalīja divās daļās, no kurām viena atbildēja par lauksaimniecību, bet otra par rūpniecību. Nestabilitāti augstākās varas ešelonā radīja arī Hruščova runas par vēlmi pēc kāda laika doties pensijā. Tas nevarēja neizraisīt cīņu par varu.
Hruščovs tautā pakāpeniski kļuva par izsmiekla objektu. Pēc dievam līdzīgā Staļina varas Hruščova vienkāršais un rupjais stils sākotnēji bija populārs, taču drīz sāka valsti apkaunot. Viņa oficiālo runu krājumos sākās cenzēšana, dzēšot daudzo pārspīlēto solījumu ieviešanas termiņu gadus. Sliktās ražas noveda pie maizes trūkuma un gaļas cenu paaugstināšanas par 30%. 1963. gadā bada novēršanai nācās iepirkt graudus ASV un Kanādā. Vairākās pilsētās izcēlās asiņaini nemieri. Labklājību iegūt sākušos kolhozniekus neapmierināja personīgo zemes gabalu samazināšana un mājlopu turēšanas ierobežojumi. Pēc 1961. gadā uzsāktās straujās destaļinizācijas 1962. gada beigās Hruščovs rupji vērsās pret radošo inteliģenci, biedējot ar jauniem ierobežojumiem.
1963. gadā CK otro sekretāru Frolu Kozlovu ķēra sirdstrieka un jūnijā viņa pienākumus uzticēja Leonīdam Brežņevam un no Kijivas atsauktajam CK sekretāram Nikolajam Podgornijam, kas arī kļuva par sazvērestības galvenajiem vadītājiem. Tas, ka sazvērestībā iesaistījās pārstāvji no visiem partijas grupējumiem, apliecināja Hruščova vājumu. Svarīgākie organizētāji bija PSRS AP Prezidija priekšsēdētājs (formāli valsts galva) un vēlāk PSKP otrais sekretārs Leonīds Brežņevs un prezidija loceklis, Hruščova vietnieks Nikolajs Podgornijs, Krievijas AP Prezidija priekšsēdētājs Nikolajs Ignatovs, VDK priekšsēdētājs Vladimirs Semičastnijs. Brežņevs, Podgornijs un Aleksejs Kosigins jau Staļina laikā bija sasnieguši augstākos amatus. Kosigins bija Staļina vietnieks valdībā, Brežņevs 1952. gadā ievēlēts Prezidijā. Mihailam Suslovam bija uzticēta partijas propagandas kontrole un ideoloģija. VDK vadītājs Semičastnijs un bijušais VDK vadītājs Aleksandrs Šeļepins, kas bija iecelts par CK sekretāru, nāca no komjaunatnes, pēc Hruščova veiktās veco NKVD veterānu tīrīšanas no amatiem. Podgornijs bija partijas vadītājs Ukrainas PSR, kas bija arī Hruščova varas bāze. Ignatovs 1957. gadā bija nodrošinājis CK vairākuma atbalstu Hruščovam cīņā pret antipartejisko grupu.
Slepenās sarunas
labot šo sadaļuSarunas sākās 1964. gada sākumā, Brežņevam un Podgornijam individuāli noskaidrojot citu Prezidija locekļu un CK sekretāru viedokļus par iespēju gāzt Hruščovu. Viņus atbalstīja Prezidija loceklis Mihails Suslovs, Aizsardzības ministrs Rodions Maļinovskis un Hruščova pirmais vietnieks valdībā Aleksejs Kosigins. 11. jūlijā Hruščovs Brežņeva vietā par Prezidija priekšsēdētāju iecēla Anastasu Mikojanu, publiski apvainotajam Brezņevam atstājot CK sekretāra pienākumus.
Sarunām palīdzēja tas, ka Hruščovs nedēļām ilgi atradās ārzemju vizītēs vai braucienos pa valsti, kremli atstājot bez kontroles, vienlaikus ierobežojot savu vietnieku tiesības pieņemt svarīgus lēmumus. Tika traucēts valsts vadīšanas darbs. 1964. gada vasaras atvaļinājumu laikā sazvērestības dalībnieki sanatorijās varēja brīvāk vervēt atbalstītājus partijas otrā līmeņa vadītāju vidū, kas veidoja CK vairākumu. Sarunā ar Semičastniju Brežņevs esot ierosinājis idejas, ka Hruščovu varētu arestēt, vai noindēt. Bija ideja, ka viņa lidmašīnu varētu uzspridzināt.[1]
Hruščovam ienāca ziņas par sazvērestību, taču tā vietā, lai veiktu izmeklēšanu un saprastu, ka viņš ir zaudējis visu atbalstu, viņš tās ignorēja, uzskatot, ka tik dažādu uzskatu cilvēku iesaistīšanās sazvērestībā nav ticama. 11. oktobrī Hruščovs esot solījis pēc dažām dienām atgriezties Maskavā un veikt tīrīšanu partijas vadībā, kas šajā brīdī jau diez vai bija iespējams. Uzzinot par šo zvanu, no vizītes VDR atgriezās Brežņevs un no Moldāvijas PSR Podgornijs.
12. oktobrī kremlī notika Prezidija sapulce, kas pieņēma lēmumu, ka sakarā ar nesaskaņām vadībā Brežņevam, Kosiginam, Suslovam un Podgornijam jāsazvanās ar Hruščovu, lai tas 13. oktobrī atgrieztos Maskavā. Prezidijs arī nolēma sasaukt CK plēnumu. 12. oktobra vakarā Brežņevs piezvanīja Hruščovam uz vasarnīcu Picundā, Abhāzijā, kur viņš atpūtās kopā ar Mikojanu, aicinot viņu atgriezties Maskavā, lai piedalītos Prezidija sēdē par lauksaimniecības jautājumiem. Picundas telefona līnijas jau kontrolēja VDK, bet jūrā izvietojās karaflotes kuģi. Mikojans bija informēts par sazvērestību, un arī Hruščovam tagad kļuva skaidrs notiekošais. Mikojanam viņš esot teicis, ka jūtas vecs un noguris, un pie varas neturēsies.
Atcelšana
labot šo sadaļu13. oktobrī Hruščovu un Mikojanu lidostā ierastās Prezidija delegācijas vietā sagaidīja vienīgi Semičastnijs. 15:30 sākās Prezidija sēde, kuru joprojām vadīja Hruščovs. Pirmais runāja Brežņevs, kurš izklāstīja neapmierinātību partijā. Hruščovs sākotnēji atteicās brīvprātīgi iesniegt atlūgumu, un piedāvāja turpināt savu darbu. Pēc tam ar kritiku uzstājās pārējie Prezidija locekļi, sapulcei turpinoties līdz vēlai naktij. 14. oktobra rītā sapulce atsākās, un Hruščovs beidzot piekrita atkāpties. Viņš teica: "Priecājos, beidzot partija ir izaugusi un var kontrolēt jebkuru cilvēku. Savācāties un smērējat mani sūdiem, un es nevaru iebilst."[2] Pieklājības pēc par PSKP pirmo sekretāru Brežņevs vispirms piedāvāja ievēlēt Podgorniju, pēc kura atteikšanās šo amatu uzticēja Brežņevam.
Atšķirībā no 1957. gada, kad Hruščovu atcēla Prezidijs, bet CK plēnums nobalsoja par atstāšanu amatā, šoreiz viņa atcelšanu atbalstīja arī CK plēnums, kas bija tiesīgs lemt par partijas vadītāju. Plēnumā, kas sākās 14. jūnija vakarā, ar galveno kritikas runu uzstājās Suslovs, apvainojot Hruščovu jauna personības kulta radīšanā, tautsaimniecības nepareizā vadīšanā, nepieņemamā attieksmē pret pārējiem partijas vadītājiem un citos pārkāpumos. Hruščovs atteicās no iespējas uzstāties. Plēnums vienbalsīgi nobalsoja par viņa nosūtīšanu pensijā sakarā ar veselības pasliktināšanos. Par pirmo sekretāru ievēlēja Brežņevu, bet par valdības vadītāju Kosiginu. Sapulce notika bez papildus drošības līdzekļiem. Maskavā neparādījās armija, kremlis bija atvērts tūristiem. Vēl 14. un 15. oktobrī padomju presē galvenā ziņa bija trīs padomju kosmonautu lidojums ar Voshod-1, Hruščovu pieminot minimāli.
Pēc gāšanas
labot šo sadaļu
16. oktobrī publicēja īsu informāciju par Hruščova došanos pensijā veselības pasliktināšanās dēļ un jaunajiem valsts vadītājiem. 30. oktobrī Suslova runas tekstu izsūtīja partijas nodaļu vadītājiem, taču publiski pret Hruščovu nekāda kritikas kampaņa netika veikta, viņš vienkārši pazuda no sabiedrības. Sākās viņa portretu un citātu novākšana, turpmāk publikācijās viņu nepieminēja vispār.
Kā īpašas šķiras pensionārs, Hruščovs saglabāja māju un vasarnīcu, piekļuvi īpašajai nomenklatūras poliklīnikai, automašīnu "Volga" un salīdzinoši lielu 500 rubļu pensiju. Viņa pārvietošanās brīvība bija ierobežota, un viņš atradās VDK uzraudzībā. Hruščovs nodarbojās ar dārza darbiem un pēc ilgstošas depresijas dažus gadus vēlāk sāka magnetofona lentē ierakstīt savus memuārus, kurus izdevās izvest no PSRS un 1970. gadā publicēt Rietumos.
Valstī atjaunojās kolektīvās varas modelis. Sākotnēji par īslaicīgu vadītāju uzskatītais Brežņevs gadu laikā nostiprināja savu varu, ko pastiprināja viņa dzīves pēdējos gados izvērstais Brežņeva personības kults, kas gan vairāk bija vērsts uz viņa patmīlības apmierināšanu. 1965. gadā Podgornijs ieņēma formālo valsts galvas amatu, vadot AP Prezidiju līdz 1977. gadam, kad Brežņevs panāca viņa nosūtīšanu pensijā un pats ieguva šo amatu. Suslovs bija partijas galvenais ideologs līdz pat savai nāvei 1982. gadā. Kosigins, kas pirmajos varas gados veica ekonomikas reformas un pārstāvēja valsti starptautiski, pakāpeniski tika atspiests uz otro plānu, nespēja novērst pieaugošo ekonomikas stagnāciju un tika atbrīvots no amata neilgi pirms nāves 1980. gadā.